Zeme un daba latviskās identitātes pamatā. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu
Foto: Kaspars Balamovskis

Pēc pagājušā gada nogalē izdotā savas grupas "Instrumenti" albuma mūziķis Jānis Šipkēvics atkal nonācis klausītāju un mediju redzeslokā. Viņš ir viens no mūzikas autoriem Latvijas simtgades atklāšanas uzvedumam "Gaismas raksti", kas šajās dienās notiek Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viņa uzdevums šajā multimediālajā izrādē bija radīt mūziku, kas iekrāso mūsu valsts tagadni un raugās nākotnē. Tas licis pašam daudz un niansēti domāt par to, kas ir latvieši un latviskā identitāte. Sarunā viņš atzīst – visa pamatā ir zeme un daba, primārā ir zemkopība, lopkopība, tikai tad nāk tas, ko mēs dziedam un dejojam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šis laiks pats piespēlē vajadzību domāt par savu identitāti, valsti un piederības sajūtu tai. Tomēr, kad norādu – vairāki mūzikas kritiķi saskatījuši "nodevu simtgadei" arī "Instrumentu" jaunajā albumā "Atkala", īpaši dziesmā "Ugunskura vieta ar skatu uz Latviju", Šipkēvics saka – tā neesot. Vienkārša sakritība ar paša izjūtu vasaras radošās nometnes laikā.

Mūsu saruna notiek Nacionālajā bibliotēkā, Tautas grāmatu plaukts ir kaut kur virs mūsu galvām. Jautājums par savu pienesumu šim plauktam, izrādās, nav nemaz tik vienkāršs. Dienu vēlāk pienāk īsziņa, ka mūziķis plauktā liktu Alvja Hermaņa "Dienasgrāmatu".

Kādas ir tavas attiecības ar Gaismas pils telpu? Droši vien kā students te neesi nācis. Visticamāk, esi muzicējis. Vai varbūt piedalījies kādā no atklāšanas pasākumiem?

Šeit esmu dziedājis ar grupu "Instrumenti", tad, kad vēl notika būvniecības darbi. Visi vēl te bija iekšā ar ķiverēm galvās. Mēs dziedājām "Zemeslodes" tur, kur šobrīd ir lielais ātrijs. Varētu būt, ka tie bija spāru svētki. Bija ļoti auksts.

Visādi citādi ir tik forši, ka šāda ēka – zinību centrs – mums tagad ir. Man gan drusku žēl, ka pagājis mans mācību laiks. Mana bibliotēka bija LNB Mūzikas nodaļa Krišjāņa Barona ielā, pretim Leļļu teātrim. Esmu tur pavadījis daudzas stundas.

Šajā ēkā ir kaut kas rosinošs, arī kaut kas, par ko mēs esam kādreiz tikai sapņojuši vai pieredzējuši kaut kur ārzemēs. Vecās Eiropas valstīs, kur šī mācīšanās tradīcija un apstākļi ir tik veicinoši. Es gan pieļauju, ka visos laikos tas, kurš grib, atrod to, ko vēlas, savukārt to, kurš negrib, nemainīs tik cēla būve kā Gaismas pils, viņš tāpat ir savā dūkņu silā.

Kur ir tava vieta Gaismas pils telpā šajā uzvedumā?

Uzvedumā šajā telpā no skaniskajiem elementiem pārvietojas koris. Tāpat kustībā ir arī tauta – vairāki desmiti statistu, kas ir cilvēki, kuri veido izjūtu par to, kas šobrīd ir Latvijas iedzīvotāji – visdažādāko vecumu un sociālo grupu pārstāvji. Būs arī dejotāji. Kopumā uzvedumā ir iesaistīti vairāki simti cilvēku. Režisors Viesturs Meikšāns ir vēlējies, lai šeit ir vide, kurā atspoguļojas tāds kā mazs tautas modelis.

Instrumentālā bāzes vienība ir centrā uz skatuves, kas ir kā kuģis, uz kura klāja ir divas muzikālās sfēras. Viena pārstāvēs tautas mūziku, ko muzikāli raksturo Mārtiņa Viļuma skaņdarbi. Viņš mūzikā par pamatnostādni bija noteicis tikt pēc iespējas dziļāk, līdz saknēm, līdz arhaiskajam slānim un to interpretēt, liekot lietā savas plašās zināšanas par tautas un etnomūziku. Savukārt mans uzdevums bija interpretēt to, kas ir aktuāli šobrīd, un to, kādu es un mēs visi iztēlojamies nākotni.

Ja sākotnēji likās, ka tautiskais un arhaiskais slānis varētu būt saskanīgāks, harmoniskāks, absolūti ēteriski mierīgs, ko neapdraud nekādas tehnoloģijas, kurā viss ir dabisks un rāms, bet mana daļa – trauksmainā un sabojātā pasaule, tad ir izrādījies pilnīgi pretēji. Jo tālāk es skatījos nākotnē, jo vienkāršāka un tīrāka man prasījās muzikālā izpausme.

Tas radās dabiski, skats nākotnē man drīzāk raisījās ar mierīgu izjūtu, bez trauksmainības un bailēm. Es nejūtu mūsu nākotnē draudus. Arī tas, ko mēs mūsdienās saucam par draudiem, ir instruments, lai varētu ar cilvēkiem manipulēt. Kad cenšos tā pavisam patiesi, no sevis redzēt nākotni, man tā rādās esam mūsu pašu rokās. Kara draudi un bailes vienmēr ir bijis instruments, ar ko cilvēkus var ļoti viegli vadīt. Tas notiek arī šobrīd. Līdzīgi kā spekulācijas par jauno, kas ienāk mūsu ikdienā un apdraud pastāvošo. Piemēram, tehnoloģiju ienākšana renesanses laikā vai pagājušā gadsimta sākumā ar telefonu vai elektrību bija tikpat satraucoša. Mūsu uzdevums ir pašiem tikt ar šiem jauninājumiem galā. Cilvēks var pazust, vispār neko jaunu neizmēģinājis. Tikpat labi nekādi jauni izgudrojumi viņu neizglābs no pagrimuma, ja indivīds ir pats sevi nolēmis vienkāršai eksistencei. Tāpat kā šī ēka, par ko mēs runājām, – tā pati nevienu vēl nepadarīs par gudru cilvēku.

Šī ir tāda vispārēja nākotnes vīzija. Piemēram, režisors Ivars Seleckis simtgades programmas filmā "Turpinājums" ir nofilmējis konkrētus cilvēkus – šā brīža pirmklasniekus, kuri veidos tuvāko Latvijas nākotni. Kā tev šķiet, ar ko šis nākotnes Latvijas iedzīvotājs atšķirsies, piemēram, no mums?

Tā paaudze, kas aug šobrīd un ir mūsu nākamais ķēdes posms, ir daudz drošāka, viņi jūtas mazāk apdraudēti par saviem uzskatiem. Protams, es nerunāju par kaut kādu pusaudžu laiku, kad cilvēks šajā attīstības fāzē ir bailīgs, skolā ir konkurences apstākļi. Tomēr kopumā mūsdienu cilvēks ir brīvāks teikt, ko domā, un domāt to, ko vēlas. Protams, šajā laikā ir atkal citi apdraudējumi. Piemēram, liela uzskatu brīvība, kura ir šķietama, bet cenzūra var pielavīties no pilnīgi citas puses. Nereti, domājot, ka runā to, ko domā, var izrādīties, ka tā ir ļoti smalka ietekmēta manipulācija. Jebkura liela informācijas telpas brīvība ir arī ar lielu iespēju jebkuram to ietekmēt. Kad mums ir rokā telefons, kurā ir iekšā visa pasaule, tā pasaule automātiski ir arī mūs pašus paņēmusi rokā. Atkal jau iznāk, ka viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Tāpēc, lai kā es gribētu teikt, ka ir lielas izmaiņas, cilvēks tik īsā laika posmā nemainās. Var mainīties režīms, kas, protams, ir liels noteikumu radītājs, bet kopumā cilvēka brīvība ir viņa paša rokās.

Cilvēks var būt savažots mūsdienu brīvajā pasaulē un var arī būt radoši brīvs režīma pakļautībā. Te man jāatgriežas pie mana domubiedra Džemmas Skulmes, kura ir uzrādījusi vienkārši neticamu domas brīvību – kā pāri jebkādiem aizspriedumiem vai ierobežojumiem cilvēks var dzīvot absolūti krāsainu, ekstravagantu un savā inteliģencē spožu dzīvi, neskatoties uz to, ko režīms atļauj un ko ierobežo. Esmu pārliecināts, arī mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo savažoti, pēc kaut kādiem Briseles gurķu standartiem. Es joprojām palieku pie uzskata, ka cilvēks pats nosaka, kā veidojas viņa iekšējā ikdiena.

Zeme un daba latviskās identitātes pamatā. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu
Foto: Kaspars Balamovskis

Pirmklasnieka vecums tavā dzīvē varētu būt laiks, kad apzinājies sevi kā latvieti. Vai vari rekonstruēt atmiņā kādas epizodes, kas tev kā bērnam lika saprast, ka esi šai tautai piederīgs?

Kaut kādā mērā visvairāk kā latvietis savā bērnībā es jutos tad, kad dziedāju zēnu korī (Rīgas Doma zēnu koris – aut.) un mēs ar Jāni Erenštreitu kopā ceļojām uz dažādiem koncertiem un festivāliem pasaulē. Vienalga, vai tā būtu Zviedrija, Vācija, Amerika vai Japāna, uz šī atšķirīgā fona varēja vislabāk ieraudzīt savu nokrāsu – daudz spilgtāk, nekā esot šeit.

Liela nozīme manas izpratnes veidošanās procesā ir bijusi arī Atmodas laikam, mana tēta darbam raidījumā "Labvakar", barikādēm Vecrīgā, kur braucām kopā. Atceros Vecrīgas apokaliptiskos skatus, ugunskurus, savesto lauksaimnieku tehniku, betona blokus pret to nacionālo trauslumu, kas tik ļoti, ļoti grib izdzīvot. Kad ir šī "tagad vai nekad" sajūta.

Tomēr mazāk trauksmainā formā es noteikti savu latvietības apzināšanos saistu ar zēnu kori. Mēs jutāmies kā Latvijas sūtņi. Bija apziņa, ka braucam svarīgā, diplomātiskā misijā.

Viens no uzveduma iedvesmas avotiem ir pasaka par garo pupu. Par ko tā, tavuprāt, ir – par neprātīgu izaugsmi, par uzdrošināšanos vai varbūt ieskatīšanos kaut kur, kur cilvēkam nepienāktos būt?

Tas ir kāpiens pašam sevī iekšā, arī uzdrošināšanās izlīst ārā no sevis, ieiešana riskantā teritorijā, kurā nezini, ko pašam no sevis gaidīt, ne arī to, vai patiks tas, ko ieraudzīsi. Šis kāpiens garajā pupā kādā brīdī ir liela cīņa – diezgan traka un asiņaina ar visu, kas sevī jānocērt, lai kāpiens tālāk un augstāk būtu iespējams.

Neieslīgstot banalitātēs, garās pupas motīvs ir kā tāda asaka šim stāstam un ir ārkārtīgi precīzs. Ap to apaug mūsu šīsdienas uzskatu miesa. Stāsts par garo pupu ir mugurkauls, kas to visu notur. Domājot par savu muzikālo misiju šajā darbā, jo vairāk es strādāju pie šī uzveduma zariem un lapām, jo vairāk jutu, ka man ir dziļāk jānoiet pie saknēm, lai saprastu, kādā stāvoklī ir šī lapotne.

Līdzīgi kā cilvēkam, jo augstāk kāp, jo stiprākām jābūt saknēm. Turklāt stipras saknes vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tās sajust. Tikai tā vari saņemt jaudu. Esmu pateicīgs šim darbam kā personīgam ceļojumam, izziņas procesam tajā, kas es esmu, kas ir bijis pirms manis, kas ir latvietība, kas ir Latvija.

Latvijas valsts laiks patiesībā ir tik īss sprīdis latviskās identitātes tapšanā, arī īss sprīdis pret manu dzīves nogriezni. Mana dzīve ir vairāk nekā trešdaļa no šīs valsts pastāvēšanas laika. Ja paskatās šādi, tad Latvijas valsts ir vēl kaut kas ļoti jauns, sargājams un lolojams, lai tā izdzīvotu.

Kā jau teici, šis uzvedums tevi rosinājis uz pārdomām par latvisko identitāti. Vai, padziļināti par to domājot, ir krituši kādi stereotipi, piemēram, ka esam atturīgi, klusi, noslēgti, vai, gluži otrādi, gūts tiem apstiprinājums?

Tas, ko bieži vien mēs piesaucam, ir latviskā kautrība, viedokļa paturēšana pie sevis un tamlīdzīgas īpašības – tās nav latviskās kvalitātes. Tas nav tas, ko es jūtu Mārtiņa Viļuma rakstītajās mūsu pagātnes interpretācijās. Šīs īpašības drīzāk ir karu sekas, tās ir mūsu pazemojuma laika paliekas, psiholoģiskās traumas, kas acīmredzot ir tik spēcīgas, iespējams, bijušas nepieciešamas, lai izdzīvotu, ka tās rezonē vēl joprojām. Taču šobrīd izjūtu, ka ir milzīga, milzīga jauda, burtiski zemes vibrācijas, zemes kopēja, dabas cilvēka spēks. To izjūtu kā īsto, latvisko frekvenci.

Zeme un daba latviskās identitātes pamatā. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu
Foto: Kaspars Balamovskis

Raimonds Pauls nesenā savai jubilejai veltītā intervijā teica, ka mūsu svētki ir pārāk drūmi, pārāk skumji.

Es drīzāk jūtu lepnumu. Kad saproti – balss, kas ar tevi runā no visdziļākajām senču dimensijām, pat liek sajusties neērti, ja par kaut ko čīksti vai pīksti, dzīvojot mūsdienu apstākļos un iespējās.

Taču kā primāro Latvijas kultūrā izjūtu zemes darbus, lopkopību, tikai no tā ir piedzimis tas, ko mēs dziedam un dejojam. Pamattēma ir un paliek zeme. Es ļoti izjūtu savu saikni ar Latviju ne tikai caur kultūru, bet ļoti tieši caur dabu un lauksaimniecību.

Kā Hermaņa "Melnajā pienā" – kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi pagātnē.

Jā, apmēram tā.

Nesen Normunda Naumaņa nakts ceremonijā režisore Krista Burāne minēja, ka Dziesmu svētki radot skaisto, ideālo Latviju, kāda tā nemaz nav. Lielā mērā arī tādi reprezentatīvi, svinīgi uzvedumi kā "Gaismas raksti" tiecas uz šo ideālo pasauli. Vai, tavuprāt, šādos uzvedumos būtu jāienāk kritikai, problēmām, attieksmei?

Ja šādi darbi tiek veidoti, nesaskaroties ar realitāti, tad tie ir diezgan bezjēdzīgi, tāda gluda virsma, kas neko neizmaina. Arī šajā darbā mēs meklējam spēku, kas mums ir, bet mēs nerādām to, kā nav. Manuprāt, šeit ir daudzi saskares punkti, kas ir ļoti tieši rezonējoši ar tām izjūtām un apjukumu, arī sāpīgumu, kas ir aktuāls mūsdienās. Ja šādi darbi rādītu tikai pompozu neiespējamību, tad jau mēs varam krāsot arī zālīti zaļāku un asfaltu pelēkāku.

Multimediālais uzvedums "Gaismas raksti" būs skatāms Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 18., 19., 20. un 21. janvārī. Savukārt Latvijas Televīzijas ēterā izrādi varēs noskatīties 20. janvārī.

Zeme un daba latviskās identitātes pamatā. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu
Foto: Kaspars Balamovskis


Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form