10 mākslinieciski augstvērtīgas šausmenes uzbudinošam Helovīnam  (11)

Šausmu žanrs – līdzās zinātniskajai fantastikai, fantāzijai, detektīvam un dēku stāstiem – ir teju izplatītākais mākslas žanrs gan literatūrā, gan kino. No 20. gadsimta pirmajā pusē tapušajām filmām par vilkačiem, Frankenšteina briesmoni un Drakulu līdz mūsdienu neskaitāmajiem apakšžanriem, šausmu filmas ir klātesošas katrā kino tradīcijā.

Tam, kā šausmu žanru uztver mūsdienās, sākums meklējams 19. gadsimtā – romantisma laikmetā, kad literatūras klasiķi, piemēram, Edgars Alans Po un vēlāk – Hovards Filips Lavkrafts, radīja tumšās noskaņās ieturētus stāstus, kas vienlaikus sekmēja arī detektīva žanra uzplaukumu. Vēlāk, pakāpeniski attīstoties kinomākslai, literāru darbu brīnumainie tēli – mošķi, rēgi un mītiskās būtnes – izrādījās ļoti pateicīgi aizraujoša vizuāla stāsta veidošanai. Taču šausmu filmas nav par iztēles radījumiem vien – Holivudas zelta laikmetā uzplauka arī psiholoģiskās šausmenes, kas vēlamo neziņas, aizdomu un spriedzes efektu panāca ar citiem līdzekļiem, iztiekot bez nezvēriem. Savukārt 20. gadsimta 70. gados Itālijā radās vairākas filmas, kuru režisori tiecās skatītāju šokēt, filmā atainojot drebuļus uzdzenošu vardarbību un lietojot milzum daudz mākslīgo asiņu, un tas daudzu kritiķu vērtējumā padarīja šausmu žanru lētu un bezgaumīgu.

Lai arī "asiņainās šausmenes" mūsdienās joprojām ir pieprasītas, tomēr visaugstāk vērtētās palikušas tās, kuras skatītāju apbur un satrauc ar citiem paņēmieniem, piemēram, pārliecinošu aktierspēli, daudzslāņainu sižetu, elegantu kadra kompozīciju. Nereti mūsdienu labākās šausmenes ir arī agrāko šausmeņu stilizācijas vai parodijas.

Piedāvājam ielūkoties desmit kvalitatīvās un Veļu laikam piemērotās šausmu filmās, kuru režisorus kino kritiķi slavējuši par izdomas bagātību, asprātību un māksliniecisku gaumi.

Sirreālisma adepts Alehandro Hodorovskis, kurš sev nodrošināja kulta režisora statusu ar 1973. gada meistardarbu "La montaña sagrada" ("Svētais kalns"), 1989. gadā laida klajā filmu "Santa Sangre" jeb "Svētās asinis" – savādu un simbolisku šausmu filmu.

"Svētās asinis" darbība risinās tagadnē un atmiņās, izsekojot nemiera pilnā Fēliksa gaitām. Fēlikss filmas laikā iekļūst vairākās dīvainās situācijas, piedzīvo negaidītus pavērsienus un ir spiests stāties pretim bērnības traumām.

Daudzās sižeta līnijas, krāsainie varoņi un vardarbīgās norises padara "Svētās asinis" par vienu no interesantākajām šausmu filmām 20. gadstimta otrajā pusē.

Viena no filmām, kas padarīja amerikāņu režisoru Deividu Linču slavenu, ir 1977. gada melnbaltā sirreālā šausmene "Eraserhead".

Filmā atklājas netieši reliģiski simboli, pārdabiskām ainām, murgiem un fantāzijām mijoties ar aprautu dialogu, kas filmā dzirdams ļoti maz – "Eraserhead" scenārijas esot bijis vien 21 lappusi garš.

Pamestā un industriālā vide, deformētie varoņu ķermeņi un neomulīgā noskaņa kopā veido draudīgu un dīvainu kino piedzīvojumu, ko reizēm mēdz raksturot kā "linčisku".

Leģendārais britu režisors Alfrēds Hičkoks ir radījis tik daudz kino valodas māksliniecisko paņēmienu, ka liela daļa mūsdienu kino apzināti vai neapzināti balstās līdzekļos, ko pirmais izmantojis tieši viņš.

Filma "Putni" ("Birds") iznāca pēc "Psycho", kas nesa režisoram lielus panākumus, tādēļ "Putnu" uzņemšanai tika piešķirts īpaši apjomīgs budžets, ko Hičkoks izmantoja, meistarīgi radot 60. gadu sākumam neredzēti izcilus īpašos efektus.

"Putni" stāsta par neizskaidrojamu putnu masveida uzbrukumu cilvēkiem. Filma, tāpat kā viss Hičkoka mantojums, uzskatāma par kino pasaules klasiku un joprojām spēj uzrunāt un pārsteigt skatītājus.

"Planet Terror" (2007) ir amerikāņu režisora Roberta Rodrigesa filma, kas tapusi viņa un Kventina Tarantino kopīgā "Grindhouse" projekta ietvaros.

"Grindhouse" ir abu slaveno režisoru veltījums tām 60. un 70. gadu asa sižeta filmām, ko nereti izrādīja vienu pēc otras iebraucamajos brīvdabas kinoteātros. Ja Tarantino "Death Proof" eleganti imitē automašīnu un pakaļdzīšanās spriedzes filmas, tad "Planet Terror" ir apzināti samākslota zombiju žanra stilizācija pārākajā pakāpē – ar asiņainu vardarbību un šaudīšanos.

Filmas sižets šķiet simtiem reižu dzirdēts – neveiksmīgs bioloģisko ieroču eksperiments pārvērš tūkstošiem cilvēku dzīvos miroņos, un neliels izdzīvojušo pulciņš cenšas to novērst. Tomēr filmas sāls nav sižetā, bet gan izpildījumā – tā ir uzjautrinoša un enerģiska, pilna ar cieņpilnām atsaucēm uz aizgājušo laiku kino stilu.

Pagājušā gada šausmu filma "Ragana" ("The Witch") jeb "Ragana: Jaunanglijas tautas pasauka" ir jaunā režisora Roberta Egersa debija pilnmetrāžas kino.

Filma vēsta par ģimeni, kas septiņpadsmitā gadsimta sākumā sākusi dzīvot Jaunanglijā un pieredz dažādu neizskaidrojamu spēku ietekmi. Sižeta līnija balstīta pirmajā ASV teritorijā notikušajā "raganu histērijā", kas norisinājās aptuveni 60 gadus pirms bēdīgi slavenajām raganu prāvām Seilemas ciematā.

Egerss, kurš ir arī filmas scenārija autors, padziļināti pētījis attiecīgā laika māņticību un uzskatus, lai filmas tēli un vide būtu maksimāli pietuvināti reālajai vēsturei. Vēl viens no kinolentes trumpjiem ir fakts, ka Egerss ir profesionāls scenogrāfs, tādēļ katrs rekvizīts un ainas iekārtojums ir pārdomāts un šķiet autentisks un ticams.

"Hause" jeb "Hausu" ir viena no 20. gadsimta slavenākajām mazzināmajām šausmu filmām-komēdijām.

1977. gadā Japānā tapusī dīvainā kinolente sinefilu vidū iemantojusi kulta statusu. Tas ir pārspīlēti enerģisks, negaidīts un, pirmām kārtām, psihodelisks piedzīvojums.

Daudzi filmu pazinēji "Hause" salīdzina ar spēcīgu psihotropu vielu raisītām halucinācijām. Spilgts piemērs – vienā no daudzajām līdz smieklīgumam šausminošajām ainām klavieres apēd cilvēku.

Lai arī Ingmara Bergmana 1960. gada filma "The Virgin Spring" jeb "Jungfrukällan" tiek saukta par drāmu, tās radītā neomulības pakāpe pietuvinās tai, ko ierasti sasniedz šausmenes.

Psiholoģiski baisais stāsts risinās 14. gadsimta Zviedrijā. Filmas centrā izvirzās nāve, pagānisks lāsts un atriebība, taču galvenais efekts tiek panākts ar kompozīciju un tēlu un stāsta daudzslāņainību.

Filma 1961. gadā saņēma ASV kinoakadēmijas balvu "Oskars" kā labākā ārzemju filma.

To, ka dāņu režisora Larsa fon Trīra filmas ir pašmērķīgi provokatīvas, daudzi kritiķi uzskata par pašsaprotamu. Tomēr tikpat pašsaprotami daudziem skatītājiem šķiet fon Trīra oriģinalitāte un meistarība, kas apliecināta arī 2009. gada filmā "Antikrists".

Šā gada aprīlī, kad fon Trīrs svinēja 60 gadu jubileju, latviešu režisors un dižā nekauņas filmu cienītājs Uģis Olte portālam "Delfi" stāstīja par dāņa jaunradi. "Šajā filmā viņš ir precīzi sajutis tādu cilvēku, un jo īpaši sieviešu, dabas šķautni, par kuru mums audzināšana un apkārtējā vide grib likt aizmirst," par "Antikristu" sacīja Olte. "Šī filma ir pārspīlējums, kas balstīts uz arhetipiskām patiesībām. Tā ir patiesa šausmu filma, kas runā par šausmām, kas ir iekšā katrā cilvēkā."

Filmā piedalās Vilems Defo un Trīra mūza – Šarlote Geinsbūra, kura sevi spoži apliecinājusi arī turpmākajās režisora "Depresijas triloģijas" filmās – 2011. gada "Melanholijā" un 2013. gada diptihā – "Nimfomāne".

Filma ir piesātināta ar vardarbību un seksualitāti. Tā ir psiholoģiska šausmu filma par laulātu pāri, kuri pēc sava bērna nāves dodas uz nomaļu māju mežā, lai glābtu savu brūkošo laulību. Ierasts, ka tad, kad šausmu filmās parādās nomaļa māja mežā, filmas varoņus ietekmē ārēji spēki, bet Trīrs, spēlējoties ar šausmeņu klišejām, par bīstamajiem antivaroņiem padara pašus centrālos tēlus un viņu iekšējo pasauli.

Par lomu "Antikristā" Gensbūra saņēmusi Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise.

"Let the Right One In" ir 2008. gada zviedru filma, ko režisējis Tomass Alfredsons un daudzi kritiķi atzinuši par vienu no labākajām un skaistākajām mūsu gadsimta vampīru filmām.

Filma balstīta Jona Lindkvista romānā, tās centrā ir bieži skolā apcelts zēns vārdā Oskars, kurš satiek noslēpumaino Eli un uzzina, ka viņa ir vampīrs. Eli palīdz Oskaram kļūt patstāvīgākam un neļaut citiem sevi apcelt, un starp abiem galvenajiem varoņiem pakāpeniski izveidojas spēcīgas draudzības saites.

"Let the Right One In" ir veiksmīgs populārā un komerciālā kino sajaukums ar šausmu žanru – tā spēj vēstīt par mīlestību un atriebību, kas filmu skatītājiem ir gluži pierasti temati, nezaudējot baiļpilno nedrošības izjūtu, kas raksturīga labākajām filmām par asinssūcējiem. 2010. gadā tika izdots filmas pārfilmējums jeb rimeiks angļu valodā.

Kā kvalitatīvas mūsdienu filmas par vampīriem vēl var minēt 2014. gada irāņu vampīru vesternu "A Girl Walks Home Alone at Night", Džima Džārmuša 2013. gada "Only Lovers Left Alive" un 2009. gada Dienvidkorejas filmu "Bakjwi" ("Slāpes").

1997. gadā uz ekrāniem nonāca austriešu kinorežisora Mihaela Hanekes "Funny Games" – satraucoša satīra par vardarbību kino industrijā.

Filma vēsta par kādu ģimeni, ko sagūsta divi sadistiski jaunieši. Filma bijis piemērs daudzām "Home Invasion" žanra šausmu filmām, bet patiesībā "Funny Games" ir asa kino skatītāju kritika – tā vēršas pret kinomīļu vēlmi uz ekrāniem redzēt brutalitāti un vardarbību.

2007. gadā – desmit gadus pēc oriģināla izdošanas – režisors radīja filmas rimeiku angļu valodā.

Haneke ir viens no mūsdienu atzītākajiem kinorežisoriem, un lai arī viņa filmas netiek uzskatītas par šausmu žanram piederīgām, viena no galvenajām izjūtām Hanekes filmās ir bailes, piemēram, 2005. gada filmā "Caché" ("Apslēptais") dominē paranoja, bet 2009. gada "Das weiße Band" ("Baltā lente") – bailes no ļaunuma.