Komplekss "Ratnieki", kur no 2. līdz 4. augustam notiks festivāls "Laba daba", atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā, kas robežojas ar vienīgo Baltijas valstīs dabiski veidoto gravu rezervātu - Nurmižu rezervātu, kas atrodas astoņu kilometru attālumā no Līgatnes dabas takām un 13 kilometrus no Siguldas jeb kā tautā saka - "Latvijas Šveices".
1971. gadā rūpnieks, zīda un mākslīgā zīda audumu ražošanas ieviesējs Latvijā Roberts Hiršs testamentā novēlēja Latvijas Universitātei savus Latvijā esošos īpašumus - zemi un ēkas tekstilfabrikas "Rīgas Audums" teritorijā un būves ar tām pieguļošo zemi lauku saimniecībā "Ratnieki" Līgatnes pagastā.
Kā vēsta festivāla rīkotāji, "Laba daba" jau ceturto gadu par savām mājām sauc pasakaini skaistos Ratniekus. Vieta izvēlēta vienlaicīgi gan nejauši, gan likumsakarīgi.
Pirmajā gadā, kad pasākumu aģentūrai ''Pareizā ķīmija'' radās ideja par pozitīvās mūzikas festivālu, tas notika Engurē, Vecupes kempingā. Arī Engure bija ainaviski skaista vieta un ļoti piemērota festivāla filozofijai. Jau pirmajā gadā festivāla veidošanā ar savu DJ skatuvi iesaistījās radio "Naba". Pēc pirmā skaistā, bet finansiāli ne tik izdevīgā pasākuma doma par atkārtotu festivāla rīkošanu pamira.
Taču divus gadus atmiņas par pirmo "Labu dabu" nelika mieru un "Pareizās ķīmijas" ļaudis nolēma mēģināt vēlreiz. Ar festivāla tematiku nesaistītā pasākumā "Pareizā ķīmija" un radio "Naba" cilvēki saprata, ka abām organizācijām ir viens plāns – veidot savu mūzikas festivālu. Viņi vienojās, ka katram savu festivālu rīkot būtu neloģiski, ja idejiski abu pušu ieceres dažādos jautājumos, kas attiecas uz iecerētajiem festivāliem, bija līdzīgas.
Nevienam nebūtu bijuši iebildumi pret ideju rīkot festivālu turpat Engurē, ja vien vieta nebūtu par mazu. Pirmajā gadā festivāla teritorijā varēja izvietot tikai divas līdz trīs skatuves, jo Vecupes kempingu ieskauj meži.
Taču radio "Naba" kā Latvijas Universitātes radio stacija zināja par Ratnieku esamību. Pietika tikai ar vienu vietas apskates reizi, kad "Laba daba" organizatori saprata, ka labāku vietu par Ratniekiem neatrast - uzrunāja skaistais ābeļdārzs, kas ir pirmais, ko var ieraudzīt, ierodoties Ratniekos. Apkārt meži, pļavas, dīķi. Tikai pāris kilometrus tālāk Gauja. Un tas viss vienuviet – Līgatnes Dabas parka teritorijā. Vieta un tās skaistums perfekti sasaucās ar festivāla ideju – turēt dabu cieņā, būt saudzīgiem pret visu dzīvo.
Portāls "Delfi" piedāvā ielūkoties ainavisko Ratnieku interesantajā vēsturē, ko grāmatā "Roberts Hiršs dzīvē un darbā" aprakstījis lauksaimniecības doktors Verners Lediņš.
Pirmo reizi Ratniekus piemin 1601. gadā
Tā Pēteris Lauberts 1874.gadā viens no pirmajiem nopērk no grāfa Vilhelma fon Duntena aptuveni 117,88 hektārus plašo zemes gabalu samaksājot par to 5850 rubļus jeb 39 ar pusi dālderu, par ko liecina pirkuma apliecinājums uz zemes kartes, datēts ar 1875. gada 16.jūniju. Interesanti, ka šis pats zemes plāns bez izmaiņām ir par pamatu īpašuma iegādei, kad Hirši to iegādājās uz Almas vārda 1932. gada pavasarī.
Rūpnieks, kurš Ratniekus atdeva LU - Hiršs
Viņš bija pirmais rūpnieks, zīda un mākslīgā zīda audumu ražošanas ieviesējs Latvijā, 1925. gadā izveidojis nelielu darbnīcu, kas vēlāk kļuva par a/s "Rīgas audums". Viņš prata veicināt sava uzņēmuma uzplaukumu citiem ceļiem, nevis sasaistot sevi valsts finansējuma "važās", tādējādi pakļaujot sevi diktatoriskai kontrolei un regulēšanai. Iespējams, tāpēc 1939. gadā Hiršs izceļojis uz ASV, kur darbojās tekstilrūpniecībā.
1971.gadā Hiršs testamentā novēlēja Latvijas Universitātei savus Latvijā esošos īpašumus - zemi un ēkas tekstilfabrikas "Rīgas Audums" teritorijā un būves ar tām pieguļošo zemi lauku saimniecībā "Ratnieki" Līgatnes pagastā.
Leģenda par kara slēptuvi
Pētera Lauberta mazmeita Milda Lauberte Grīnberga Endzelīna (1918) glabā ģimenes leģendu no 18. gadsimta, ka Ziemeļu kara laika iedzīvotāji no kara kalpiem slēpušies un būvējuši zemnīcas šajās gravās, kuru atliekas Pētera mazmeitas raudzījušas arī vēl pagājušā gadsimta 20.gados spēlējoties māju apkārtnē.
Šodien mēs tikai ar grūtībām varam savā iztēlē redzēt šo nepilnu kilometru plato mežiem klāto senleju, kur jaunais īpašnieks 18. gadsimta beigās sācis līst līdumu un veidojis savai dzimtai ligzdu, vēsta Lediņš.
Kā Benjamiņi 'Ratniekus' nenopirka
Lūk Benjamiņa kundzes atmiņas (no Laimas Muktupāvelas grāmatas): "Braukāju pa dažādām mājvietām vietraugos un iebraucu Līgatnē. Man patika māja. Saimniecības ēkas sakoptas, ka labāk vairs nevar. Patika arī apkārtne. Un lauki apkārt. Klusums un svaigs gaiss... Lauberta kundze mani aicināja namā. Mēs iegājām." Un te nu sākas vairākkārt gan 30 gadu, gan tagad atjaunotās Latvijas laikā dažādos variantos dzirdētā un aprakstītā leģenda par to, kā Benjamiņi "Ratniekus" nenopirka, pašu Laubertu jaunākās mietas Mildas stāstījumā 2006.gada vasarā. Patiesība skan tā. Laubertu meitas ļoti nav gribējušas, ka "Ratnieki" iet pārdošanā. Tik mīļi un tuvi tie bijuši ģimenei un tik daudz spēka un mīlestības tajos ielikts. Un, lūk, meitas četratā īsteno plānu, kā tos tobrīd nepārdot.
Kad Benjamiņa kundze ienāk viesistabā, viņa redz priekšplānā trīs sapostas jaunkundzes, kas mulsi čubinās un savā starpā sačukstas. Nez kur tobrīd bija ceturtā māsa. Jaunākā trīspadsmit gadīgā Milda smaidīja un kniksēja viešņai. Kā viņa pati atceras, bijusi viena no dedzīgākajām šā plāna realizētājām. Kājās visām baltas zeķes un toreiz modē esošās baltās tenisčības, notīrītas ar krītu. Kad meitenes paiet nostāk, Benjamiņas kundzei atklājas nepatīkams skats. Viņu konkurentu avīzes "Pēdējā brīdī" eksemplāri izklāti pa grīdu un uz istabas visu stāvošām klavierēm (varbūt flīģeļa). Tie ir avīžu numuri, kurās "izķidāts" Benjamiņa dēla Jāņa un mākslinieces Zvanītājas sakars un sensacionālā tiesas prāva.
Un tas vēl nav viss, uz klavierēm liels ģimenes elka operdziedātāja Marisa Vētras portrets – fotogrāfija, kuru Benjamiņa neilgu laiku atpakaļ bija "izēdusi" no operas solistu štata. Tas nu lepnajai kundzei bija par daudz. Meitu spēle uz jūtām ir nesusi savus augļus. Meitas atceras, ka acu zibeņi un žesti bijuši nepārprotami. Kā viņa pati apraksta: "Es apgriezos un ne vārda neteikdama izgāju ārā. Bez sveiki un paldies. Māju, kurā dievina Marisu Vētru, es nepirku. Principa pēc." 1931.gada novembrī Benjamiņi nopērk "Valdeķus", tiek vēstīts grāmatā "Roberts Hiršs dzīvē un darbā".
LU vadība par novēlējumu uzzina pēc 20 gadiem
Tikai 1992. gadā, kad P.Drapāns, R.Hirša tuvs līdzgaitnieks, atbraucot Latvijā, ieradās Latvijas Universitātē un interesējās par "Rīgas Auduma" un "Ratnieku" likteni, tas kļūst zināms LU vadībai.
Tā tikai 2003. gada rudenī (septembrī) beidzas novēlētā īpašuma "Ratnieki" juridisko formalitāšu sakārtošanas ērkšķainais ceļš, raksta Lediņš.
Kas Ratniekos notiek šodien?
Baltā māja ir tā laika Darbinieku māja - trīsstāvīga ēka ar labiekārtotiem 10 divistabu ģimenes numuriem, 36 gultas vietām. Ēkas divi numuri labiekārtoti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Saimniecības lielā kūts (stallis) pārtapusi par semināru un konferenču telpām, kurām līdzās ierīkotas divstāvīgas istabiņas ar 54 guļvietām un sporta zāle ar trenažieriem.