Austra Savicka: Operdziedātājs ir lomu cilvēks, ir dažādi tēli, dažādas patības, kurās
jāiemiesojas, un vēl arī dzīve ārpus skatuves. Kādas lomas Tavā dzīvē šobrīd ir svarīgākās – gan opernamos, gan dzīvē?
Elīna Garanča: Par lomām opernamos man grūti teikt, jo katrs teātris mani redz citādākā ampluā. Vieniem patīk, kad dziedu zēnu lomas, citiem patīk mani liriskie tēli, citiem – vampi kā Karmena. Es mēģinu savu kalendāru sakārtot tā, lai ir dažādība. Ārpus teātra pašlaik, protams, vissvarīgākā man ir māmiņas loma mūsu meitiņai.
Kuras lomas Tavā dziedātājas karjerā ir devušas vislielāko attīstības grūdienu vai visvairāk ietekmējušas Tavu izaugsmi?
Nav tādas konkrētas lomas, jo ar katru iestudējumu iemācies ko jaunu, atrodi sevī citas šķautnes. Bija brīdis, kad bija interesanti dziedāt Džakomo Rosīni ārijas, jo tajās ir daudz koloratūru, tās ir tehniski sarežģītas, toties tagad man tuvākas ir dramatiskākas partijas, kurās ir emocionālās grūtības.
Kuras lomas ir devušas vislielāko emocionālo lādiņu?
Konkretizēt nevaru, jo tas atkarīgs no tā, kādā fiziskā un psiholoģiskā stāvoklī es atrodos. Mani ļoti ietekmē mūzika, un es mainu repertuāru daudz biežāk nekā aktieri, kas vienu lomu var spēlēt vairākus mēnešus no vietas. Savukārt, ja esmu apslimusi vai neizgulējusies, izrādes laikā tiek aktivizēts tehniskais, nevis emocionālais stāvoklis.
Vai Tev ir kāds specifisks paņēmiens, kā "izlavierēt" starp lomām, starp tēliem? Kas palīdz iejusties un, vēl svarīgāk, iziet no lomas?
Es ieslēdzos teātrī un izslēdzos, kad esmu ārpus teātra. Es nenēsāju ikdienā lomas tik dziļi sevī kā aktieri, jo operdziedātājus vairāk ietekmē pati mūzika, nevis klusums. Klusums, kas aktierim jāaizpilda ar sevi.
Cenšos nodalīt skatuves dzīvi no personiskās dzīves. Negribu attapties vecumā, ka esmu nodzīvojusi dzīvi kā Karmena, Rožu Kavalieris vai kāds cits tēls.
Uz skatuves ir jāizdzīvo dažādas dzīves, jāsaudzē balss, jāveido labas attiecības ar skatuves kolēģiem, jāsadarbojas ar diriģentu… Un tam visam pāri līdz klausītājiem ir jāaiznes operas stāsts, jāaizrauj publika! Vai operdziedātājam šīs emocionālās un fiziskās slodzes dēļ ir nepieciešama "bieza āda"?
Jā, ir vajadzīga, jo mūs kritizē ne tikai par vokālajām dotībām, bet arī par izskatu, aktierisko aspektu, izrunu. Mūs salīdzina savā starpā arī tad, ja neesam viena un tā paša balss diapazona pārstāvji. Ir jābūt pārliecinātam par sevi vai jāatrod cilvēks, kam uzticēties. Cilvēks, kas Tevi ne tikai slavēs, bet arī patiesi kritizēs, lai pats nepaliec savs vienīgais kritiķis.
Kuras ir tās svarīgākās īpašības, kas Tavā dzīves virpulī notur "virs ūdens"?
Vienmēr esmu pārliecināta, ka var labāk. Uzklausu tos, kuru viedoklim ticu. Skatos, kā un ko dara mani kolēģi, nebaidos viņiem pajautāt padomu. Galvenais – vienmēr sev atgādinu, ka īstā dzīve ir ārpus teātra sienām.
Pilna intervija ar Elīnu Garanču lasāma žurnāla "Figaro" jaunākajā numurā.
Jau ziņots, ka Elīna Garanča kopā ar solistiem Mišelu Kreideri, Josepu Kanu un Rihardu Mačanovski uzstāsies Rīgas festivāla noslēguma koncerta 21. jūnijā Dzintaru koncertzālē. Programmā izskanēs Verdi Rekviēms ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" un Latvijas Radio kora piedalīšanos. Diriģents Karels Marks Šišons.