Atgriešanās truša alā: 'Matriksa' atdzimšana vai kārtējais mirušais sīkvels?

Neslēpšu pārsteigumu par to, cik lielam skaitam cilvēku 2021. gada pēdējās dienās Rīgā, Latvijā, interesēja iegūt atbildi uz šī raksta nosaukumā minēto jautājumu. Ziņkārīgo bija tik daudz, ka trešdienas vakarā, filmas pirmizrādes dienā, vairs praktiski nebija pieejamas brīvas vietas nevienā no daudzajiem seansiem. Tas nozīmē, ka "Matrikss", neraugoties uz teju 20 gadiem kopš oriģinālās triloģijas iznākšanas, joprojām neliek mierā mūsu prātus un urda izzināt, vai truša ala patiešām izrādījusies dziļāka, nekā sākotnēji šķita. Bet varbūt tas ir kārtējais Holivudas apmāns un ala izrādīsies tā pati, tikai izrotāta ar jaunām dekorācijām?

Ar šī brīža aci raugoties, nav šaubu, ka 1999. gads bija viens no interesantākajiem aizgājušās tūkstošgades kino vēsturē – "jauno pasaules kārtību" sagaidījām ar tādām kulta filmām kā "Cīņas klubs", "Office Space", "Būt par Džonu Malkoviču" un, protams, "Matrikss". Katra no tām tiecās ar filozofisku vērienu reflektēt par Rietumu pasaules "mazā cilvēka" esamību un stāvokli tūkstošgades mijā, uzdodot gana daudz sarežģītu, taču principā neatbildamu jautājumu – vai mūsu dzīvei (joprojām) ir jēga un vai mūsu dzīve vispār ir īsta? Varbūt labāk dzīvot prāta dzemdinātās halucinācijās vai virtuālajā realitātē, nevis skarbajā īstenībā?