Tādu Aleksandru varēja redzēt draudzene Zenta.
Foto no Aleksandra Čaka muzeja krājuma
14. decembrī plkst. 19.00 Rīgas mākslas telpā, Kungu ielā 3 pilnīgi jaunu un mūsdienīgu interpretāciju gan Čaka dzejai, gan Zigmara Liepiņa mūzikai piešķirs aktieri Agnese Budovska, Gundars Grasbergs, solists Mikus Abaroniņš, Jasmīnas kora dziedātāji un instrumentālā grupa Romāna Vendiņa vadībā. Tā būs muzikāla dzejas izrāde ar nosaukumu "Tu, bezgalība, savas acis tev sūtu".
Dzejas un mūzikas vakara radošā komanda – režisore Zane Gargažina, sižeta autors Andris Saulītis, mūzikas materiālu atlase – Agita Ikauniece-Rimšēviča.
Biļetes iegādājamas izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa" un "Biļešu paradīzē".
Lai no kuras puses otrdienas vakarā Rīgā dotos uz koncertu vai kādu citu pusi, ar Čaka dzejas rindām ceļš būs raitāks. Aicinām iepazīt spilgtākās rindas no dzejoļu krājuma "Iedomu spoguļi", kas skan Zigmara Liepiņa mūzikā.
1. Mazā
Milda Grīnfelde, 1909. – 2000.
Foto no Aleksandra Čaka muzeja krājuma
Starp Aleksandru un Mildu uzplauka mīlestība, kuras apliecinājumi atspoguļojās dzejoļu krājumā "Debesu dāvana".
Kaut gan mūzika izrādei "Iedomu spoguļi" ir viens no pirmajiem Zigmara Liepiņa opusiem, dziesmas no tās joprojām ik pa laikam dzirdamas uz Latvijas mūzikas skatuvēm. Slavenākā no tām ir dziesma "Mazā", kuru it bieži izpildījis Imants Vanzovičs un pēc tam daudzi jo daudzi citi. Dzejas krājumā Čaks šīm rindām devis nosaukumu "Dzejolis par to, kur es šovakar sēdēšu". Rīgas mākslas telpas muzikālajā dzejas izrādē to interpretēs Mikus Abaroniņš.
2. Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei
Marijas iela (tagad A. Čaka iela) 51
Foto: Matīss Andersons
"Iedomu spoguļi" ir nobriedušas personības un talantīga dzejnieka dziļi izjusti dzejas darbi, kas neko nav zaudējuši no savas sajūtu amplitūdas arī šodien. Iespējams, ka tieši tādēļ daudzi komponisti rakstījuši mūziku, inspirējoties no dzejas krājuma. Viens no sirsnīgākajiem dzejoļiem ir "Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei", kas tiklab varētu būt rakstīta šodien.
"Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei"
(fragments)
Adrese – Ziepnieku kapi
Mana vēstule nebūs sevišķi gara,
Un es viņu rakstīšu lieliem burtiem.
Diez,
Vai tev tur augšā brilles ir līdz?
Cilvēki jau tādi savādi,
Bērēs viņi raud
Un neredz,
Kas mironim vajadzīgs.
Piedod,
Ka es nezinu tavu kapa vietu.
Tavas nāves laikā es biju aizbraucis,
Un, kad es, atgriezies Iļģuciemā,
Aizgāju uz tavu māju,
Neviens vairs par tevi nekā nezināja.
Tava mazmeitiņa
Bija aizbraukusi uz laukiem strādāt.
Viņai piedzimis bērns,
Zini –
No nelieša Melnā Jankas (vecmāmiņa lasot nopūšas).
3. Čaks, "Iedomu spoguļi" un sievietes
Anna Elizabete Ērika Bērziņa, 1911. – 1999.
Foto no Aleksandra Čaka muzeja krājuma
Aleksandrs veltījis Annai ne vienu vien dzejoli. Vairāki no tiem ievietoti krājumā "Iedomu spoguļi".
Čaka biogrāfijai ir iespējams izsekot Rīgas mākslas telpas veidotajā ekspozīcijā "No Aleksandra līdz Čakam" (atvērta līdz 19. decembrim), kas veidota kā Čaka nozīmīgas dzīves pieturvietas. Scenogrāfa un mākslinieka Kristiana Brektes veidotais ekspozīcijas iekārtojums sastāv no fotogrāfijām, Čaka rokrakstiem un dažādiem viņam piederējušiem priekšmetiem, turklāt katru papildina tam atbilstoša dziesma. Šajā radošajā vidē arī norisināsies muzikālā dzejas izrāde "Tu, bezgalība, savas acis tev sūtu" ar dziesmām no dzejas krājuma "Iedomu spoguļi". Krājums tapis mīlestības iespaidā, un vairākus no dzejoļiem Čaks veltīja savai nākamajai sievai Annai Elizabetei Ērikai Bērziņai. Nerimstošas mīlestības klātbūtne jūtama arī dzejolī "Gredzens".
"Gredzens"
(fragments):
Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt ka nāvē.
Ienāci tu.
Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes
Pagrabos
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaidas kā zelts.
Ienāci tu un man teici: Šovakar būšu.
Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.
- Šovakar būšu -
Šie vārdi
man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.
4. Un tad Čaks izgāja ielās...
Niklāvs Strunke, Latgales priekšpilsēta
1932. gads, audekls, eļļa, 64.5x43 cm
Aleksandra Čaka muzeja krājums
Vairāki dzejoļi krājumā uzbur bohēmiskas krogu ainas, kurās risinās spraigi dialogi. Tā, piemēram, dzejolī "Balāde par manu prieku" Čaks stāsta par kungu, kas iesaistījies sarunā ar apkārtējām dāmām. Muzikālajā izrādē Rīgas mākslas telpā tos izspēlēs aktieri Agnese Budovska un Gundars Grasbergs.
"Balāde par manu prieku"
(fragments)
Un tad viņš izgāja ielās
Kur auto ar savu spožumu lielās,
Melnā
Izgāja lepns
Ar savu sirdi delnā
Un kā ar veseri visu ielu milzīgo dunu
Sasita ar savu runu:
- Sievietes,
Ņemiet,
Lūk, mana sirds,
Līdzīgi saulei uz jums viņa iet –
Bet sievietes
Lieliskā nicībā
Raustīja savus smaršīgos plecus
Un teica:
- Idiot, brīnišķais idiot,
Esi jel pieklājīgs.
Sirds,
Kam mums šī sirds?
Saki,
Vai varējis esi
Par to ko nopirkt?
Māju,
Nelielu dīvānu,
Rožainu grīdsegu,
Kaut vai vienkāršu ozola gultu,
Kurā mēs abi
Varētu gulēt, lai baudītu mīlu?
Pat melnu kafijas tasi
Tu neesi spējīgs
Sevi iegūt par sirdi.
Un tā viņš stāvēja
Ar savu sirdi uz stūra.
5. Krogā ar Čaku
Kādā no mākslinieku biedrības jampampiem. Foto no Aleksandra Čaka muzeja krājuma
Kad iznāca "Iedomu spoguļi", ar tuvākajiem draugiem tika sarunāts ormanis, lai izbraukātu visu garo Marijas ielu, apstājoties katrā krodziņā. Pēc dažādiem nostāstiem, brauciens turpinājies vairākas dienas kā tāda skaļa reklāmas kampaņa, kur dzejas cienītāji tika iepazīstināti ar jauno grāmatu. Cik pazīstama ir šī sajūta no kāda Rīgas apkaimes kroga, ko aprakstījis Čaks dzejolī "Divi vientuļi"? Šo bohēmu aicinām saklausīt 14. decembra muzikālā dzejas izrādē, uz kuru biļetes iegādāties var izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa" un "Biļešu paradīzē".
"Divi vientuļi"
(fragments)
Mēs sēdējām ostmalas krogā
Un dzērām dzeltēnu vīnu;
Un runājām ilgi, ilgi
Par savām ilgām un splīnu.
[...]
Tik dīvaini vijole spiedza,
Ka spēja pat žurkas pulcēt.
Pie griestiem kā dzeltēni sviedri
Karājās spuldzes.
Jūs ļodzīgās šķirbas grīdā,
Kur dubļi no pērnā gada,
Mēs pakārsim skumjas rītā
Pie sava ūdens vada.
Un katru vakaru nāksim,
Lai dzertu te dzeltēnu vīnu,
Un runāsim ilgi, ilgi
Par savām ilgām un splīnu.
Mēs katru vakaru ļausim
Vecai vijolei spēlēt ko vāru
Un ar korķi vīna kausā
Brauksim uz Zanzibāru.