1968. gads, kā zināms, iemūžināts 20. gadsimta vēsturē kā vētrainās desmitgades emocionālās spriedzes kulminācija un ilūziju sabrukums – vētrainie studentu nemieri Parīzē, "Prāgas pavasaris" un arī augusta asiņainās sadursmes Čikāgā, ASV, kas sekoja pēc šokējošajām potenciālā demokrātu partijas prezidenta kandidāta Roberta Kenedija un aktīvista Mārtina Lutera Kinga slepkavībām gada pirmajā pusē. Protestos pret ASV spītīgo vēlmi karot Vjetnamā piedalījās gan tā sauktā "jipiju" organizācija ar Ebiju Hofmanu un Džeriju Rubinu (filmā attēlo Saša Barons Koens un Džeremijs Strongs) priekšgalā, gan studentu apvienība kopā ar Nacionālo mobilizācijas komiteju, lai izbeigtu karu Vjetnamā, kurus vadīja aktīvisti Toms Heidens (Edijs Redmeins), Renijs Deiviss (Alekss Šarps) un zvērinātais pacifists Deivids Delindžers (Džons Kerols Linčs). Protesti un sadursmes ar Čikāgas policiju un Nacionālo gvardi norisinājās gandrīz nedēļu, dažādus ievainojumus guva vairāk nekā 500 protestētāju, kā arī ap 150 kārtības sargu. Gadu vēlāk jaunievēlētā ASV prezidenta Ričarda Niksona administrācija nolēma sarīkot paraugprāvu pret minētajiem pilsoņiem, apsūdzot viņus sazvērestībā ar mērķi izprovocēt savstarpēju agresiju. Minētajiem apsūdzētajiem piepulcēja vēl trīs kungus, kuru vidū bija arī toreiz bēdīgi slavenās politiskās kustības "Melnās panteras" līderis Bobijs Sīls (viņš Čikāgu protestu laikā bija apmeklējis tikai uz dažām stundām, bet prokurori tajā nesaskatīja problēmu). Sīla apsūdzību vēlāk atsauca, pasludinot spriedumu minētajam "Čikāgas septītniekam".
Ārons Sorkins savu vārdu kino vēsturē ierakstījis kā izcils scenārists – "Daži labi vīri" (1992), "Sociālais tīkls" (2010) un "Stīvs Džobss" (2015) ir daži no labākajiem piemēriem. Režisora krēslā viņš debitēja pirms dažiem gadiem ar krimināldrāmu "Mollijas spēle", kurā atkārtoti apliecināja savas scenārista spējas, taču par režiju izpelnījās arī kritiku. Kā trāpīgi norādījis kāds no amerikāņu kinokritiķiem, Sorkins "raksta arī tad, kad režisē". Vārdu sakot, viņš filmu drīzāk redz uz papīra, nevis kustīgos attēlos. To var just arī "The Trial of the Chicago 7" – jā, filmas dialogiem piemīt Sorkinam raksturīgais frāzes spriegums un teju filoloģiski izkalkulēta precizitāte, tomēr pati filma ir visai statiska un nelutina ar spilgtiem kinovalodas trikiem. Precīzāk sakot, tā ir visnotaļ pareizi un korekti izveidota, ar labiem aktierdarbiem (jau pieminētajiem blakus jāizceļ Franks Langella aprobežotā, taču draudīgi noskaņotā tiesneša lomā, un Marks Railenss kā apsūdzēto advokāts Kanclers, kurš atrodas starpstāvoklī starp jurista sterilo, publiski pareizo tēlu un kontrkultūras redzējumu uz pasauli), ar labu operatora Fēdona Papamišela darbu un citiem nepieciešamajiem ingredientiem (ja nu vienīgi Daniela Pembertona mūzika šoreiz ir pārāk "holivudiska" un diktē mums priekšā ainas emocionālo tonalitāti). "Chicago 7" sākotnēji tika uzrakstīta Stīvenam Spīlbergam jau tālajā 2007. gadā, taču toreiz Spīlbergs dažādu ārēju iemeslu dēļ no projekta atteicās. Kā redzams, pagāja diezgan ilgs laiks, līdz par šo scenāriju ieinteresējās "Netflix", kas nolēma finansēt filmas tapšanu.
Sorkina komandas darba rezultāts – jau atkal jauši vai nejauši – iznāca uz ekrāniem vienlaikus ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas, protams, piešķīra filmai papildu publicitāti. Jā, skatoties filmu, mēs varam vilkt paralēles starp 60. gadu beigām un mūsdienām, it sevišķi demokrātu un republikāņu savstarpējās cīņas un vēlāk triumfējušā republikāņa Niksona prezidentūras politiskās patvaļas kontekstā. Maz ticams, ka lielākā skatītāju daļa šīs paralēles ar 2020. gadu nolasītu, ja filmas darbība noritētu tikai tiesas zāles ietvaros, tāpēc laiku pa laikam atmiņu ainās kopā ar personāžiem mēs atgriežamies liktenīgajās 1968. gada augusta dienās, kur gaisu pilda asaru gāze, uz asfalta līst asinis un brutālie policisti burtiski iesviež demonstrantus viesnīcas restorāna logā, aiz kura dzīve rit ierastajās sliedēs – ar kokteiļiem un saviesīgām sarunām. No otras puses – ja Sorkins runā par demokrātijas krīzi, tomēr vienlaikus metas šo iekārtu karstasinīgi aizstāvēt ("Es uzskatu, ka mūsu demokrātiskās institūcijas ir brīnišķīga lieta, tikai šobrīd tajās darbojas briesmīgi cilvēki," filmā norāda dumpinieks Ebijs Hofmans), vai gan šādu vispārinājumu nevar attiecināt uz jebkuru citu ASV vēstures desmitgadi?
Šajā filmā iztrūkst tieši 60. gadu dumpinieciskuma un radikalitātes, jo tā ir cita laikmeta un citas pieejas produkts. Sašas Barona Koena simpātiskais klauns Hofmans varbūt arī gādā par jautrību un lāgiem atgādina, kā tad minētās desmitgades ļaudis tvēra pasauli – impulsīvi, strauji, baudkāri, tomēr Sorkins ļoti cenšas visu turēt saprāta grožos un nezaudēt profesionālo aukstasinību. Šajā ziņā "Chicago 7" asociējas nevis ar ekscentrisko Hofmanu, bet pareizi audzināto, godprātīgo Tomu Heidenu, kurš vienīgais turpina izrādīt godu necilvēcīgajam tiesnesim. Filmā visi afekti – bailes, naids, smiekli, patoss – šķiet rūpīgi aprēķināti, un, pat ja veidotāju nodomi te ir bijuši tikai tie labākie, tā nespēj izrauties ārpus sistēmas valgiem (šoreiz mākslinieciskajiem, nevis politiskajiem) un īsteni pārsteigt vai šokēt. Izjūtas pēc noskatīšanās vairāk asociējas ar tipisku Holivudas grāvējfilmas seansu, kas dāvā patīkamu eskeipismu un apjautu, ka taisnīgums un misijas apziņa beigās vienmēr uzvar. "Chicago 7" ir noslēgts aplis, sakārtota struktūra, kurai nav īstas sakarības ar vēsturiskās un aktuālās realitātes mainīgo, haotisko, bieži pretrunīgo dabu. Es nedomāju, ka šo jāuztver kā skarbu kritiku, jo filmai ir daudzas vērtības, ko jau pieminēju. Un tas nav gluži "Oskaru" pievilināšanas materiāls, šeit tomēr ir jūtama rūpība, amatnieciskums un arī pārliecība par sava darba un vēstījuma pareizību. Kaut gan "Oskari", bez šaubām, ir tieši tas, uz ko cer "Netflix" un Sorkins.
Iespējams, uz "The Trial of the Chicago 7" skatītos ar krietni vien lielāku pietāti un atzinību, ja iepriekš nebūtu redzējis Haskela Vekslera 1969. gada drāmu "Medium Cool" – savulaik skandalozu laikmeta gara iemiesojumu, kurā arī attēlotie minētie protesti. Taču šoreiz tas nav inscenējums, un "Medium Cool" pat tika pakļauta politiskajai cenzūrai, kad filmai sākotnēji piešķīra tikai pieaugušajiem paredzēto reitingu "X", kas parasti asociējās ar pornofilmām. Godalgotā operatora Vekslera režijas darbs ir "cinema verite" stilā uzņemts dokumentālās filmas un spēlfilmas mikslis, kurā galvenais personāžs – ciniskais reportieris Džons (Roberts Forsters) – pa visu Čikāgu meklē šokējošu materiālu, ko pārdot TV studijai, un asiņainās sadursmes sniedz iespēju iegūt pirmšķirīgus kadrus. Vekslers filmēja tieši protestu laikā, spontāni improvizējot, lai iekļautu šo vēsturisko notikumu sižetā. Aktrise Verna Blūma kādā ainā spilgti dzeltenā kleitā laužas cauri protestētāju pūļiem, dūmiem un haosam. Citā epizodē asaru gāzes granāta nokrīt kameras priekšā, un kāds no filmēšanas grupas par to brīdina operatoru-režisoru.
"Medium Cool" ir sava laika produkts – režisūras brīvais lidojums, saraustītā montāža, improvizēšana un atklātā seksualitāte mūs "ieved" 1968. gada atmosfērā un sajūtās, nevis mēģina tās imitēt, kā to dara "Chicago 7". Tā ir raupja, interpretācijām un jutekļiem atvērta filma, te nav ne miņas no Sorkina komandas perfekcionisma un hermētiskuma. Taču "Medium Cool" ļauj sajust laikmeta faktūru un cilvēkus (tas noteikti ir arī kinolentes nopelns), tikmēr "The Trial of the Chicago 7" ir tikai atblāzma jeb savulaik Platona definētā idejas ēna. Tās ir divas radikāli atšķirīgas mākslinieciskās pasaules, kas nevis virzās uz sadursmi, bet gan aizslīd viena otrai garām pa visai attālām kustības trajektorijām.
