Pagājušajā nedēļā Rīgā notika "Digital Freedom Festival", kura ietvaros notikušajā paneļdiskusijā Šveikere uzsvēra nepieciešamību radīt jaunu naratīvu jaunajai paaudzei. Intervijā portālam "Delfi" viņa stāsta par ideju doties pasaules tūrē, rādot cilvēkiem filmu par okeāna dzīvi, domājot gan par izglītojošo, gan izklaidējošo aspektu un to, kā kultūra var mainīt esošo politiku.
Kā tiek radīta filma, kuru jūs rādāt "Ocean Film Festival" pasaules tūres ietvaros?
Filmu veido piecas līdz septiņas īsfilmas, kuras dažādi piedzīvojumu meklētāji no visas pasaules ir radījuši gada laikā. Mēs tās sagriežam un saliekam visas vienā filmā – protams, tās koriģējot, lai viena filma būtiski neatšķirtos no otras. Tad mēs to rādām skatītājiem.
Izvēlēties, kuras īsfilmas būs īstās, ir grūtākā daļa. Filmas atrodam, runājot ar to veidotājiem, bet arī runājot ar piedzīvojumu meklētājiem jau iepriekš, meklējot, vai viņi kaut ko jau neveido paši. Mums ir programmu departaments, kurā cilvēki gandrīz to tik vien dara, kā skatās filmas un tiekas ar to veidotājiem. Gada laikā viņi noskatās ap 800 dažādu īsfilmu. Tas ir grūts darbs, jo jāizvēlas ir tik mazs skaits. Grūti tas ir arī no projekta perspektīvas – tu esi uztaisījis filmu par tēmu, kam ļoti tici, tu to prezentē, bet tev pasaka – okei, bet mēs noskatīsimies vēl 800 citas filmas un tad dosim ziņu. Tas ir grūti abām pusēm.
Kādi ir galvenie kritēriji šīm īsfilmām, kas ir jāizpilda, lai iekļautos lielajā?
Attiecībā uz pasaules tūri, mums ir trīs galvenie atslēgas vārdi: piedzīvojums, spriedze un okeāns. Mēs vēlamies atrast labu balansu ar šīm filmām. Saistībā ar piedzīvojumu, var minēt tādu piemēru kā pasaules tūres piektajā sērijā mums bija filma par cilvēku, kas viens pats apkuģoja pasauli. Šogad mums ir filma par francūzi, kas nodarbojas ar brīvo niršanu. Saistībā ar spriedzi: tie ir par āra sporta veidiem, piemēram, sērfošanu lielos viļņos, arī niršanu un kuģošanu.
Savukārt trešā daļa ir okeāna pasaule – mēs vēlamies parādīt, kas atrodas zem ūdens. Katrā pasaules tūres sērijā mums ir arī paslēptais dārgums – ekoloģiski politiska īsfilma. Tas, ko mēs ar "Ocean World Film Tour" cenšamies panākt, ir radīt platformu māksliniekiem, organizācijām, skatītājiem. Rosināt domāt, runāt un mainīt paradumus. Piemēram, šogad šī filma ir par nelegālo zvejniecību. Tā ir tik ļoti aizraujoša, ka pirmo reizi to skatoties, es pat nepamanīju, kā mana kolēģe ienāk birojā. Pēc tās es arī pārstāju ēst zivis. Tādas ietekmes filmas mēs meklējam.
Kāda ir tava loma šajā festivālā?
Es strādāju "Moving Adventures Medien" kā internacionālu partneru menedžere. Tas nozīmē, ka no vienas puses es meklēju partnerus, kas sponsorētu šo projektu. Mūsu lielais mērķis ir kļūt par pasākumu, kuru pilnībā spēj nosegt pārdoto biļešu skaits, bet patlaban tas vēl nav izdevies. Lai radītu šo pasaules tūri katru gadu, mums vajag nelielu palīdzību.
Taču mana darba otra daļa ir saistīta ar franšīzi. Piemēram, uz Latviju mums nav iespējams braukt, jo tas vienkārši nav ilgtspējīgi. Tāpēc mēs meklējam partnerus it visur pasaulē. Tādus, kuri saprot, ko mēs darām, kas deg tādā pašā kaislībā kā mēs par šīm tēmām un ideju. Tādu mēs esam atraduši arī Latvijā.
Pēdējā laikā arvien populārāks paliek klimata problēmu jautājums, kam pieskaras arī šīs filma. Kāda ir filmu apmeklētība?
Mēs sākām pavisam nelielā apmērā. Sākumā tūre notika neatkarīgajos kinoteātros, mazajās zālēs, arī devāmies mazākā laika periodā. Tagad mēs ceļojam pa visu Eiropu, mums ir bijusi tūre pat trīs mēnešu garumā.
Redzam arī skatītāju pieaugumu. Vācijā, kas ir valsts, kurā uzturamies, tie ir aptuveni 20% gadā. Protams, vēlamies, lai būtu izpārdotas zāles. Lai cilvēkam, atnākot uz filmu, gribas gan smieties, gan raudāt. Tā ir labākā sajūta, kas var rasties skatītāju pārpildītā zālē. Arī tad, ja vēlies nopirkt biļeti pēc šī seansa uz nākamo un tu saproti, ka tas ir izpārdots, kas liek tev interesēties, kad filma vēlreiz brauks uz tavu pilsētu – tā ir sajūta, ko mēs vēlamies panākt, rīkojot šīs tūres.
Svarīgi norādīt, ka šajās īsfilmās var ieintegrēt ļoti daudz stāstu līnijas. Ja tu ieej "Youtube", tur var redzēt burtiski visu, kas tevi interesē, tai skaitā arī saistībā ar āra sporta veidiem vai okeānu. Mēs cenšamies to apvienot, radot arī pievienoto vērtību. Mēs nevēlamies augt un "taisīt naudu", mēs vēlamies augt nacionālā līmenī un mēģināt sasniegt tik daudz interesentu, cik vien iespējams.
Pirms intervijas es noskatījos dažus filmu treilerus, un man radās izklaidējoša žanra iespaids, lai gan jūsu mājaslapā ir minēts, ka filmas ir izglītojošas. Kā tad īsti ir?
Es teiktu, ka tie drīzāk ir abi. Mēs nevēlamies ar pirkstu norādīt uz problēmu, kā to dara citas filmas. Mēs vēlamies likt cilvēkiem domāt. Ar filmām parādīt, ka vienmēr ir iespējams saņemties un uzsākt kustību, darīt lietas citādāk. Man nepatīk lietot vārdu "cirks", bet mēs esam kā tāds – cirkā visu vakaru nav tikai klauns, vakara programma tiek sabalansēta ar citiem elementiem. To darām arī mēs.
Piemēram, šodien (intervija notika DFF ietvaros, 15. novembrī) festivālā rādīšu fragmentu no filmas "Plastic Ocean", kas tika radīta 2017. gada tūrē. Es to daru, lai parādītu, cik tālu esam nonākuši šajā ziņā. Piemēram, es visu dzīvi lietoju līdzņemamo kafiju plastmasas krūzītēs, jo man tas likās forši. Bija grūti pēkšņi saprast, ka tava uzvedība un tavas darbības ir daļa no problēmas. Tas dod dzinuli mainīties.
Kādas klimata problēmas jūsu filmas ir aptvērušas šo gadu laikā?
Piemēram, pagājušajā gadu mums bija filma, kas parādīja koraļļu rifu izmiršanu. Bet svarīgi ir minēt, ka tā parādīja arī alternatīvu – ko cilvēki var darīt un ko mēģina darīt, lai to apturētu. To arī mēs meklējam – lai filma ne tikai norāda uz problēmu, bet atrod risinājumus.
Esmu ļoti ieinteresēta par to, kas nāks 2020. gadā. Tu pieminēji izglītības aspektu. Protams, mūsu filmu vakari ir izklaide, bet ar izglītojošu pieskārienu. Mēs rīkojam paralēli paneļdiskusijas ar ekspertiem un esam pievērsušies ar skolēnu izglītošanai par šīm tēmām.
Vai filmas un kultūra vispār var radīt politiskas izmaiņas?
Ja viena persona maina kaut ko, tad tas ir sākums. Viena persona var likt mainīties otrai personai, var aizsākt veselu kustību. Es nezinu kādu ietekmi Latvijā ir radījusi Grēta, bet Vācijā tā ir milzīga kustība – studenti iet ielās, piedalās demonstrācijās. Tas ir liels skaits cilvēku un tas pievilina arvien vairāk cilvēku. Protams, tas aizskar valdību un lēnām arī parlamentā tiek runāts par klimata pārmaiņām. Bet tāpat vēl ir daudz ko darīt un tas ir tikai pirmais solis. Ir tik daudz lietu, kur vēl nepieciešami šie politiskie lēmumi.
Tā tagad ir modes lieta – runāt par klimata jautājumiem. Pēc pieciem gadiem mēs runāsim par kaut ko citu, piemēram, mobilitāti, ilgtspējību. Es zinu, ka Vācijā bija laiks, kad runāja par gaisa kvalitāti, jo situācija pilsētās bija slikta. Tagad mēs redzam, ka pilsētas mainās, tiek uzlabota šī gaisa kvalitāte. Mēs nerunājam par pozitīvo rezultātu, mēs pievēršamies nākamajai problēmai.
Nākotnē mums būs vēl lielākas problēmas. Cilvēkiem nebūs darba, būs problēmas ar mobilitāti, ar gaisa un plastmasas piesārņojumu. Mēs piedzīvosim sitienu sejā sakarā ar mūsu darbībām šo gadu laikā. Bet vienmēr ir gudri cilvēki, kas atradīs risinājumu. Svarīgākais ir ieinteresēt cilvēkus par šiem jautājumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
