Tagad Spīķeru koncertzāle ir viena no populārākajām koncertu norises vietām, kur labprāt pasākumus rīko arī citu mākslu pārstāvji, un toreiz liktās jautājuma zīmes šķiet neticamas un smieklīgas. Augšup gājušās arī citas lietas – uz Rīgu atvests Birmingemas simfoniskais orķestris un citas pasaules mēroga zvaigznes, festivāli visa gada garumā nomaina viens otru, bet atsevišķu koncertu biļetes jau izpirktas krietnu laiku uz priekšu.
Šovasar "Latvijas Koncerti" jau otro reizi rīko vērienīgu Rīgas festivālu, pulcējiet iespaidīgu zvaigžņu sastāvu – no Pītera Eldridža līdz Elīnai Garančai, no Pētera Vaska līdz Aleksandram Antoņenko.
Delfi: "Latvijas Koncerti" savu darbību paplašināja tieši krīzes laikā. Vai mīlat riskēt, vai arī tie visi ir bijuši izsvērti lēmumi?
Guntars Ķirsis: Tas būtu jocīgi, ja teiktu, ka man patiktu riskēt ar lielām naudas summām. Drīzāk situācija bija tāda, ka nebija citu variantu. Viens ir pacelt rokas gaisā un pateikt, ka neko nevar un padoties. Bet otrs variants ir mums doto valsts subsīdiju likt lietā un maksimāli sabiedrībai derīgi arī izmantot.
Jums tas arī ir izdevies, tīri no biznesa viedokļa vērtējot?
Ja mēs paņemam tikai ciparus, neskatoties un to, ka mūsu budžets ir samazināts teju uz pusi, tad biļešu pārdošanas apjomi kāpj un pieaug gan ieņēmumi, gan apgrozījums - tā ir mana atbilde.
Labākās teātra izrādes ir izpārdotas mēnešiem uz priekšu, koncertos publikas netrūkst. Vai piekrītat, kad saka – kultūra šobrīd ir modē?
Jā, es tam piekrītu, taču nevajadzētu izdarīt virspusējus secinājumus. Tas ir pamatīga darba rezultāts – gan programmas sastādīšana, gan mārketinga darbs. Tas tāds maldīgs priekšstats, ka mēs tikai izkārsim afišu un cilvēki uzreiz skries. Profesionālās mākslas segmentā ir ļoti daudz no kā izvēlēties – balets, opera, teātra izrādes, koncerti, izstādes. Bet vēl ir arī tā saucamā viegli pieejamā izklaide, kuru patērējot cilvēkam nav jādomā, nav jāiespringst. Tā patiesībā ir mūsu galvenais konkurents.
Tas ir vieglākais solis, ko spert - laika pavadīšana ar TV pulti rokā, skatoties ne pārāk kvalitatīvu kino vai TV šovu. Tas taču nav vērsts uz cilvēka attīstību, viņš neko neiegūst.
Jūsuprāt "Latvijas Koncertu" un viegli patērējamās izklaides auditorija ir viena un tā pati?
Neviens cilvēks nepiedzimst, lai patērētu tikai kino vai tikai mūziku. Savā ziņā mūsu darbs ir misija – mūzikas skaistumu darīt cilvēkiem zināmu. Sabiedrība šajos laikos ir ļoti aizņemta – viņiem ir darbi, ģimene, sociālās problēmas, ikdiena. Mūsu uzdevums ir starp dzērienu un veļaspulvera reklāmām pavērt cilvēku skatu. Pirmkārt, pateikt, ka mūzikas klausīšanās nav nekas slikts, otrkārt, ka to var darīt, nedomājot par dārgiem uzvalkiem un greznām kleitām. Tā ir pieejama visiem.
Manuprāt mārketings tomēr skan pārāk sausi, drīzāk tas ir vesels izglītošanas process un atvērtība. Mums ir jābūt visu laiku soli priekšā un jāmeklē jauni ceļi.
Tātad ar bērnu koncertiem audziniet sev jaunos klausītājus?
Tieši tā! Un te jādomā gan par tiem, kuri klausīsies koncertus, gan tiem, kuriem mūzika izrādīsies dzīves aicinājums un viņi, iespējams, pieņems lēmumu kļūt par profesionāliem mūziķiem.
Jums gadā laikā notiek vairāki festivāli, kuru periodu nosacīti var dēvēt par mierīgāko?
Viena lieta ir koncertu norise, bet tas nemitīgais process ir ideju ģenerēšana, diskusijas ar mūziķiem un citu mākslu pārstāvjiem, pašizglītošanās, iepazīstot tendences un radot jaunus projektus. Nosacīti vismierīgākais gada mēnesis ir augusts, tomēr turpat jau ir septembris un sākas jaunā koncertsezona.
Kā nonācāt līdz idejai par Rīgas festivālu?
Lēmums rīkot Rīgas festivālu patiesībā bija diezgan pragmatisks. Līdz šim notiekošie festivāli ir bijuši konceptuāli, kas vairāk vai mazāk aplūko kādu šauru mūzikas žanru – senā mūzika, džezs, garīgā mūzika, opera, kamermūzika utt. Rīga kā pilsēta, kas gaida savu Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, ir pelnījusi festivālu, kas pēc būtības atbilst šim vārdam - festivāls – svētki, kur cilvēkiem ir dažādas izklaides iespējas. Mēs gribam, lai cilvēki brauc uz Rīgu, pavada šeit pēc iespējas vairāk dienas, tērē savu naudu arī restorānos un viesnīcās.
Piemēram, ja ģimene grib apmeklēt Rīgu - sieva dodas un operu, vīram patīk džezs. Tāpēc mēs cenšamies samērā īsā laika periodā piedāvāt tādu muzikālo daudzveidību, lai priecīgi būtu abi.
Šajā ziņā mēs pagaidām esam apstājušies pie mūzikas, bet domājam turpmāk piesaistīt arī citas mākslas formas.
Rīgai labi pazīstami ir vecpuišu ballīšu tūrisms un ir arī attiecīgs piedāvājums, bet arvien vairāk tiek apspēlēts jēdziens kultūrtūrisms, piemēram, piesaucot Vāgnera fanus.
Kultūrtūrisms pasaulē ir ļoti populārs, tiek veidoti īpaši maršruti, cilvēki plāno ceļojuma laiku tā, lai varētu apmeklēt pat vairākus festivālus. Tomēr konceptuālie, vienam žanram veltītie festivāli īsti šo mērķi nesasniedz. Teiksim, pat operu ļoti mīlošs cilvēks – cik izrādes pēc kārtas var noskatīties, nu divas, varbūt trīs? Tāpēc festivāla panākumu atslēga ir daudzveidībā. Visā pasaulē cilvēkiem tas patīk un arī pie mums tas aizies.
Vai iepriekšējos gados jau ir bijis jūtams, ka Rīga ir šo te kultūrtūristu interešu lokā?
Jā, tieši vasaras periodā pasākumus apmeklē cittautieši. It īpaši vācieši, kuriem kultūrtūrisma tradīcija ir sevišķi izteikta.
Rīgas festivāls varētu būt arī lielisks kultūrtūrisma mērķis arī cilvēkiem no Latvijas reģioniem.
Jā, par to ir vērts aizdomāties, ka arī ārpus Rīgas cilvēkiem ir kultūras nepieciešamība un ne jau visu mēs varam pievest klāt. Mēs gribētu, lai Rīgas festivāls arī daudziem Latvijas reģionu iedzīvotājiem kļūtu par iemeslu ar ģimenei atbraukt uz Rīgu, aizvest bērnus uz zoodārzu un atnākt uz kādu no koncertiem.
Savukārt rīdziniekiem es ieteiktu izbraukt uz festivāla koncertiem, kas notiek Pierīgā - Siguldā, Jūrmalā, Ropažos, Ikšķilē, Mežotnē. Ne tikai mūzikas, bet arī vietu dēļ, jo tās ir skaistas un pasakaini sakoptas.
Kas ir "Latvijas Koncertu" tuvākie līdzinieki Baltijas valstīs?
Tas tirgus kopumā ir tik niecīgs – visās Baltijas valstīs ir ap septiņiem miljoniem iedzīvotāju. Vienam Birmingemas simfoniskajam orķestrim auditorija ir pieci miljoni. Būsim atklāti no šiem septiņiem miljoniem Baltijā daļa ir tādi, kuri vēl neklausās, daļa vairs neklausās un vēl ir daļa, kas nekad neklausīsies. Tāpēc, salīdzinot šādus lielumus, runāt par konkurenci nebūtu īsti pareizi. Drīzāk par sadarbību. Mums ir lieliska sadarbība ar visām trim Lietuvas filharmonijām – Viļņā, Kauņā un Klaipēdā, tāpat laba sadarbība ir ar "Eesti Kontsert", kas kā organizācija ir mūsu "dvīņumāsa".
Roka un popmūzikas koncertu organizatori savā starpā mēdz tirgoties par iespējām rīkot vienas vai otras zvaigznes koncertu, daudz kas atkarīgs no konkrētā mūziķa menedžmenta biznesa interesēm attiecīgajā reģionā, koncerta grafikiem un tamlīdzīgām lietām. Pastāstiet ar kādām grūtībām nākas saskarties jūsu ikdienas darbā.
Lielās līnijās mūsu darbs īpaši neatšķiras no roka vai popmūzikas koncertu organizatoru darba. Tieši tāpat notiek tirgošanās ar aģentūrām, tāpat ir konkurence aģentūru starpā, kura tad mākslinieku mums "piegādās" un, kura spēs rīkoties operatīvāk. Daudz māksliniekus angažējam paši, taču nereti gadās tā, ka četru solistu sastāvā pēkšņi viens saslimst un ir jāmeklē aizstājējs. Šādas situācijas mēdzam risināt arī paši. Taču pie tik intensīvas darbības kā ir mums, labāk, ja krīzes situācijas risina kāds cits. Tādēļ drošāk ir sadarboties ar aģentūrām.
Kas jums kā organizatoram būtu vislielākais ieguvums?
Vislielākais - ja mēs reiz mums izdotos uz Rīgas festivālu pulcēt visus tos mūziķus, kuri ir dzimuši, auguši un mācījušies Rīgā un šobrīd dzied uz pasaules slavenākajām skatuvēm.
Varu tikai novēlēt, lai katras valsts mūziķi, kas savu radošo karjeru veido ārpus dzimtenes ir tik pretimnākoši un toleranti pret savu valsti kā mūsējie. Ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem, allaž esmu sajutis milzīgu prieku par to, ka viņi tiek uzaicināti. Ja vien laiks un koncertu grafiks to atļauj viņi brauc. Un te vispār nav runa par to, ka viņi prasītu kaut tuvu tādus honorārus kādus viņiem maksā citur pasaulē. Tāpēc šajā ziņā mums ir ārkārtīgi paveicies.
Šobrīd kultūras cilvēku vidū karstais temats ir kultūras ministre? Kā jums kā koncertaģentūras vadītājam, kurš pats ir profesionāls mūziķis, šķiet – vai kultūras ministram būtu jābūt savas nozares profesionālim?
Pirmkārt, būtu svarīgi visu laiku atcerēties – politiķis ir profesija. To nevar apgūt brīdi, kad tiec ievēlēts Saeimā. Un tā ir mūsu galvenā atbildība – saprast, ka tur ir vajadzīgi ne tikai glīti, labi cilvēki, kuri pirmie pasaka, ka visi zog, bet tie, kuri ir profesionāli politiķi. Tālāk jau ir vairāki aspekti – pirmkārt, tāpat kā jebkurā jomā, ir vajadzīgs talants, otrkārt - izglītība un visbeidzot pieredze.
Faktiski šobrīd es varu vērtēt tikai savu darbu – kā es, kā sabiedrības daļa esmu atdevis savu balsi vēlēšanās. Tāpēc, manuprāt, šobrīd ir bezatbildīgi kult gaisu, aicinot demisionēt cilvēkus, kurus paši esam ievēlējuši. Vismaz man nav zināms, nekas tāds, ko kultūras ministre būtu izdarījusi tādu, ko citā nozarē kāds jau nebūtu paveicis. Turklāt ministrs jau nestrādā viens pats, un ir maldīgi domāt, ja mēs nomainītu vienu ministru pret citu, iestāsies zelta laiki. Manuprāt vienkārši ir jāstrādā.
Kas jums patīk Latviešu popmūzikā?
Patīk, ka ceļas līmenis. Nupat izdotais jaunais grupas "Prāta vētra" albums, arī Aijas Andrejevas jauanis albums. Ļoti interesanta grupa man šķiet "Instrumenti", arī grupa "Framest", kas uzstāsies "Rīgas festivālā" kopā ar Pīteru Eldridžu un arī piedalīsies "Jaunā viļņa" konkursā.
Tviterī jūs rakstījāt, ka jums patīkams atklājums bijusi britu grupa "Elbow"
Ir brīži, kad man jāvērtē profesionālā mūzika pēc profesionāliem kritērijiem, bet ja es vienkārši klausos – vai nu IR vai nu NAV. Tas ir tāds vesels kopums, ko nevar definēt. Man patīk klausīties, ja es dzirdu, ka mūziķi ir darījuši maksimāli godīgi un centušies sasniegt profesionālu rezultātu, tad man netraucē ne ieraksta brāķi, ne netīra dziedāšana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
