Delfi plus logo saturs

Pirmo reizi Madlēnas Ūdres mūziku dzirdēju pagājušajā vasarā. "Spotify" publicētajā minialbumā "Sākums" skanēja trauslas, mazliet noslēpumaini maģiskas dziesmas angļu, franču un latviešu valodā, bez pretenzijām radīt hitus, iepatikties, kas nereti lien ārā pa vīlēm centīgiem, jauniem mūziķiem. Savdabīga balss "guļamistabas ieraksta" estētikā – tas, ko mēdz dēvēt par tīrradni, nenoslīpētu dārgakmeni, kam vēl tikai ir izredzes kļūt par briljantu. Kā pusgadu vēlāk uzzinu sarunā ar Madlēnu – dziesmas patiešām tiek ierakstītas virtuvē. Tik brīnišķīgs ir mūsu tehnoloģiju laikmets – lai publikai nodotu savu debijas ierakstu ir nepieciešams mikrofons, kāda ieraksta veikšanai noderīga programma datorā, straumēšanas serviss un mazliet drosmes.

Līdz šim plašāka publika Madlēnu Ūdri koncertos redzējusi maz, lai neteiktu, ka drīzāk nemaz. Viņas debija bija mūzikas žurnālista Ulda Rudaka kūrētajā festivālā "Kartupeļpalma" Salaspilī pērn, kur jaunā dziedātāja uzstājās kopā ar draudzeni un domubiedri Keitiju Bārbali. Savukārt decembrī bija iespēja Madlēnu redzēt un dzirdēt "Pieci.lv" labdarības maratona "Dod pieci!" studijā. Šī gada sākumā plašākam klausītāju lokam tika nodots video dziesmai "Ne sors pas", bet šobrīd Madlēna Ūdre strādā pie pilnmetrāžas albuma studijā "Barona buduārs".

22 gadus vecā Madlēna dzimusi Latvijā, bet uzaugusi Luksemburgā. Pirms dažiem gadiem atgriezusies dzimtenē un šobrīd studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Madlēna brīvi runā latviešu, angļu un franču valodā, un šajās valodās arī top viņas dziesmas.

Ziņkārīgam lasītājam varu teikt – Madlēnas uzvārds nav tikai sakritība. Viņa ir mūziķa, kādreizējā grupas "The Hobos" līdera Rolanda Ūdra vecākā meita. Tiesa, viņa pati īpaši par to nevēlas runāt: "Es apzinos to, ka noteikti man līdzi nāks kaut kāda atpazīstamība, tomēr man ir svarīgi, lai mūzika runā par mani, nevis uzvārds. Nedomāju, ka ir būtiski publiski runāt par manām attiecībām ar tēti. Nu, labas, normālas tās bija un ir."

Žurnālists Uldis Rudaks saka – būs interesanti redzēt, kā tālāk attīstīsies Madlēnas mūzika. "Es devu iespēju viņai piedzīvot ugunskristības festivālā "Kartupeļpalma". Atceros, ka viņai sākumā bija bail no skatuves. Protams, viņai tāpat kā visiem mūziķiem, kuri ir pazīstamu cilvēku atvases, ir bažas, ka tas visu laiku tiks siets klāt. Tomēr viņa ir no tām dziedātājām, kuras klausoties, šķiet, ka nekad neesi neko līdzīgu dzirdējis. Un te nav runa par īpašu balss tembru, melodijām vai dziedāšanas manieri, bet par personību. Tā ir mūzika, pie kuras gribas atgriezties."

Pastāsti, lūdzu, par sevi. Kas tu esi?

Kas es esmu... laikam jau šajā kontekstā jāsaka, ka mūziķe. (smejas) Lai gan īsti laikam nevaru saukt sevi tā. Jā, es pat īsti nezinu, kurā brīdī sevi drīkst sākt saukt par mūziķi. Bet kas es esmu – tas tomēr ir tik ļoti sarežģīts jautājums.

Es piedzimu Latvijā un uzaugu šeit līdz sešu gadu vecumam. Tātad visi pamati un valoda man tika ielikti šeit. Tas man ir ļoti svarīgi. Tad mēs ar mammu pārvācāmies uz Luksemburgu, kur es sāku iet Eiropas skolā, uzreiz angļu klasē. Un tad no tiem sešiem līdz 18, 19 gadiem vide, kurā augu, bija angliski un franciski runājoša. Man, protams, skolā bija arī latviešu valoda, arī ar mammu turpināju runāt latviski. Savukārt brīvdienās braucu uz Latviju. Tā es valodu esmu uzturējusi.

Cik zinu, esi studējusi Skotijā.

Es vienmēr gribēju atgriezties Latvijā. Tomēr, beidzot skolu, mani vienaudži skatījās uz Nīderlandi vai Skotiju, kā uz labākajām vietām studijām. Tā arī es kaut kā izlēmu doties uz Skotiju. Visi draugi brauca studēt zinātnes, tas bija tā...ievērojami. Es arī to gribēju. Tā kā man patīk daba, nolēmu, ka studēšu zooloģiju. Bija patiešām interesenti un man ļoti patika Skotijā. Man tur joprojām ir tur ļoti labas draudzenes. Tomēr sapratu, ka bioloģija nav tas, ko es gribu ikdienā darīt. Tā es atgriezos Latvijā. Tas bija pirms vairāk nekā trīs gadiem.

Mazliet paturpināju studēt bioloģiju Latvijas Universitātē, tomēr sapratu, ka man ir vajadzīgs kāds gads, lai izlemtu, ko darīt. Es pastrādāju bērnudārzā, kurā es pati kādreiz biju gājusi. Izgāju dramaturģijas kursus. Sāku mācīties, lai tiktu pie auto vadīšanas tiesībām. (Smejas) Protams, daudz muzicēju. Brīvajā laikā rakstīju dziesmas. Man patīk visu kaut ko izmēģināt un es sāku arī šūt. Tā kā bija gads pagājis un kaut kur bija jāsāk no jauna mācības, tad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kur šobrīd studēju materiālu tehnoloģiju un dizainu. Šobrīd ikdienā, kad nemuzicēju, tad šuju un dizainēju tērpus.

Kad tu saprati, ka vari uzrakstīt pati dziesmu un arī to nodziedāt? Un galu galā izdarīt to publiski?

Ar mūziku vispār sāku nodarboties apmēram sešu gadu vecumā. Vispirms sāku ar klavierēm. Bet... man diezko nepatika (smejas). Katrā ziņā tas nebija līdz galam mans. Šķiet, man bija astoņi gadi, kad mamma mani pieteica ģitāras pulciņā. Tas gan man patika un es turpināju spēlēt ģitāru. Tad es vēl nerakstīju dziesmas. Mācījos strinkšķināt dažādus akordus.

Tajā laikā rakstīju daudz stāstu. To es esmu darījusi vienmēr. Tā es apmēram 12 gadu vecumā uzrakstīju garu, fantastisku romānu, kas beigās izvērtās uz 111 lapām. To romānu nav īpaši daudz cilvēku izlasījuši, tomēr tas bija patiešām pārdomāts darbs. Kad to pabeidzu, tad ļoti ar to lepojos. Romānā bija zilā, dziedošā kalnu puķe, kas pareģo nākotni un dažādas citas lietas. Es atceros, ka izdomāju – būtu forši vizualizēt, kā šī puķe patiešām dzied. Man bija ģitāra un teksts romānā, bet tas nebija salikts kopā. Šķiet, es tieši tad biju Latvijā, jo atceros, kā rādīju šo savu ieceri tētim – man ir melodija, ko varu nostrinkšķināt un man ir teksts, bet es nezinu kā salikt tos kopā. Viņš man parādīja kā atraisīties mūzikā. Tētis teica – neko nevajag pārāk sarežģīt. Tikai strinkšķini un dziedi. Tajā brīdi es sapratu, kā varu savienot akordus, ko protu, ar tekstu.

Kādā valodā tavā galvā rodas dziesmu teksti?

Pārsvarā manas dziesmas sākas angliski. Vispār manas pirmās dziesmas sastāvēja no trīs akordiem. Visas vienādas (smejas). Vispirms ir tā jēlā emocija, neizstrādātie vārdi angļu valodā. Un tad jau var skatīties, kā to attīstīt tālāk. Piemēram, dziesma ar ko uzstājos "Pieci.lv" – "No sūnām" – sākās angļu valodā. Domāju – kā tā izklausītos latviski. Tad pamainīju akordus, spēlējos ar latviešu tekstu. Būtībā šī un sākotnējā versija ir it kā viena, tomēr divas dažādas dziesmas. Protams, atgriežoties Latvijā, vairāk sāku rakstīt dziesmas latviski.

Cik muzikāla vide tev bija apkārt Luksemburgā un kādu mūziku klausījies pusaudzes gados?

Esmu klausījusies ļoti daudz ko. Piemēram, nesen no jauna atklāju vienu albumu un tikai tagad sapratu, cik ļoti tas mani un manu mūziku ir ietekmējis. Reiz uz Luksemburgu koncertēt bija atbraukusi grupa "Zāle" un man ļoti iepatikās tas, ko viņi rada, dara, spēlē, dzied. Tas varēja būt apmēram 2015. vai 2016. gads. Mēs nopirkām albumu un es atceros, kā, man šķiet, katru rītu tas skanēja mašīnā. Man patika gan teksti, gan melodijas, gan noskaņa. Tikai pavisam nesen atkal nonācu pie grupas "Zāle", netīšām "Spotify" bija to izvēlējies. Un tad nāca atpakaļ atmiņas un iedvesma, kas bija toreiz. Biju to pilnība aizmirsusi.

Cik tuva tev vispār ir bijusi latviešu mūzika laikā, kad dzīvoji Luksemburgā?

Protams, es nezinu daudz no Latvijas popkultūras. Un tas man arī tajā laikā nebija aktuāli. Luksemburgā dzīve bija ļoti mierīga, es nejutu, piemēram, kaut kādu "underground" kultūru. Varbūt pašiem luksemburdziešiem tāda ir, bet mēs bijām Eiropas skola, starptautiskā vide, tāpēc neko no tā neredzējām. Taču es vienmēr rāvos pa brīvdienām uz Latviju, jo te viss notika – koncerti, muzeji, galerijas, dzejas lasījumi. Tāpēc iznāk tā, ka es iesaistījos un sekoju līdzi tam, kas te notika, bet neregulāri. Kad bija iespēja, tad baudīju.

Ko tagad klausies no latviešu mūzikas?

(Kādu brīdi meklē telefonā) Grupu "Nesen", albumu "Tas būs ilgi". Par to es pēdējā laikā ļoti fanoju. Protams, ļoti fanoju par saviem draugiem mūziķiem – Keitiju Bārbali, Aleksandru Baronu. Un sekoju līdzi, ko vini dara (smejas).

Virtuvē ierakstīta mūzika. Saruna ar jauno dziedātāju Madlēnu Ūdri
Foto: DELFI

Vai redzu sevi Latvijas mūzikā, mūzikas industrijā, vai tomēr muzicē tikai savam priekam?

To rādīs laiks. Šobrīd man vēl ir studijas, kas būtu jāpabeidz. Protams, ka es gribu savu mūziku attīstīt un rādīt arī publikai, dalīties ar to, ko es daru, bet es nesteidzos.

Vai tev bija vajadzīga liela drosme, lai izliktu pirmās dziesmas publiski tiešsaistē?

Drosme? Šīs dziesmas izliku saviem draugiem, kuri ļoti gribēja, lai es kaut ko ielieku "Spotify". Tad arī pati sapratu, ka manas dziesmas nejūtas nekad līdz galam pabeigtas. Visu laiku gribās kaut ko pamainīt – pielikt vai atņemt, vai valodu nomainīt. Man gribējās kaut ko gatavu. Šķita, ja ierakstīšu un ielikšu dziesmas publiski, tad viss – tās būs gatavas.

Tās ir tikai dažas dziesmas, kas ir publicētas. Šobrīd esmu apkopojusi skaņdarbus jau nākamajam albumam. Dažas ir jau vairākus gadus vecas, dažas tapušas tikko. Līdz šim dziesmas tika ierakstītas manā virtuvē (smejas).

Manas radošās gaitas vienmēr ir ļoti atbalstījusi mamma. Arī viņa pati ir ļoti radoša. Līdz ar to, visu bērnību un pusaudža gadus, ja vien es kaut ko gribēju izmēģināt jaunu mākslas vai rokdarbu veidu, varēju doties pie mamma un bija skaidrs, ka viņai jau būs viss nepieciešamais. Tā viņa gadiem jau redzēja, ka es rakstu dziesmas un, ka gribu tās kaut kur ierakstīt, tāpēc viņa man uzdāvināja mikrofonu. Tā es piesēdos pie datora, kurā jau bija "GarageBand" (audio ierakstīšanas programma), un neko daudz par to nezinot, ierakstīju pirmās dziesmas.

Kura ir tava mīļākā "The Hobos" dziesma vai albums?

Protams, man patīk "The Hobos". Kad es biju mazāka, klausījos un vienmēr izlikos, ka spēlēju līdzi ģitāru. Katrā ziņā šī mūzika mani iedvesmoja un arī tagad reizēm to paklausos. Man mīļākais "The Hobos" albums ir "Radio Jah Jah" (2004). Tur ir dažas labas dziesmas, kas man ļoti patīk.

Virtuvē ierakstīta mūzika. Saruna ar jauno dziedātāju Madlēnu Ūdri
Foto: DELFI

Par ko tavai paaudzei ir būtiski mūzikā runāt?

Tēma, par ko mēs kā paaudze satraucamies, pirmkārt, ir klimats. Kaut vai paskatieties mūsu izvēli šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursam. Otrkārt, noteikti tā ir mentālā veselība. Par to daudzi šobrīd runā. Tas ir diezgan liels mūsdienu fenomens – visi ir trauksmaini, visi steidzas un cenšas sasniegt tik daudz un visu uzreiz. Es arī mēdzu izjust trauksmi. Tomēr domāju, ka manas dziesmas man ir palīdzējušas. Un arī daudzas manas dziesmas ir par to. Kaut vai "Sikspārņi krūtīs" – tas nav par kovidu, bet par trauksmi, ko caur dziesmu palaižu vaļā.

Tavuprāt šis pastāvīgais satraukums, trauksme ir īpaša 21. gadsimta iezīme, vai arī tā ir bijis visu laiku, tikai neviens īpaši nav par to runājis?

Manuprāt – abējādi. Noteikti tā ir bijis arī iepriekš. Gan histērijas, gan trauksme. Tikai tagad par to runā atklātāk. Tomēr noteikti tā ir arī šī laika iezīme – milzīgā informācijas pieejamība, sociālajos tīklos visu laiku redzam, ko dara citi, radot sajūtu, ka ir jātur viņiem līdzi. Protams, tur tiek parādīta tikai tā labā puse. Mēs visi uz ekrāna cenšamies būt tik labi, cik vien iespējams, tomēr nezinām, ko aiz ekrāna patiesībā dara tas otrs.

Lūdzu, novērtē nupat lasīto rakstu!
Neesmu apmierināts/-a Esmu ļoti apmierināts/-a

Raksti, kas tevi varētu interesēt:

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form