Pasaules vadošās džeza vokālās grupas "New York Voices" līderis Pīters Eldridžs ir daudzpusīgs talants – viņš komponē, atskaņo, aranžē, ieskaņo un māca. 2011. gada pavasarī Pīters kopā ar savu izcilo sadarbības partneri Metu Aronovu un vokālo grupu "Framest" sniedza koncertu Dailes teātrī, kā arī vadīja meistarklases, kuru laikā uzslavēja "Framest" un atzina, ka šajos jauniešo saklausa lielu potenciālu.
13. jūnijā Pīters Eldridžs atkal muzicēs Rīgā – būs koncerts Rīgas Kongresu namā, un prieks bija jau pašā mūsu elektroniskās sarunas sākumā lasīt Pītera atziņu par Rīgas publiku.
Pīters Eldridžs: Nespēju noticēt savām acīm, cik atsaucīgi cilvēki dzīvo Latvijā. Gan Mets [Aronovs], gan es pats – mēs esam priecīgi satraukti par to, ka mūs atkal aicina viesoties pie jums un muzicēt jūsu brīnišķīgajai publikai. Mēs arī priecājamies par iespēju atkal strādāt ar "Framest" – piecatnei, kas tik apdāvināti dzied un ar ko ir tik patīkami pavadīt laiku. Ceru, ka man būs iespēja vēl un vēl atgriezties Rīgā.
Jūsu balsij ir īpaša rezonanse klausītāju sirdīs.
Paldies, es novērtēju jūsu komplimentu, taču nebūt neuztveru savu balsi kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Man vajadzēja ilgu laiku, pirms saņēmos sākt dziedāt. Bērnībā man gluži vienkārši bija bail to darīt. Es spēlēju klavieres un biju pārliecināts, ka tas ir mans īstais izteiksmes veids. Taču, kad iestājos koledžā, lai kļūtu par akadēmisku koncertpianistu, bailes dziedāt pamazām atkāpās un es saklausīju "balsi" sevī. Tomēr vēl arī tagad, pēc daudziem gadiem, dziedāšana manā uztverē saistīta ar kaut ko ļoti trausu, tādu, ko bail ievainot – tas ir tik personiski, tu dažbrīd jūties teju kails. Publikas priekšā tu izej tāds, kāds esi, un dalies ar to, kas cilvēkiem nemaz obligāti nav jāzina. Es vienmēr cenšos dziedāt tik godīgi, cik vien iespējams, un ceru, ka cilvēki to sadzirdēs.
Kam varat pateikties par jūsu muzikālo tapšanu?
Mani spēcīgi iedvesmoja vecāki – tēvam patika bigbendi, svings un bībops, mamma mīlēja tādus dziedoņus kā Nats Kings Kouls, Mels Tormē un Pegija Lī. Mans vecākais brālis un māsa pievērsa mani The Beatles (kā citādi!), Stīvija Vondera, Džonijas Mičelas, Steely Dan ierakstiem. Manī ir kaut kas no tā visa, un es joprojām turpinu meklēt mūziķus un grupas, ko iemīlēt.
Kas ir jūsu autoritātes džezā?
O, ir tik daudz cilvēku, no kuru ierakstiem un partitūrām esmu mācījies, bet, ja mēģinām sašaurināt šo milzīgo loku, tie būtu Bils Evanss, Sedars Voltons, Čets Beikers, Veins Šorters, Teloniuss Monks, no dziedātājiem – Džo Viljamss, Rejs Čārlzs, Airīna Krola, Endijs Bejs, Marks Mērfijs, Karmena Makreja un, protams, Ella. Man kopš bērnības ļoti patīk arī Brazīlijas mūziķi – Kaetānu Velosu, Miltons Našimentu, Džobims...
Ja runājam par klasisko mūziku, nosaukšu Semjuelu Bārberu, Bendžaminu Britenu, Fransisu Pulenku, Debisī. Man traki patīk arī Bahs, viņa Mesa si minorā – tas ir brīnumdarbs!
Jūs esat autoritāte džeza pasaulē – vai mēdzat domāt par sevi šādos jēdzienos?
Nekad! Ir vienkārši labi būt džeza vidē, jo jebkurā dzīves posmā tu turpini mācīties, lai iekļūtu tajā visā arvien dziļāk – svingotu spēcīgāk, spēlētu klavieres arvien veiklāk, dziedātu izsmalcinātāk. Nepienāks brīdis, kad tu teiksi – esmu visu apguvis. Vienmēr var vairāk.
Vai grupas "New Your Voices" "Grammy" balvām ir īpašs plauktiņš?
Nē, nē, šīs balvas esam ieguvuši sadarbības projektos, par kuriem esam bezgala priecīgi. Bet šīs balvas pienākas vienlaikus ļoti daudziem. Mēs joprojām turpinām sadarboties gan ar "Count Basie Band", gan Pakito D'Riveru, lūk, nākošnedēļ kopā ar viņu braucam uz Brazīliju.
Lūiss Ārmstrongs reiz teicis – " jau tu jautā man, kas ir džezs, tu nekad nesapratīsi to". Vai vispār iespējams iemācīt džezu?
Man ārkārtīgi patīk mācīt! Es gan arī saprotu, ko Ārmstrongs ar to domāja. Tomēr tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka ir iespējams palīdzēt studentam atrast ceļu, kas ved tuvāk jēgpilnai muzicēšanai. Mūslaikos džezs ir tāds kā old school mākslas veids, un jaunākajām paaudzēm ir mazliet cita pieeja, tā ka mans uzdevums ir nedaudz ierādīt ceļu, kas ejams, – kā svingot, kā "iepalikt", kā liriski frāzēt, dziedāt tā, lai skanētu kā saksofons, tātad instrumentālāk. Jaunam dziedātājam ir daudz ko apgūt. Un džezs jau arī nemitīgi attīstās – ir daudz izcilu jaunu džeza dziedoņu, kad modernizē šo mākslas jomu, un mani tas iedvesmo. Šo dziedoņu balsīs džezs kļūst mūsdienīgāks.
Jūs esat sacerējis opusu par Gustavu Klimtu. Viņa gleznas ir tik izsmalcinātas, un tāda ir arī jūsu balss – vai tas jūs abus saista?
Hā, nudien ir patīkami dzirdēt šādu salīdzinājumu... Bija tā – mana laba draudzene, dramaturģe no Čikāgas, ierosināja kopīgi radīt mūziklu. Es vēl nekad nebiju to darījis, bet iecere radīt skatuves darbu par Klimtu likās iedvesmojoša. Dīvainā kārtā par šo izcilo gleznotāju nav daudz literatūras, un tā nu mēs veidojām iespējamu stāstu par viņa dzīvi un ļoti daudzajām sievietēm viņa dzīvē. Savam laikam Klimts bija visai provokatīvs mākslinieks, un mēs labprāt izmantojām arī šo viņa šķautni.
Kas jūsu dzīvē ir iepriecinošs vēl bez mūzikas?
Man ir nams Ņūhempšīras kalnos, un tas ir mans patvērums – ļoti veca māja, kurā ļoti daudz ko darīt, taču man šie remontdarbi sagādā lielu prieku. Vēl man ļoti patīk ceļot, pat arī pēc daudzajiem gadiem, ko esmu pavadījis plānprātīgās turnejās ar "New York Voices" un ceļojot vienatnē. Zinu, ka daudziem mūziķiem pārlidojumi liekas bezgala nogurdinoši, taču man joprojām sagādā lielu prieku iespēja doties uz valstīm, kur nekad neesmu bijis, un satikt jaunus paziņas, uzzināt ko vairāk par viņu zemi. Man arī ļoti patīk ceļojumos fotografēt. Neesmu nekāds fotomākslas dižgars, turklāt darbojos šajā jomā neregulāri, taču man patīk izteikties caur kameras aci. Manu jaunāko albumu "Mad Heaven" rotā paša fotogrāfiju kolāža, un es arī turpmāk noteikti centīšos nepamest kameru novārtā.
Visu interviju ar "New York Voices" līderi Pīteru Eldridžu lasiet žurnāla "Figaro" jaunākajā numurā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
