Ar pieredzi kabatā. Latvijas kinorežisori par darbu, iespējām un panākumiem
Foto: Shutterstock

Zināšanas iegūstam studējot, un arī kino nav izņēmums. Aiz ekrāna attēla, aktieriem, filmas sižeta stāv viens ļoti svarīgs cilvēks, bez kura filma nebūtu iespējama, – režisors. Arī režisori kādreiz bijuši studenti, bet pašu pieredzes stāsts vai ceļš līdz panākumiem bieži tiek piemirsts.

Uz sarunu aicinājām četrus bijušos kino režijas studentus, kuru filmas reiz bijušas nominētas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" studentu īsfilmu kategorijā, – Didzi Eglīti (2007. gads, filma "Sērkociņi"), Annu Dubrovsku (2009. gads, filma "Iesākumā bija vista"), Daci Pūci (2016. gads, filma "Tango") un Lauru Zemvaldi (2009. gads, filma "Ģimenes portrets"), lai noskaidrotu, kā studijas ir iespaidojušas viņu profesionālās gaitas, vai viņi joprojām darbojas savā nozarē un kā vērtē notikumus kino nozarē Latvijā.

Kāpēc tieši kino režija

Didzis Eglītis sākotnēji studējis aktiermākslu, tostarp iestudējis etīdes. Tās viņam labi esot padevušās, un, pasniedzēju mudināts, viņš aizgājis uz režiju – vispirms teātra, pēc tam kino. Iespējams, daļēju iespaidu uz viņa interesi par kino ir atstājuši kopīgie piedzīvojumi ar vectēvu, kurš bijis gaismu mākslinieks Rīgas Kinostudijā. "Man tas ir dzīvesveids. Esmu izvēlējies tādu profesiju, pelnu ar to iztiku. Te satiekas tas, ko man patīk darīt, ar iespēju nopelnīt. Man ir iespēja realizēt savas vīzijas, redzējumu," min Didzis. Ja ienāk prātā kāda ideja un sakrīt koncepcija, tad to var realizēt kāda klienta korporatīvajā darbā. "Tas arī ir tas "draivs" – ir iespēja realizēt sevi."

Anna Dubrovska sākumā studēja horeogrāfiju un mācību laikā sāka strādāt "Vilks studijā", filmējot mūzikas klipus un reklāmas. "Es "iebraucu" procesā, kā viss notiek, ko dara režisors, un vide man ļoti iepatikās," stāsta Anna. Viņa pēc studiju pabeigšanas iestājās kino režijas kursā, bet vēlāk aizbrauca uz Maskavu studēt teātra, kino un TV režiju. "Manuprāt, ja tu gribi kaut ko filmēt, ir caurām diennaktīm jāstrādā, jāraksta un jāsitas aizslēgtās durvīs." Pašā režijas darbā viņai patīk process, bet ne cīnīšanās par ideju.

Dace Pūce ir izmēģinājusi savas spējas dažādās jomās, bet režisēt viņa sāka, kad darbojās mūzikā: "Būtībā kordiriģenta profesijai ir daudz kopīga ar režisora profesiju." Pēc tam Dace studējusi arī biznesa vadību un ekonomiku, bet režija viņu neatstāja. Paralēli viņa režisēja liela mēroga pasākumus, veidoja muzikālu filmu, mūzikas video, reklāmas un raidījumus. "Tā vilkme man bijusi vienmēr, bet es sevi nekad neesmu uzdrošinājusies nosaukt par kino režisori. Man bija sajūta, ka neesmu vēl tam gatava. Taču pirms četriem gadiem mana iekšējā balss teica – kad tad, ja ne tagad!" Un Dace izlēma sākt studēt kino režiju maģistra studiju programmā LKA. Par to, kāpēc tieši kino režija, Dace saka: "Tu radi jaunu pasauli – kaut ko neesošu padari par esošu. Tā ir dievišķa sajūta. Uz gatavu filmu es skatos diezgan vienaldzīgi. Tas it kā ir tavs bērns, bet tu neko vairs tur nevari mainīt. Viņš dzīvo pats savu dzīvi."

Laurai Zemvaldei interese par kino radās pēc Konkordijas Universitātes (Igaunija) atvērto durvju dienām, bet dažādu iemeslu dēļ viņa tomēr iestājās Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK). "Režiju īpašu padara cilvēki, ar kuriem kopā viss top. Tu atrodi (režisora gadījumā komplektē) savu ģimeni, ar ko veido savu dienas ritmu īsākā vai garākā laika periodā. Kopā būšana ir "draivs", vairāki redzējumi par vienu scenāriju, to harmoniska savīšanās, veidojot kaut ko unikālu," saka Laura.

Bez skolas tikt industrijā – grūti

Didzis stāsta, ka bez skolas tikt industrijā ir grūti: "Pat palīgus neņem no malas. Skola ļauj praktizēties, ieiet filmu laukumos un skatīties, klausīties, atrast savu nišu." Viņš atzīst, ka studiju procesā pietrūkst praktiskās daļas: "Skola ierobežo iet ārā, strādāt filmēšanas laukumos." Viņš uzskata, ka visu laiku ir jāmācās, arī pēc studijām: "Ir profesijas, piemēram, mediķi, kurās ir jāmācās, lai varētu būt industrijā. Mums tas nav obligāti, bet dzīve piespēlē. Ja vienā brīdī saproti, ka sāc kaut ko zaudēt vai nesaprast, – ir laiks iet mācīties, bet vienlaikus viss nav jāzina."

Savukārt Anna par studijām akadēmijā saka: "No 100 procentiem, ko divu gadu studijās varētu dabūt ideālā gadījumā, mēs dabūjām 60. Vai nu pasniegšanas trūkumu dēļ, vai nesabalansētās programmas dēļ tas viss bija nedaudz haotiski." Viņa novērtē akadēmijas palīdzību dažādu darbu veidošanā arī pēc absolvēšanas.

"Man viss patika – ieguvu draugus, lieliskus pasniedzējus," atzīst Dace. Ar kursabiedriem viņa turpina strādāt pie jaunām filmām: "Mēs līdzīgi domājam. Es ļoti daudz strādāju viena, bet esmu laimīga, kad atrodu līdzīgi domājošus cilvēkus, ar kuriem varu runāt un kurus saprotu no pusvārda. Tā ir lielākā vērtība."

Laura ar studijām Maskavā ir apmierināta un iesaka braukt mācīties uz ārzemēm – tur, kur spēj tavai izglītībai vairāk iedot. "Es negribu būt kritiska, jo nezinu, kā ir studēt Latvijā, bet Maskavā bija iespēja mācīties pie leģendām, kuru kinodarbus mēs vērojām kino vēstures stundās un kinoteātros."

Kā izcīnīt savu vietu zem saules un dabūt atbalstu

Didzis saka, ka mūsdienās filmas taisīt kļūst arvien vieglāk: "Pašmācībnieki var nopirkt datoru un kameru un var jau taisīt filmu." Viņš piekrīt, ka nominācija "Lielajam Kristapam" viņam palīdzēja turpmākajā karjerā, tomēr lielāka nozīme bijusi pašai filmai. "Tā bija forša filma, un ar to es ieliku kāju kino durvīs. Es to varu parādīt jebkurā laikā, arī tagad, un cilvēki sapratīs manu domāšanas veidu." Viņš uzsver, ka cilvēki neatceras balvas vai nominācijas, bet atceras stāstus un vizuālos risinājumus.

Anna uzskata, ka mūsdienās ir daudz vieglāk dabūt finansējumu, jo notiek konkursi, kuros drīkst piedalīties tikai jaunie režisori. Viņa ir saņēmusi ne tikai "Lielā Kristapa" nominācijas, bet ir veidojusi vairākus citus darbus, kas saņēmuši balvas Eiropas konkursos. Tiesa, arī ar tām nav iespējams ielauzties Latvijas kino vidē un iegūt atpazīstamību: "Tas nevienu neinteresēs, jo tās ir kaut kādas īsmetrāžas filmiņas, par kurām visiem nospļauties, ja neviens nezina, kas ir Anna Dubrovska." Režisorei nominācija kinobalvai karjerā nepalīdzēja, jo tā "pati vēl neko no gaisa nedos, ir jāiet un jādara pašam".

"Mana problēma ir tā, ka neesmu cilvēks, kurš var veidot sakarus. It kā varu runāt un esmu atvērta, bet, atrodoties telpā ar zināmu producentu, nemāku dabūt savu labumu." Viņa uzsver lielo režisoru skaitu, kas rada konkurenci: "Mūsu gadsimtā kino un režija tiek drausmīgi popularizēta, turklāt ir tehniski atvieglojumi – tas ir viegli pieejams – un visi to grib. Ir "kruti" būt nevis juristam, bet režisoram."

Annu kritika neaizvaino: "Es pati esmu ļoti kritiska, cenšos uz visām lietām skatīties objektīvi, tāpēc redzu savas vājās vietas." Un viņai patīk situācijas, kad ir negatīva kritika, bet viņa tai nepiekrīt: "Ir dažādi skati uz lietu, nevis vienam ir taisnība un otram nav. Tāda veida kritika ir interesanta."

Dace domā, ka simtgades filmu burbulis ir pozitīva tendence: "Mēs visi dzirdam, redzam šīs filmas, un līdz ar to mēs audzinām skatītāju. Cilvēki iet, skatās un sāk rēķināties ar to, ka Latvijā arī var ražot foršas filmas. Ar simtgades filmām lēnām sāk veidoties pieprasījums pēc latviešu kino, un tas savukārt rezonēs visā pasaulē." Dace ir pārliecināta – ja pieprasījums būs, atradīsies arī nauda. Viņai vienā gadā "Lielajam Kristapam" bija nominētas divas filmas – "Mēness nogurdinātais" kā debija, bet "Tango" kā spēlfilma, abas filmas tapa studijās.

Viņa atzīst, ka uzslavas vienmēr palīdz pašvērtējumam: "Tas mani iedrošināja, jo līdz tam esmu pati filmējusi, bet nekad neesmu filmas mēģinājusi iesniegt konkursos vai padarīt publiskas." Bet, pašai esot paškritiskai, kritika gan nepalīdz: "Es labāk jūtos, ja mani iedrošina un pasaka, ka ir forši. Protams, radīšanas procesa laikā kritika ir pat ieteicama, bet, kad viss jau ir izdarīts, tad tam īsti nav jēgas. Tas drīzāk ir destruktīvi un nemotivējoši kaut ko darīt tālāk."

Laura saka – ja kaut ko vēlas kino industrijā sasniegt, nedrīkst padoties: "Tev vienmēr ir jāmēģina. Tas, ka pieredzējušam cilvēkam, kurš ir zināms aprindās, būs lielākas priekšrocības, ir saprotams. Bet, ja tu esi pārliecināts par savu ideju, tad ņem un īsteno to. Jā, iespējams, tu vari uzreiz nesaņemt finansējumu, bet vari atrast līdzīgi domājošos, kuri arī par ideju iedegsies," stāsta Laura. Viņa dalās pieredzē, ka, veidojot savu koncertuzvedumu ar LU FMF jauktā kora "Aura" māksliniecisko vadītāju Edgaru Vītolu, arī sākotnēji nekāda finansējuma nebija, bet rezultātā bija skatītāju pilna Lielās ģildes zāle, visus skaņdarbus izpildīja dzīvās mūzikas pavadījumā. Viņi visu darīja paši ar iedvesmu un sajūtu, ka jādara, un atsauksmes bija labas, kā rezultātā nākamajām izrādēm jau saņēma finansējumu.

Jaunā Latvijas kino identitāte

Didzis Latvijas kino raksturo: "Ir ļoti daudz pelavu un sudraba, turklāt abu kļūst arvien vairāk. Jo vairāk dara, jo vairāk parādās labi un interesanti darbi, bet pastāv arī iespēja "uzrauties" uz nekvalitatīviem video darbiem." Viņš vēlas, lai pašreizējā kvantitāte kino saglabājas tāda, kāda tā ir, jo ir veselīga. Prognozes liecina, ka pēc simtgades naudas būs mazāk, tāpēc jaunais režisors ierosina: "Mēs varam taisīt mūsdienu videofilmas, kas ir nedaudz lētākas mākslas ziņā, bet ar stiprākiem stāstiem."

Lai gan Anna nav redzējusi pēdējo gadu latviešu filmas, viņa pozitīvi vērtē, ka filmas turpina veidot: "Prieks, ka es redzu afišas, ka filma uztaisīta, nevis "Rīgas sargi" par Latvijas vēsturi, bet mūsdienīgas, piemēram, "Svingeri". Mani priecē, ka debijām dod finansējumu."

Laura atzīst, ka sāk veidoties jauna Latvijas kino identitāte: "Jauno režisoru kino esmu redzējusi ļoti maz. Kas attiecas uz latviešu kino, man ir prieks par pēdējām tendencēm. Sāk rasties tādas filmas kā "Kriminālās ekselences fonds", kur mākslinieka un operatora darbs ir vienkārši perfekti noslīpēts, ir vērojams fantastisks darbs ar aktieriem. Ir nianses, ko subjektīvi gribētos mainīt attiecībā uz izspēlētajām humora epizodēm, bet tas ir gaumes un prakses jautājums."

Kino režijas diploms kabatā – ko tālāk

"Absolvēju, un iestājās tukšums, kā laikam jebkuram studentam, it īpaši radošā profesijā. Še tev diploms, un reāli nevienam tu neesi vajadzīgs, neviens tevi neaicinās," situāciju raksturo Anna. Pēc studijām viņa mēģināja uzfilmēt pilnmetrāžas filmu: "Mēs aizejam uz konkursu, bet pretī stājas Laila Pakalniņa vai vēl citi zināmi režisori. Un tad esi tu – jauns, nepazīstams, un tad ir vienalga, vai ir labs scenārijs vai laba komanda, jo neviens tāpat neuzticas." Viņa saka, ka no viņas kursa divas trešdaļas beidza savu režijas karjeru, daži turpināja strādāt iepriekšējā profesijā. "Bija forši pastudēt, bet dzīvot tas nepalīdz," atzīst Anna.

Dace atklāj, ka vēlētos uztaisīt vēsturisku seriālu: "Biju ļoti tuvu tam, lai to realizētu, jo iekļuvu LTV1 izsludināta konkursa pirmajā trijniekā. Bet domāju, ka pienāks brīdis un varēšu realizēt iecerēto, ja ne seriālā, tad varbūt kādā īsākā formātā."

Didzis dažreiz uzspēlē kā aktieris, bet pamatdarbs viņam ir režijā un producēšanā: "Tagad atšķirība ir diezgan maza, jo paši režisori meklē sev iespējas kur izpausties. Ja neproducēsi sevi, kurš tad to darīs!?" Patlaban viņam ar kolēģi Dzintaru Dreibergu ir gaidāma debija pilnmetrāžas spēlfilmai "Dvēseļu putenis". Paralēli tam tiek veidoti arī korporatīvie darbi, reizēm viņš pats režisē kādu filmu: "Citreiz ir tā, ka laiks ir, nervs atļauj un pašam gribas. Piemēram, mana pēdējā filma "Meklētāji" bija darbs, pie kura strādājām gadu, bet es tur biju gan idejas autors, gan producents, gan režisors."

Pēc studijām Maskavā Anna saprata, ka tā nav viņas vide, un atgriezās pie horeogrāfijas, mācot Kultūras akadēmijā. "Tagad man tas patīk. Es neesmu gatava sēdēt un rakstīt scenāriju, kā man savulaik ieteica Pēteris Krilovs, sisties fondos, nezinot, vai dos naudu vai nē. Viens pats tu neko neizdarīsi, vajag sakarus."

Pēc studijām Laura aktīvi darbojās kino nozarē – divus gadus Kijevā gan televīzijas seriālu, gan dokumentālos televīzijas projektos, bet šobrīd strādā reklāmas aģentūrā Latvijā. "Manu darbiņu var pielīdzināt otrā režisora lomai. Režisora līniju bīdu vairāk skatuves virzienā (pēc atgriešanās dejā). Tas, kur šobrīd esmu, mani nevienā brīdī neapbēdina, esmu apmierināta," par kino gaitu neturpināšanu Latvijā saka Laura. Lai gan tagad interese ir vairāk aizvirzījusies skatuves un pasākumu režijas virzienā, viņa neslēpj, ka ir ideja par savu filmu: "Bet es nevaru teikt, ka darīšu to vai ko citu, jo nezinu, ko darīšu rīt. Es vienkārši plūstu, bet tas režisors vienmēr ir manī dzīvs."

Tags

Lielais Kristaps

Comment Form