Albuma desmit skaņdarbi noskaņu un skaņveides paņēmienu ziņā ir ļoti atšķirīgi, un arī preses relīzēs lasāms, ka "tā skanējums ir eklektisks gan no kompozīcijas, gan aranžijas viedokļa". Nepieturēšanās pie viena stila vai emocionālās nokrāsas "Ezeru" albuma gadījumā kļuvusi par savdabīgu rokraksta pazīmi, ko grupas skanējumā var atpazīt uzreiz. Katra dziesma ir kā radoša jaunatklāsme, kas radusies no zinātkāras vilkmes doties ekspedīcijās dažādos skaņveides un noskaņu virzienos. Navigācija "Ezeriem" šeit strādā lieliski, un arī skaniski ir sadzirdams jaunrades prieks, kas spēlējas ar krāsainu izteiksmes līdzekļu arsenālu. Līdz ar to par vienotu dramaturģisko līkni šajā albumā runāt īsti nevar, bet tas netraucē uztvert albumu kā kopumu.
Albumam, manuprāt, labāk piestāvētu nosaukums "Ārā", jo tieši šajā dziesmā saklausīju to noskaņu, kas varētu vienot visu albumu, – atvasara ar tikko pļautas zāles smaržu, pagājusi ir vasaras tveice un gaisā pakāpeniski jūtams dzestrums. Pirmajās taktīs atblāzmojas "Radiohead" intonācijas, bet dziesmas sakņojumā uzreiz sadzirdams arī kaut kas latvisks, ko atpazīsti kā savējo.
Albuma tituldziesma "Sāls" tomēr sagādāja nelielu vilšanos – iespējams, tāpēc, ka šī kompozīcija "Ezeru" izpildījumā dzirdēta iepriekš atšķirīgā risinājumā. Manuprāt, "Sāls" sākotnējā versijā (kaut vai tajā "YouTube" ievietotajā, kurā klausāma grupas uzstāšanās Tallinas mūzikas nedēļā 2018. gadā) panākts jūtamāks uzrāviens, loģiskāks formas plūdums un muzikālo posmu pārejas. Albuma versijā dziesmai pievienotas saksofona improvizācijas, dažādi skaņu efekti, kā arī atšķirīgs muzikālais materiāls, bet mākslinieciskā doma dziesmas izskaņā, šķiet, nedaudz samudžinājusies pati ap savu asi. Manuprāt, dziesmas "Sāls" īstā sāls ietverta tekstā, kas šajā versijā beigu posmā vairāk izskan kā fons.
"Šajā pilsētā bieza pļava aug" ir vienīgā kompozīcija, kurā pa īstam ieskanas medainais Miķeļa Putniņa bass. Dziesma ir kā melanholiska epifānija ar dzejisku krāsojumu, kas izskaņā negaidīti pāraug skaniskā abstrakcijā, spēlējoties ar elektronikas efektiem. Kompozīcijas ieturētā poētika ar to tiek veikli pārrauta, un mēs esam atgriezti industriālajā realitātē. "Paga, kas tikko notika?" Nu jā, kaut kas tikpat sirreāls kā tad, ja pilsētā ienākušas pļavas un tu esi sācis lauzt asfaltu.
Dziesmā "Zirgu pēdas", kurā dzied arī Jānis Šipkēvics, noskaņu dramaturģija uzbūvējas meistarīgi. Dziesma iesākas noslēpumaini, pat jutekliski, pakāpeniski atsedzot arvien raupjākas šķautnes, gluži kā pašā dziesmas tekstā – "kārtu pa kārtai". Roķīgais magnētisms neprognozējami uzplaucis no atšķirīgas sākotnējās muzikālās sēklas – organiski un plūstoši.
"Proud Cloud" ir albuma atmosfēriskākā kompozīcija. Evijai Vēberei un Miķelim Putniņam dziedot unisonā, radusies tik neparasta tembrālā krāsa, ka pat īsti nav iespējams atšķirt katru no dziedātājiem individuāli. Ledus kristāli dūmakainā izplatījumā. Kā rudens migla, kas lēnām ceļas no siltām sūnām. Skaņdarbā ir blīva skaniskā polifonija – vienlaicīgi tiek darinātas līdzenumu plaknes, gaismēnu tuvplāni un attālinājumi, telpisks ietvars, taču savu idejisko centrējumu muzikālā doma saglabā visa skaņdarba garumā. To klausoties, šķiet, es varētu atrasties uz sasalušas Baltijas jūras vai pie Islandes vulkāniem. Brīnišķīga un neparasti veidota kompozīcija.
"DYC" ir enerģiskākā albuma dziesma ar jauneklīgu azartu, kuram gribas "parauties" līdzi. Tāda naktslokāla atbrīvotība ar iegremdēšanos dziesmas "grūvā". Un noslēdzošā dziesma "Fine Line", šķiet, harmonizē atmosfērisko un enerģisko vienā veselumā. Gribas pasmaidīt un doties ārā, kavējoties albuma tituldziesmas "Sāls" tekstā: "Ar acīm ciet, viss, ko šobrīd jūtu, ir prieks."
