Asiņainā ampelēšanās uz ekrāna: kur 'Wild East' aizvedīs pašmāju kino?

Matīss Kaža, kurš kino veidošanu studējis ASV, ir jaunu ceļu meklētājs – viņu interesē neparastais un atšķirīgais, kā to jau apliecinājušas arī jaunā režisora dokumentālās filmas "Vienu biļeti, lūdzu!" un "Klejotāji" – stāsti par cilvēkiem mūsu vidū, kas izceļas no "pelēkās masas". Un arī pats Kaža, šķiet, izvirzījis sev par uzdevumu izcelties uz latviešu kino fona, kur nosacīto "meinstrīmu" pēdējos gados veido vēstures tematika un centieni atgūt padomju ideoloģijas nozagtos t.s. "lielos naratīvus". Šie uzstādījumi – vismaz to klasiskajās izpausmēs – Kažu neinteresē, un jaunais režisors par šīm tendencēm nebaidās asi izteikties publiski, teiksim, nesenajā intervijā žurnālā "Ir" nosaucot seriālu "Emīlija. Preses karaliene" par "konjunktūras produktu".

Vienlaikus nav gluži tā, ka Kažu principā neinteresētu latviešu kino un viņš alktu no tā norobežoties. Pirmkārt, viņš visu dzīvi ir pavadījis sasaistē ar pašmāju kino scēnu, jo Kažas māte ir pieredzējusī režisore Una Celma (kopā tapuši arī vairāki projekti), un, otrkārt, pagājušā gada vasarā iznākusī Kažas veidotā filmizrāde – vienā kadrā uzņemtā "Kino un mēs" – ir dzīvs apliecinājums tam, ka jaunais autors vēlas izzināt, ko paveikuši viņa priekšteči Rīgas Kinostudijas "ziedu laikos". Tāpēc arī izvēle par labu vesterna žanram nešķiet tikai huligānisku motīvu diktēta. Te saplūst gan vēlme pārsteigt ar ko svaigu un nebijušu, gan atskatīšanās pagātnē, īpaši uz padomju kino industrijas 60.-70. gadiem, kad dzima neparastais "īsterna" jeb "sarkanā vesterna" apakšžanrs un Aleksandrs Leimanis faktiski radīja latviešu izklaides kino aizmetņus ar "Vella kalpu" diloģiju un "Melnā vēža spīlēm".