Arvīds Krievs: 'Dancis pa trim' ir pretkara filma
Foto: Publicitātes foto

Rīgā 3.martā pirmizrādi piedzīvos režisora Arvīda Krieva veidotā jaunā spēlfilma "Dancis pa trim". Portāls "Delfi" ar laipnu "Spotnet.lv" atļauju piedāvā lasītāju uzmanībai Agneses Matisones sagatavoto interviju ar režisoru.

Līdz šim režisors Arvīds Krievs radījis pietiekami daudz darbu. Viņa vārds rakstīts dokumentāru, populārzinātnisku un spēlfilmu titros. Savā jaunākajā darbā - spēlfilmā "Dancis pa trim" režisors un viņa domubiedri rāda cilvēkus ekstrēmos apstākļos Latvijas nākotnei izšķirīgā laika posmā.

Foto galerija

Kāds cilvēks jūs, Arvīd, esat - tāds, kam tīk parunāties vai tāds, kam īpaši nepatīk, ka uzplijas ar jautājumiem?

Kādreiz bija tāds teiciens: "mēli pie ekrāna nepiekārsi". Tā jau ir, visu vienā filmā pateikt nevar. Režisoriem gribas teikt vēl un vēl. Vienam gribas maksimāli daudz ietilpināt filmā, citam - daudz runāt par filmu. Es esmu pieskaitāms pie pirmajiem, tāpēc manas filmas vienmēr ir garas - tik, cik atļauj tehniskie parametri.

Vai jums sagādā prieku stāstīt par savu profesiju, filmām, filmēšanas procesu?

Nē. Tam ir ekrāns. Arī kādreizējs teiciens skan: "ekrāns visu parādīs".

Esat veidojis dokumentāras filmas. No jūsu pieredzes - kāda ir dokumentārā kino specifika, kādas prasības tas izvirza? Vai iespējams salīdzināt spēlfilmu ar dokumentāro un vai tas maz vajadzīgs?

Tās ir divas dažādas lietas, divas attieksmes. Dokumentāra filma ir par konkrētiem cilvēkiem. Manuprāt, ir svarīgi nepārkāpt bieži vien grūti noteicamo robežu, kur sākas personas neaizskaramība vai, teiksim, morāls noziegums pret cilvēku. Spēlfilmā ir otrādi - tas bieži vien ir noziegums, nežēlība pašiem pret sevi - filmas veidotājiem.

Franču kinorežisors Renē Klērs reiz teicis: "Mana filma ir gatava, atlicis tikai to ņemt!" Vai varat parakstīties zem šiem vārdiem? Iespējams, tas ir normāls režisora dvēseles stāvoklis?

Var būt dažādi. Nezinu, ko domāja Klērs, tā sakot. Man skolā mācīja - ja scenārijs liekas tik gatavs, ka ne pielikt, ne atņemt, tad tādam labāk neķerties klāt. Tajā vienreiz jau viss pateikts, tu labāk nepateiksi. Filmas taisīšana ir radošs process, kas sākas ar ieceri un scenārija daudzu variantu rakstīšanu. Beidzas ar kopijas apstrādes procesa beigām filmu laboratorijā. Man ir svarīgi, ka pie filmas strādā domubiedri.

Interesanti uzzināt jūsu pirmo saskarsmi ar kino. Kādu iespaidu tas atstājis? Vai tas notika vidusskolas laikos Aizputē vai studējot žurnālistiku Latvijas Universitātē? Nevar tak būt, ka ceļš uz Maskavas Augstākiem režisoru kursiem bija nejaušs.

Neapzināti interese radās jau pamatskolā, kad Turlavas tautasnamā ieradās filmu rādītāji, uzlika pārvietojamo kinoiekārtu, aizklāja logus un rādīja filmas - ar pārtraukumu pustumsā starp filmu ruļļiem. Tās bija krievu filmas, kā "Admirālis Ušakovs". Vai vācu trofejfilmas, kā "Bagdādes zaglis" vai filma par Bēthovenu. Starpcitu, tajā tautasnamā, kādreizējā mācītājmuižā, dzīvojis Bēthovena draugs, mācītājs Kārlis Amenda. Diezgan romantiski.

Biju liels grāmatu lasītājs un lasot vienmēr iztēlojos, kā tas izskatītos filmā... Vidusskolas laikā nelaidu garām nevienu filmu, ko rādīja Aizputes kino "Komjaunietis" vai skolas fizikas kabinetā ar 16 mm iekārtu. Skolotājs Jūlijs Pelūde vadīja foto pulciņu. Māte man uzdāvināja fotoaparātu, sāku fotografēt. Tad arī radās doma par filmu taisīšanu pašam.

Kā jums šķiet, kino Latvijā ir elitāra parādība? Kā atšķiras attieksme pret kino mūsdienās no attieksmes, piemēram, padomju laikos?

Vairāki simti okupācijas laikā uzņemto latviešu filmu ir nenovērtējams tautas kultūras mantojums, kas veidojies par spīti ideoloģiskiem un cenzūras spaidiem. Vēl joprojām, pēc 20 gadiem, pēc šīm filmām atkal un atkal stiepjas izmantotgribētāju un prihvatizatoru alkatīgās rokas. Grib uz tām iegūt autortiesības. Līdz ar tiesībām filmas pēc savas gaumes pārtaisīt, graizīt un pārdot tālāk - kopumā vai pa daļām...

Atšķirībā ne tikai no amerikāņiem un krieviem, bet arī no daudzām citām pasaules tautām, mūsdienu neatkarīgās Latvijas administrācija nekad nav vērtējusi "kinomākslu kā svarīgāko no visām mākslām". Tikai pagājušā gada vasarā Saeima pieņēma Filmu likumu, ko mēs bijām centušies "dabūt cauri" kādus 15 gadus. Piegriežot skābekli nacionālajai filmrūpniecībai, neiegūto labumu latviešu kultūrai 20 atgūtās neatkarības gados var rēķināt uz kādām 200 filmām - aptuveni tik pat, cik tika saražots padomju okupācijas laikā.

Jā, filmu uzņemšana ir dārga, vēl dārgāka tā ir citur pasaulē, bet cik desmiti miljonu, tikai pēc Valsts kontroles datiem, šais gados ir aizgājuši "garus ceļus"... Ja daļa no tiem būtu ieguldīti filmrūpniecībā, vai mūsu tauta nebūtu garīgi bagātāka? Grūti laiki? Visus šos 20 gadus? Tad jāatceras Anglija - kara laikā britu ekonomisti nāca ar priekšlikumu - apturēt un pārtraukt filmu uzņemšanu, kas valstij dārgi izmaksājot. Čērcils to noraidīja ar vārdiem - "kamdēļ tad mēs vispār karojam?" Mēs savukārt varam jautāt - kādēļ mums bija vajadzīga neatkarība, ja latviešu kultūra ir pabērna lomā? No visām kultūras nozarēm "optimizācija" vissmagāk ir skārusi tieši filmu nozari. Jau tā žēlīgais finansējums pēdējos gados ticis samazināts par kādiem 70 procentiem.

Filmai ir vajadzīgs skatītājs. Kāds ir jūsu skatītājs? Vai ir nācies vizualizēt sava skatītāja gaumi, vizuālo portretu?

Es neesmu no tiem režisoriem, kas saka - man vienalga, vai kāds skatās manu filmu vai neskatās. Nekad neesmu centies būt konjunktūrists, manās filmās nav bijušas nodevas padomju ideoloģijai. Man svarīga ir nevis tīra izklaide, kas pati par sevi nav nekas slikts, bet - likt skatītājiem domāt kādā noteiktā virzienā. Pie tam - šo domu noslēpt no cenzētājiem tā, ka tā pielec tikai pēc tam... Tas man ir iepotēts skolā, sociālo filmu darbnīcā. Varbūt tāpēc man vienmēr bijis smagi "izsist savu projektu cauri". Lai gan manas filmas vienmēr bijušas gada labākās un starp skatītākajām. Vienmēr bijusi dzirdama un jūtama tāda kā noruna - "neļausim Krievam taisīt filmas!" Priekšnieki nav dumji, ja ne saprot, tad sajūt tādu kā bīstamību. Ir jāpaiet gadiem nēsājoties ar vienu projektu. Tāpēc tik maz sanāk strādāt. Diemžēl tā tas nav bijis tikai un vienīgi tajos - komunisma celšanas gados...

Skatītājs ir tik dažāds. Piekrītu tiem, kas saka - katrai filmai ir savs skatītājs. Vienam patiks, viņš atradīs ko sev, citam liksies pazaudēts laiks. Viss atkarīgs, ko gaida un sagaida no filmas. Atkarīgs arī no daudz kā cita, ko es ietekmēt nevaru. Man ir svarīgas gan pozitīvas, gan negatīvas atsauksmes. Filma tiek taisīta, lai rosinātu domu - tā es to saprotu.

Par filmu "Dancis pa trim". Pie filmas strādājat kopš 1999. gada. Diezgan spēcīga rakstura un pārliecības pārbaude. Pa šiem gadiem ir nācies ko mainīt filmas saturā un izskatā? Atteikties no kaut kā, pārdomāt?

Režisors Jevgenijs Paškevičs pie savas filmas strādā krietni ilgāk, liekas turpat jau 20 gadus. Ir turējies varonīgi - tikai šo un ne citu filmu. Drīzumā to redzēsim uz ekrāniem. Es pa vidu esmu filmējis arī citus darbus. Man filmas uzņemšana ir radošs process, ko veic domubiedri - dažādu profesiju filmdari. Rezultāts - kopīgs darbs. Dabiski, ka procesā daudz kas mainās. Kaut vai, piemēram, dārgāka risinājuma vietā atrodot lētāku un pārliecinošāku. Vai arī - scenārijā var teorētiski izdomāt vienu, piemēram, pelēcīgu bildi karalaika skatos, bet, filmējot un redzot to uz ekrāna, uzreiz nonāc pie pretējā - attēlam jābūt krāsainam, dzidram un spožam.

Vilkt līdzi ar pirkstu pa scenāriju un ekranizēt katru vārdu - tas ir tikpat neproduktīvi un bezjēdzīgi kā spriest par filmu pēc scenārija. Nedomājot par to, kāda komanda un kāds režisors filmu uzņems. Filma nav kā mūzikas gabals, kuram ir savas notis. Filmai notis nav izgudrotas. Scenārijs nav filmas "notis", tā ir literatūra un ne tā labākā. Scenārijā tikai aptuveni ir iezīmētas filmas aprises. Pēc viena scenārija divi režisori uztaisīs divas pilnīgi atšķirīgas filmas. Viss atkarīgs no uzticēšanās konkrētam režisoram, nevis tam, cik skaisti noformēts un viegli lasāms scenārijs. Ikkatrs vienu un to pašu scenāriju izlasīs savādāk - savu zināšanu, emociju un pieredzes robežās.

Tātad, radošā komandā scenārijs atrodas nepārtrauktā radošā procesā - līdz pat montāžas pabeigšanai un filmas materiāla atdošanai laboratorijā. Līdzīgi kā glezna ir gatava tikai ar pēdējo otas triepienu, romāns - ar atdošanu tipogrāfijā.

Filmas vēsturiskās daļas pamatā esat izmantojis trimdas rakstnieka Valdemāra Kārkliņa romānu "Tikai mīlestība". Pastāv viedoklis, ka tas ir psiholoģiski niansēts darbs par latviešu leģionāriem. Kas jūs mudināja izvēlēties šo darbu?

Mani piesaistīja tas, ka Kārkliņš, atšķirībā no dažiem citiem trimdas rakstniekiem, nav urrā-patriots, tāpēc viņa darbos ir vairāk patiesības. Kārkliņš savus raksturus neidealizē, tie ir dzīvi cilvēki ar savām vājībām un reizē - dziļi cilvēciski. Cilvēks ekstrēmos apstākļos Latvijas nākotnei izšķirīgā laika posmā. Romāna pamatā ir patiess notikums - desmit leģionāriem vācieši piespriež nāvessodu par dezertēšanu. Romānā tie ir reducēti uz četriem. Arī filmā mums ir četri.

Cik saprotu, filmas centrā ir mīlas trīsstūris. Pārsvarā, kur iejaukta sieviete, tur brūk un jūk. Lai gan jauna, daiļa sieviete var kalpot arī par krāšņu atsvaidzinājumu. Kā ir šajā gadījumā? Vai, piemēram, īstu veču draudzība "līdz nāve šķir" nav spēcīgāka kārts?

Tad būtu atkal jāekranizē Remarks? Vai Aleksandrs Grīns? Arī tur neiztiek bez sievietēm un mīlestības. Kārkliņa romāna nosaukums tāds arī ir - "Tikai mīlestība". Par mīlestību ir arī filma. Mīlestība uz karalaika fona. Šīs kara atbalsis atskan līdz mūsdienām. "Dancis pa trim" ir pretkara filma, tāpat kā romāns. Nekādas kara romantikas, par ko kara beigu fāzē nevarēja būt ne runas.

Jūsu filmas raksturi (varoņi) ir ne tikai leģionāri, bet arī kurelieši. Kā jūs pats personīgi "sadzīvojat" ar vēsturi? Ne mazums piedzīvoti vēstures līkloči, varu un režīmu maiņas. Vairāk vai mazāk tas ietekmē ikviena cilvēka dzīvi.

Filmas galvenajiem tēliem karš beidzas tikai tagad - reizē ar detektīva atrisinājumu, noslēpuma atklāšanu. Filmā vācu pulkvedis saka: karš nebeidzas nekad! Varbūt kāds, noskatījies filmu, uzdos sev jautājumu: vai karš Latvijai patiešām ir beidzies?

Vai gaidāt, ka pēc filmas pirmizrādes izskanēs galēji pretēji viedokļi par vēstures interpretāciju?

Protams. Katrai ģimenei ir sava vēsturiskā pieredze, savas un tikai savas atmiņas, kas iet no paaudzes paaudzē. Tāpat katram vēsturniekam būs sava vēstures interpretācija. Nemaz nerunājot par tautām. Krieviem ir savi priekšstati par vēsturi, poļiem - citi, vāciešiem - citi, amerikāņiem - citi... Tā bezgalīgi. Arī latviešiem ir tiesības uz savu vēsturi. Vienīgi Latvijas izglītības funkcionāriem bija izdevies visu šos gadus skolās skolēnus turēt tālāk no Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta. Zīmīgi, ka barons Nolkens 1842. gada landtāgam iesniedza priekšlikumu, lai zemnieku skolās nemāca vēsturi. "Latvietim nav nekādas nacionālas pagātnes, tādēļ viņš nezina, nedomā un necer uz nacionālu nākotni..." (No kāda vācu mācītāja polemikas ar Kr. Valdemāru.). Toreiz Baltijas vācu muižniecība un garīdzniecība, ar atsevišķiem izņēmumiem, uzskatīja vēstures mācīšanu latviešiem par politiski bīstamu.

Mūsdienās, šķiet, gaida, ka "baronpaps" dos norādes, kurā virzienā slāt. Ja darboties gribošs cilvēks ko mēģina - klik, piegriež skābekli kāds labi barotais ar nodokli. Turpinot par filmu. Kādēļ savai filmai izvēlējāties tieši šos lomu atveidotājus? Vai nav samērā "bīstami" izvēlēties sabiedrībā daudz apspriestas personas? Sabiedriskais tēls var būt spēcīgāks par filmas tēlu un nojaukt vēstījumu.

Mums filmā ir četri mūziķi: Mārtiņš Freimanis, Lauris Reiniks, Kārlis Būmeisters (Kaža) un Matīss Pavītols. Viens režisors: Jānis Vingris. Viens literāts: Matiass Knolls. Ir arī aktieri: Kristīne Nevarauska, Juris Bartkevičs, Egils Melbārdis, Ģirts Krūmiņš, Indra Burkovska, Rūdolfs Plēpis, Kristīne Bēdele, Leonīds Locenieks...

Pirms kādiem gadiem es satiku Gundaru Bērziņu un viņš lepni teica - es filmējos pie Graubas! Skatījos filmu, tā arī neieraudzīju Bērziņu. Man ir pārliecība - ne tikai mūziķi, bet arī politiķi savā ziņā ir aktieri un spētu labi tēlot lomas. Sabiedriskais tēls un atpazīstamība ir relatīvi jēdzieni. Kādas epizodes filmēšanā ielaidām savus aktierus dokumentārā, toreiz sabiedrībai nepazīstamu jauniešu vidē. Kopš filmēšanas ir pagājuši daži gadi. Šie jaunieši ir kļuvuši tikpat pazīstami kā mūsu aktieri.

Lai noapaļotu sarunu, nobeiguma jautājums skan - ilgi gaidītais un izauklētais bērns filmas izskatā tūliņ, tūliņ tiks atrādīts publikai. Interesē jūsu kā tēva izjūtas...

Daudzi netic, ka mēs paši filmu pirmoreiz visā kopumā skatīsimies tikai pirmizrādē. Līdz šim tikai divi cilvēki to visā pilnībā ir redzējuši - operators Andrejs Verhoustinskis, kā arī mans palīgs, asistents un grāmatvedis vienā personā - Raimonds Cinis. Tas saistīts ar filmas kopijas izgatavošanu ārzemēs - Somijā un pašās beigās - Dānijā. Līdz pēdējam brīdim nebijām īsti droši par pirmizrādi, bet nu filma laimīgi ir Latvijā.

Es ceru, ka filma daudziem patiks. Citiem nepatiks. Kā vienmēr. Varbūt nepatiks tiem, kas, aizejot uz kino, gaida no filmām vieglu izklaidi brīvā vakarā. Bet te - karš, likteņstāsts. Starp abiem kādreizējiem sabiedrotajiem un lielajiem svešu zemju dalītājiem - Hitlera Vāciju un Staļina Krieviju - karā ierauta arī mazā Latvija. Likteņdancis - gan valstīm, gan cilvēkiem...

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form