Ar filmas 'Sapņu laiks' restaurētās versijas pirmizrādi pieminēs režisoru Andri Slapiņu

Vakara programmā atmiņas par Andri Slapiņu dalīsies viņa atraitne Natalija Slapiņa Djušena.
Tāpat notiks dokumentālās filmas "Sapņu laiks" (1981.-2005., 104'), restaurētās versijas pirmizrāde.
"Sapņu laiks" Andra Slapiņa etnogrāfisks pētījums 10 gadu garumā par Sibīrijas mazo tautu šamaņiem. Pēc Andra nāves sievas Natālijas saglabāto materiālu filmā sakārtojusi krievu režisore Lidija Kutuzova. Pirmizrāde, kura notika 2005. gadā izraisīja patiesi lielu skatītāju atsaucību un interesi. Tagad filma ir digitalizēta un tiek piedāvāta skatītājiem mūsdienu kvalitātē.

Latviešu dokumentālā kino leģenda – režisors un operators Andris Slapiņš - ar kinokameru sāka strādāt jau 1971. gadā, lai gan tikai 1977. gadā absolvēja kinoinstitūta VGIK Operatoru fakultāti.

Operatora debija – kinožurnāla "Padomju Latvija Nr.31/1973" – bija sižets par Baltijas mākslas izstādi Maskavā; kinorežijā Slapiņš debitēja ar trim kinožurnāliem (1977) un dokumentālo filmu "Sveicināti un uz redzēšanos, zēni!" (1978). 1980. gadā Slapiņš veidoja kinožurnālu "Sports" par Latvijas olimpisko kustību, visdziļākās padomju stagnācijas laikā prasmīgi pamanoties savā žurnālā iekļaut arī materiālus par Latvijas brīvvalsts laika sportistiem. Bijis operators vairāk nekā 10 dokumentālajām filmām (režisori – Imants Brils, Ansis Epners, Hercs Franks, Andrejs Apsītis un citi). Būtisks ir kopdarbs pie Jura Podnieka dokumentālās pilnmetrāžas filmas "Strēlnieku zvaigznājs" (1982), kur Podnieks jau bija režisors.

1983. gadā Slapiņš arī sāka filmu režisora darbu un pamazām pierādīja savu jau studiju laikos iegūto interesi par dažādu tautu garamantām – pēc VVKI diplomdarba "Līvu dziesmas" (1977) viņa filmu sarakstā ir gan "Latviešu folklora" (1983), gan "Krišjānis Barons" (1984),gan "Čukotka. Atmiņu krasts" (1987) un "Cerību lauki" (1988, viens no pirmajiem Rīgas kinostudijas dokumentālistu kopražojumiem – ar Britu universitāšu kino un videoprogrammu padomi).

Kā režisors Slapiņš uzņēmis desmit dokumentālo filmu, viņš arī bija viens no pirmajiem režisoriem, kas sāka sadarboties ar jauno kino struktūru – Rīgas Videocentru; tur tapa Slapiņa filmas "Kādreiz Eiropā" (1989), "Vēstules no Latvijas" (1989), arī vizuāli interesants slavenās grupas "Pērkons" videoportretējums (1990). 1990. gadā Slapiņš atkal strādāja kopā ar Podnieku pie filmas "Krustceļš", kopā viņi iesāka arī filmu "Impērijas gals", bet 1991. gada 21. janvārī Andra Slapiņa dzīve traģiski aprāvās – filmēšanas laikā Bastejkalnā viņu un operatoru Gvido Zvaigzni nāvējoši ievainoja snaiperu lodes. Viņu abu piemiņai veltīta Jura Podnieka filma "Pēcvārds" (1991).

2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Andri Slapiņu pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri.

Ieeja uz seansu bez maksas.