Foto: AP/Scanpix

Šajā nedēļas nogalē - 12. septembrī - sāksies festivāla "Baltijas pērle" kino seansi.

Izcilo filmu izlasi izskatījis un piecas, viņaprāt, dižākās festivāla filmas iesaka kinokritiķis Vadims Agapovs.

Ar detalizētu seansu plānu iespējams iepazīties šeit, kā arī festivāla mājaslapā

Ardievas valodai 3D (Adieu au langage)

Foto: Publicitātes foto

Francija, Šveice, 2014, 70 min

Režisors: Žans Liks Godārs.
Lomās: Eloīza Godē, Kamels Abdeli, Ričards Ševaljē, Zoe Bruno, Kristians Gregorijs, Džesika Eriksone.

"Filmas nosaukums atspoguļo strukturālistiem (Godārs ir viens no tiem) svarīgo valodas un runas nošķīrumu. Valoda un runa ir līdzīgas, bet ne identiskas. To nesakritība piešķir stereo efektu jēgām, kurās maldāmies visu dzīvi. Iespējams, 3D palīdzēs Godāram tās izšķirt un atmaskot, lai atvadītos no cerības apgūt dzīvi no grāmatām vai nolasīt grāmatas no dzīves," teic Vadims Agapovs.

"Šai pasaulē it visam piešķirts vārdisks apzīmējums. Mums un mūsu apziņai nāktu vien par labu, ja būtu mazāk vārdu pasaulē. Nevajag iedomāties, ka tad, kad izsaki kādu vārdu vai to izdzirdi, kaut kas top skaidrāks," - Alfrēds Doblins.

Divi cilvēki, vīrietis un sieviete, vairs neatrod kopīgu valodu. Viņš un viņa - kā divas pasaules ar izirušu savstarpējo saikni. Kādreiz abi mīlēja, tērzēja, strīdējās, bet nu ir zaudējuši spēju dzirdēt un tapt sadzirdētiem, pārstājuši saprasties un sarunāties. Viņiem ir suns - vienīgais, kas saista šos svešiniekus. Izrādās, suns var kļūt par tulku cilvēkiem, starp kuriem izdzisusi mīlestībai... Vai tās pietiks, lai iekvēlotos bijušās jūtas?

Dzīvais klasiķis, Francijas "Jaunā viļņa" pamatlicējs, turpina eksperimentēt. Viņa filma ir sirdīgs un zobgalīgs avangards, ko caurstrāvo atjautīga prāta spēle - manierīga, eklektiska un filozofiski poētiska.

Kopumā šī kinolente ir ģeniālā avangardista joks, mēģinājums fiksēt jaunu kino valodas attīstības stadiju, kur savijusies pagātne, tagadne un nākotne. Tēlu lavīna, pikseļotu attēlu sprādziens, kadri no vecām filmām, cits citu pārklājoši titri, žonglēšana ar citātiem, aizkadra balss, nelineārs vēstījums. Šīs nepieejamās pasaules skaistums pārsteidz un saviļņo.

"Ardievas valodai" revolucionāro novitāti izteic Kloda Monē vārdi, kas atskan filmā: "Zīmēt ne to, ko redzam, jo neko jau neieraugām, bet zīmēt to, ko mēs neredzam."

Seansi:

Pirmdien, 15. septembrī, 19:00 - "Kino Citadele" (Tulkojums tikai latviešu valodā!)
Piektdien, 19. septembrī, 19.00 - "Kino Citadele" (Tehnisku iemeslu dēļ bez subtitriem latviešu valodā.)

Manas nāves vēsture (Historia de la meva mort)

Foto: Publicitātes foto

Spānija, Francija 2013, 148 min

Režisors: Alberts Serra.
Lomās: Visenks Altaijo i Morals, Klāra Visa, Noēlija Rodenasa, Montse Triola.

"Sižets - Kazanova sastopas ar Drakulu. Stils - studija "Hammer" ielaidusi Tarkovski parakņāties Kubrika un Fellīni rekvizītos. Iecere - izlauzties no postmodernisma rāmjiem, tālab atvasinot dekadences ģenealoģiju tieši no avantūristiskā libertīnisma, apejot de Sada personu," norāda Agapovs.

Lokarno Starptautiskā kinofestivāla balva "Zelta leopards".

Brīvdomīgs stāsts, kas norisinās pasakainās ainavās un erotiskā atmosfērā kaut kad XVIII un XIX gadsimta mijā, atsedzot mitoloģiskus personāžus.

Valdzinošais Venēcijas izvirtulis Kazanova sava uzticamā kalpa pavadībā dodas ceļojumā. Viņš ierodas nomaļā, biezu mežu ieskautā ciematā, kur negaidīti sastopas ar drūmo grāfu Drakulu. Vienas leģendas likteni šķērso otras leģendas liktenis. Apgaismībai seko Romantisma tumsība, intelektuālais ateisms atkāpjas okultās maģijas priekšā. Dienas slavēšanu aizstāj himnas naktij. Kur reiz bija līksme, nu plūst asinis.

Alberta Serras filma, kas dažubrīd atgādina bufonādi, citubrīd traģēdiju, ir varoņa, laikmeta un domas nāves vēsture. Grāmatās iesieti meli, teorijas ir kļūdainas, mūzika pagaist no baznīcām, vēstījums nav nepieciešams. Atliek vien ļaušanās apcerei.

Saglabājot uzticību iemīļotajai brīvās improvizācijas metodei, A. Serra radījis patiesi unikālu darbu - mūsdienīgu, bet vienlaikus brīvu no telpas un laika ietvariem. Tas aizraujoši stāsta par racionālā un neapzinātā sadursmi.

"Nekad jau nezini, ko īsti varoņi alkst, kur beidzas viņu pasivitāte, ticība likteņa nenovēršamībai un sākas salts aprēķins. Es gribēju uzņemt filmu par nakti, bet atraisījās iztēle. Tā sakņota mūsu vēlmēs, kas rodas naktī, bet atklājas tikai dienā. Savdabīgs stāsts par šausmu skaistumu un par skaistuma šausmām," - Alberts Serra.

Seansi:
Ceturtdien, 18. septembrī, 21.00 - Rīgas Kongresu nams, Mazā zāle.
Svētdien, 21. septembrī, 21:00 - Rīgas Kongresu nams, Mazā zāle. 

Manhetena (Manhattan)

Foto: Publicitātes foto

ASV, 1979, 96 min

Režisors: Vudijs Allens.
Lomās: Vudijs Allens, Daiena Kītone, Meriela Hemingveja, Merila Strīpa, Maikls Mērfijs
Komponists: Džordžs Gēršvins.

"Es nesmēķēju. Toties tad, kad vīstošo lapu pievilgušajā rudens vējā ievijas tabakas dūmu aromāts, pat es saprotu, ka smēķēšana nav tikai pakāpeniska pašnāvība. Tādos brīžos manās muguras smadzenēs atmostas kaut kas no aizvēstures senčiem. Iespējams, tādēļ es apskaužu smēķētājus, kad ir runa par džezu - jūtu, ka cigaretes un džezs ir kaut kā savstarpēji saistīti ar spēcīgām, man neaizsniedzamām saknēm. Manuprāt, Vudija Allena "Manhetena" ir reta iespēja nesmēķējošajiem ievilkt džeza pilnas plaušas. Par laimi, tas ir platekrāna," stāsta Agapovs.

Filmas pūrā ir 17 starptautiski nozīmīgas balvas un 16 nominācijas, to vidū arī "Oskari", "Zelta globuss", Britu kinoakadēmijas (BAFTA) godalgas un Francijas prestižākais kino apbalvojums "Cēzars".

"Viņš bija vienlaikus tik sīksts un maigs, kā pilsēta, kuru mīlēja. Aiz viņa briļļu tumšajiem ietvariem slēpās savvaļas kaķa mežonīgā seksualitāte. Ņujorka bija viņa pilsēta. Un vienmēr būs..."

Viņš ir literāts. Tas ir - scenārists. Precīzāk - veiksmīgs komisku televīzijas šovu veidotājs, fanātisks romantiķis, kas nikni uzbrūk jaunajam libertīnismam un sapņo izlauzties radošajā brīvībā, uzrakstot romānu. Tomēr uz kakla karājas neatrisināma sieviešu problēma: viņš satiekas ar jaunu meiteni, plāno mīlas dēku ar sava drauga bijušo mīļāko, viņu vajā bijusī sieva, kura pēc īsās laulības dzīves kļuvusi pārliecināta lesbiete un raksta autobiogrāfisku grāmatu par abu laulību un šķiršanos. "Droši vien, ka ar mani kaut kas nav lāga, ja reiz vēl nevienas attiecības ar sievietēm nav noturējušās ilgāk kā Hitleram ar Evu Braunu." Sāk smēķēt, jo "izskatās neiedomājami daiļš ar cigareti"...

Intelektuāļi spriež par Dievu, eksistenciālismu, Borhesu, Bergmanu, seksu un XIX gadsimta vidus angļu poēziju, eleganti lavierējot starp drāmu, romantisku komēdiju un grotesku. Kolorīti personāži, mīlas trijstūri un krāpšanas, asprātīgi dialogi un fantastiski brīnišķas pilsētas ainavas. Bet pavadījumā - dievišķā Gēršvina "Rapsodija blūza stilā".

"Manhetena" ir viena no V. Allena labākajām filmām, "vudijalleniskā" kino kvintesence - viegla, aizraujoša, romantiska. Niansēto, vizuāli piesātināto filmu caurstrāvo mīlestība pret dzīvi, Ņujorku un visu cilvēci. Spožajās replikās ietverta asprātība un ironija, ko kliedē teju fiziski sajūtami, izpausties alkstoši īstu emociju, patiesu jūtu un "nepanesamā esības viegluma" uzplūdi.

Filma beidzas, bet Gēršvina mūzika vēl joprojām atbalsojas... šķiet, itin kā sēdi pie maza galdiņa vienā no tumšajiem bāriem, bet dīvains vīriņš raga brillēs kaut ko melš par mūsdienu dzīves bezjēdzību. Un tad jau ļoti gribas kaut uz mirkli piesēst tur - zem Bruklinas piekartilta piloniem ar skatu uz Manhetenu...

Seansi:

Sestdiena, 13. septembris, 19:10 - Rīgas Kongresu nams, Lielā zāle.

Ceturtdiena, 18. septembris, 18:30 - Rīgas Kongresu nams, Lielā zāle.
Svētdiena, 21. Septembris, 18:15 - Rīgas Kongresu nams, Lielā zāle.

Mehāniskais apelsīns (A Clockwork Orange)

Foto: Publicitātes foto

Lielbritānija, 1971, 137 min

Režisors: Stenlijs Kubriks.
Lomās: Malkolms Makdauels, Patriks Megijs, Maikls Beitss, Vorens Klārks, Džons Klaivs, Adriena Korri.

""Kāpēc karavīri-atbrīvotāji uzvedas kā okupanti?" - šis jautājums ilgi urdīja Entoniju Bērdžesu, kura bērniņa gaidībās esošo sievu Otrā pasaules kara laikā izvaroja amerikāņu zaldāti. Romānā "Mehāniskais apelsīns" viņš sniedz atbildi. Stenlijs Kubriks vairākus gadus gatavojās filmai par holokaustu. Bērdžesa atbilde viņu neapmierināja. Šķiet, ka viņu vispār nekāda atbilde neapmierinātu. Lūk, kādēļ šī ekranizācija nepiedāvā atbildes, tā paveic ko citu.

"Mehāniskais apelsīns" ir Kubrika visneciešamākais antidepresants. Mums metas šermuļi no šīs filmas ne jau tāpēc, ka tajā ir pārāk daudz vardarbības, bet gan tādēļ, ka seansa laikā Kubriks atsvabina mūs no cietsirdības, kurai neesam gatavi teikt atvadas. Lūk, kādēļ mājas apstākļos "Mehānisko apelsīnu" ir tik grūti noskatīties bez pauzēm, pārtīšanas un pārtraukumiem. Ar plaši atvērtām acīm.

Vardarbība apvelk vientulības apli gan ap upuriem, gan varmākām. Upuriem tiek izstrādātas īpašas rehabilitācijas programmas. Citādā situācijā ir vardarbības liecinieki un tiesātāji. Tie bieži vien nemana cilpu, kas savelkas ap viņu kakliem. Citu cietsirdība attiecībā pret svešiniekiem pat vienaldzīgajiem apmet kaklasiksnu, izrauj no dzīves un piesaista baisajiem vientulības noslēpumiem. Lai atgrieztos dzīvē, nav nepieciešama psihoterapija, bet gan kolektīva skatītāju pieredze - ar traumatisku iedabu un politiski bīstamām sekām.

Uz "Mehāniskā apelsīna" seansu kinoteātrī dodas ne tikai tāpēc, lai pilnībā saskatītu visas detaļas vai pilnā mērā izbaudītu Dolby basus, bet arī tādēļ, lai uz divām stundām apvienotos īpašā bandā. Lai jau tā pēc seansa pajūk, toties ikviens no tajā pabijušajiem taps atbrīvots no falšuma izjūtas. Tikai nepiederošais spēj saprast, ka viņš nav viens," atklāj Agapovs.

Četras "Oskara" nominācijas, trīs "Zelta globusa" nominācijas, septiņas BAFTA nominācijas.

Gadu pēc filmas pirmizrādes Stenlijs Kubriks bija spiests izņemt to no kinonomas, jo tika apsūdzēts varmācības propagandā un saņēma anonīmus draudus. Aizliegums saglabājās līdz pat 2001. gadam, taču vēl joprojām daudzās valstīs filmu ir aizliegts izrādīt plašai publikai.

"Mehāniskais apelsīns" ir viena no visnozīmīgākajām filmām pasaules kino vēsturē. Šīs sarkastiskās līdzības pamatā ir Entonija Bērdžesa romāns par varmācības būtību, totalitārismu un cilvēces attīstības perspektīvām.

Cietsirdīgs pusaudžu bandas vadonis patīkami pavada laiku, kārtojot rēķinus ar konkurējošajām bandām, pastrādājot pēkšņas laupīšanas, slepkavojot un izvarojot. Jaunieši gūst baudu no pašu vandalisma "dievišķā Bēthovena", vieglprātīgā Rosīni un "Dziedot lietū" meldiņa pavadījumā...

Nonācis cietumā, Alekss tiek pakļauts īpašām "pāraudzināšanas" metodēm, lai nomāktu zemapziņas tieksmi uz vardarbību. Diemžēl šīs metodes, lai "izlabotu rakstura cietsirdību", ir bezspēcīgas pret dzīvi aiz cietuma vārtiem.

Jau tā nokaitēto seksuālo atmosfēru vēl vairāk uzlādē indīgais popārta dizains, erotizēto vidi papildina pornogrāfisku fetišu tēli. "Mehāniskais apelsīns" ir viens no pirmajiem nobriedušas postmodernās domāšanas paraugiem, kur baroks saduras ar dekadenci, bet reālisms - ar futūrismu un konstruktīvismu.

Seansi:

Trešdien, 17. septembrī, 20:40 - Rīgas Kongresu nams, Lielā zāle.
Sestdien, 20. septembrī, 20:00 - Rīgas Kongresu nams, Mazā zāle.

Supermodeles seja: Toreiz un tagad (About Face: Supermodels Then and Now)

Foto: Publicitātes foto

ASV, 2013, 72 min
Režisors: Timotijs Grīnfīlds-Senderss.

Piedalās: Izabella Rosellīni, Kristija Brinklija, Marisa Bērensone, Kristija Tērlingtone, Normens Pārkinsons, Džerija Hola, Karmena Dell'Orefaisa, Paulīna Porizkova, Sesils Bītons.

"Ja filmas nenoveco, tad ne jau pateicoties to stilam, eksperimentiem ar kinovalodu vai tajās ietvertajām domām. Seja - tas ir visvaldzinošākais uz Zemes. Bet mode - tā velnišķīgākais ietvars. Mode taču lieliski saprot, ka, atšķirībā no sejas pārlaicīguma, pati ir pārejoša un tāpēc liek lietā visus savus spēkus, lai tikai pārliecinātu mūs par pretējo. Lūk, kāpēc sejas un modes attiecības ir tik dramatiskas. Žēl, ka kino, dzenoties pakaļ modei, visnotaļ reti to atceras," norāda Agapovs.

"Divdesmit gadu vecumā jums ir tāda seja, kādu dāvājusi daba, taču no jūs paša ir atkarīgs, kāda tā būs piecdesmit gadu vecumā," atgādināja Koko Šanele.

Piecas modes industrijas vēstures desmitgades - trauksmaini darba gadi, neatlaidīga dzīšanās pēc mūžīgās jaunības un ideālas formas: plastiskās operācijas, hormoni, narkotikas, seksuāla uzmākšanās, anoreksija, botokss un banālā lūpu krāsa.

Glancēto žurnālu vāka varones, stila ikonas, kuru vārdi uz visiem laikiem ir ierakstīti modes vēstures annālēs, pazīstamas supermodeles, podija dīvas, kuru tēls veidojis stilu un noteicis skaistuma kritērijus, ir vienojušās spēcīgā liecībā, kas radīs atbalsi ikviena modei uzticīgā sirdī. Paliekošais, kas slēpjas sīkumos, grezna elegance, rafinēta izsmalcinātība - intīmi un atklāti par skaistumu tuvplānā.

Seansi:

Svētdien, 14. septembrī, 19:15 - Rīgas Kongresu nams, Mazā zāle.
Otrdien, 16. septembrī, 18.30 - "Splendid Palace", Mazā zāle.
Piektdien, 19. septembrī, 19:30 - "Splendid Palace", Mazā zāle.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!