Šogad "Latvijas Koncertu" organizētajā Rīgas festivālā, kas risināsies no 2. līdz 21. jūnijam, muzicēs arī izcilā latviešu vokālā grupa "Framest". Grupa pārstāvēs Latviju arī konkursā "Jaunais vilnis". Tās mākslinieciskais vadītājs Jānis Ķirsis apzinās, kāda ir grupas vieta festivāla un Latvijas mūzikas dzīves kopainā.
Kā "Framest" šogad iekrāsos "Rīgas festivāla" programmu?
Grūti pateikt, jo festivāls pēc būtības ir samērā svaigs. Pagaidām tam tiek meklēti visdažādākie risinājumi, un, iespējams, mūsu dalība ir viens no ceļiem, kā festivālu neiegrožot akadēmisko žanru robežās. Pagājušā gada koncertpieredze ar Pīteru Eldridžu un Metu Aronofu Dailes teātrī, kur "Framest" varēja sevi ļoti labi parādīt un just nedalītu publikas atsaucību, dod izjūtu, ka "Rīgas festivālā" viss būs labi.
Ko tajā dziedāsiet?
Visu jau nedrīkst atklāt, bet programma būs pietiekami daudzveidīga, lai festivālam iedotu kādu jaunu krāsu. Paralēli oriģinālkompozīcijām, kuras speciāli gatavojam šim koncertam, dažādiem mūziķiem pasūtot aranžējumus, skanēs Pītera Eldridža darbi, kurus viņš radījis gan kā komponists, gan dzejnieks, turklāt mūziķis pats ieradīsies Rīgā! Mums būs trīs dienas laika, lai ar šo viesmākslinieku visu samēģinātu, un Skype notikušajās konferencēs lielās līnijās jau sen visu esam izplānojuši. Mēs ļoti laicīgi veidojam programmu, jo koncerta izdošanos lielā mērā nosaka pareiza skaņdarbu secība.
Vai tavas kompozīcijas arī skanēs?
Jā! Vispār man ir daudz muzikālu ideju, bet to realizācijai bieži vien nepietiek cilvēku. Palīdzu grupai, cik manos spēkos, bet daudz enerģijas aiziet akadēmiskās mūzikas rakstīšanā (Jānis studē Jura Karlsona kompozīcijas klasē – aut.). Starp citu, esmu ticis līdz pirmajam skaņdarbam orķestrim – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris "Zaķi un ezi" atskaņos 2. aprīlī Lielajā ģildē. Spriegums ir pamatīgs, bet tas tikai vairo entuziasmu!
Un kā klājas pašai grupai? Kādā virzienā gribat iet tālāk, kā attīstīties?
Par to jādomā visu laiku. Ņemot vērā, ka džezs ir nekomerciāla mūzika, mūsu mērķis ir noslīpēt savu skanējumu un individuālo stilu. Esam vienīgā tāda veida grupa Latvijā un Baltijā, taču gribam "burzīties" arī tālāk pasaulē, kur līdzīgu grupu ir bez sava gala. Iedabūt sevi starptautiskajā džeza apritē nav viegls uzdevums, bet – nav arī nepaveicams. Esam neatlaidīgi, un mūsu vecums pieprasa nemitīgu izglītošanos.
Ņemot vērā, ka visi esat studenti, turklāt nepārtraukti mācāties jaunu repertuāru, gribas jautāt: vai esat arī jauni un traki? Pa kuru laiku paspējat tādi būt?
Skolā un akadēmijas pirmajos gados tev piedeva, ja runāji muļķības, un pasmaidīja – vēl jāpaaugas! Tagad attieksme ir mainījusies, un galvenokārt jau mūsos pašos, jo parādījusies atbildības izjūta. Bodlērs atzina, ka strādāt ir grūti, bet nekas nav tik nogurdinošs kā izklaide.
Nu ja, Bodlēram bija vētraina pieredze...
Vienam jāieslīgst galējībās, lai saprastu, ka tās neko neatrisina, citam pietiek ar mērenību. Nav jau runa par ballītēm vai pasēdēšanām – izklaidēties un baudīt dzīvi ir pašsaprotami, bet telefonu atslēgt uz divām nedēļām mēs nevaram atļauties un arī negribam.
Kā zināms, Latvijā ir ļoti mazs mūzikas tirgus. Cik nopietni uz to raugāties, un pāri kurām robežām slīd jūsu skats?
Kur tu ieguldi, tur arī saņem pretī, piemēram, Aija Andrejeva, Kaža vai Andris Ērglis izvēlējušies sevi ieguldīt estrādes žanrā, savukārt mēs ar džezu nemērķējam iekarot popmūzikas auditoriju. Labi, ka Latvijā ir publika, kas mūs labprāt klausās.
Jādodas tālāk pasaulē!
Mūsu pavadošajam trio pērn Kaļiņingradā aizkulisēs šķita, ka publika grupu izsvilpj – tik apdullinošs bija troksnis, un jau pēc pirmā skaņdarba cilvēki mūs gāza nost no kājām. Arī Zviedrijā, kur džezs ir ļoti attīstīts, publika mūsu koncertus uzņēma ar stāvovācijām. Tas viss liecina par potenciālu. Ja mācēsi sevi pārdot starptautiska līmeņa menedžerim – aģentūrai, viņš varēs tevi pārdot tālāk. Latvijā ir daudz labu mūziķu, kuri sēž un domā, ka ir mākslinieki, bet – pats no sevis jau nekas nenotiek.
Kā izjūtat Latvijas klausītāju muzikālo gaumi, un kurp tā jūs virza?
Paldies Dievam, mums ir paveicies, jo darām to, kas šķiet estētiski pieņemams. Nevienā brīdī neesam domājuši, ka tagad vajag uz skatuves taisīt akrobātiku vai angažēt klaunu, kurš pieteiktu programmu. Varu tikai pateikties publikai, kura nāk uz mūsu koncertiem, jo tie vienmēr bijuši pilni ne tikai Rīgā, bet arī Valmierā, Jelgavā un citur. Manuprāt, šovi visu sabojā un cilvēkus ar svārstīgu muzikālo gaumi vēl vairāk apstulbina. Diletantu un lētas naudas kārotāju nav trūcis nevienā laikā.
Jūsu grupas sastāvs ir kā kulaks, tajā ir pieci pirksti: kurš no jums ir kurš? Kādi esat rakstura ziņā?
Es nepārzinu astroloģiju, nelasu horoskopus un neko nezinu par hiromantiju vai to, kāda nozīme ir kuram pirkstam. Varbūt kādam svarīgākais ir pats mazākais pirkstiņš, bet cits bez cita jau viņi nevar iztikt. Esmu vienmēr daudz ko mācījies no tēva (VSIA "Latvijas Koncerti" šefs Guntars Ķirsis – aut.), lai saprastu, ka darbā raksturu nedrīkst izrādīt. Darba vidē nevar uzvesties kā savās mājās, ģimenes lokā vai draugos. Brīdī, kad runājam, tā sakot, par lietu, darbojas citi attiecību principi, priekšplānā izvirzās cilvēka profesionalitāte. Būdami kopā sesto gadu, mēs savā grupā esam izslēguši personiskās iegribas, stulbus kašķus un muļķīgus strīdus atstājot pagātnē. Esam kā mazs uzņēmums, kas sevi radoši piepilda.
No cilvēciskām attiecībām taču nevar izvairīties...
Jā, bet arī vīra un sievas attiecības var kopt un izstrādāt, visu traucējošo vai nepatīkamo atmetot. Kādreiz sevī krājām nepateikto un mēģinājām runāt aplinkus, bet tagad visu sakām cits citam tieši acīs, un viss liekais atsijājas.
Kā vērtējat Latvijas koncertdzīvi un cik bieži ejat klausīties kolēģus?
Estrādes žanrā es labprāt aizietu paklausīties Lindu Leen, "Instrumentus" un "Prāta vētru" – šie cilvēki strādā pie katra sava uznāciena. Pārējie, šķiet, ir pārāk "lieli" mākslinieki... Savukārt akadēmiskajā mūzikā priecē publikas augošā interese, ko apliecina statistika. Iespējams, te sava loma ir "Latvijas Koncertu" izcilajam darbam interesantu piedāvājumu radīšanā nu jau vairāku gadu garumā. Īpaši gribētos izcelt dažādos festivālus, "Sinfonietta Rīga" programmas un mūsu Radio kora fenomenu. Diemžēl mūsu valsts koncertdzīves organizatoriem nav tik daudz naudas, lai šeit biežāk aicinātu uzstāties ārzemju mūziķus. Rīga nemaz nav tik tālu, lai uz šejieni regulārāk nebrauktu viesmākslinieki – tas būtu ļoti vērtīgi.
Vai ir kāda saistība starp mūzikas menedžmentu un ekonomisko krīzi?
Noteikti! Mūzikas menedžeri šajos laikos ir vismaz par pāris kilogramiem notievējuši, jo viņiem nācies daudz pasvīst. Bet rezultātā piedāvājums mūzikas tirgū ir pat pieaudzis! Visi mūziķi, kuri kādreiz spēlēja tikai ballēs, tagad cenšas rīkot koncertiņus un mēģina pārdot biļetes. Vārdu sakot, publikai ir ko izvēlēties, un tās iekarošanai tiek izdomāti visādi brīnumi.
Vai "Framest" uzstājas korporatīvos pasākumos?
Neesam uz to likuši akcentu, jo balli nespēlējam. Taču parādās klienti, kurus interesē alternatīva pieeja tam, ko dara tādas grupas kā "Keksi".
Mūzika spēj sakārtot apjukušo mūsdienu sabiedrību? Vai tikai izklaidēt?
Arī mani kā apjukušu cilvēku mūzikas notikums sakārtos, tas palīdzēs, apgaros. Bet cilvēku, kurš, tēlaini izsakoties, apjucis stāv pie veikala plaukta, kādreiz ir jāpaņem pie rokas un jāaizved uz koncertu. Esmu tā rīkojies, sakot: "Lūdzu, dodu iespēju saprast, kas tev patīk un ko patiešām gribi!" Dažreiz man izdodas kādam atklāt kaut ko jaunu, arī "Framest".
Intervija ar Jāni Ķirsi lasāma žurnāla "Figaro" jaunākajā numurā.
Figaro nopērkams visās preses tirdzniecības vietās, kafetērijā "Bonēra," galerijā "Istaba", dizaina un grāmatu veikalā "Lukabuka" un veikalā "Musica Baltica'".