Bez gruzona un bez mīlestības. Andra Gaujas filmas 'Izlaiduma gads' recenzija
Foto: Publicitātes foto

Režisora Andra Gaujas debija – pilnmetrāžas spēlfilma "Izlaiduma gads" – nāk klajā ļoti pateicīgos apstākļos, varētu teikt – īstajā laikā un vietā. Galvenokārt tāpēc, ka skolu jaunatne, kā rāda kinoteātru statistika, ir skaitliski liela skatītāju auditorijas daļa, bet tieši šo "mērķa grupu" Latvijas kino līdz šim nav īpaši lutinājis.

Tas ir pat dīvaini, ka Latvijas producenti neredz šajā virzienā plašu un neartu lauku, taču nākas secināt, ka spēlfilmu par skolas dzīvi, īpaši vidusskolniekiem, mums pēdējā laikā praktiski nav (skatītāju mīlētā Jāņa Norda filma "Mammu, es tevi mīlu" (2013), tāpat kā vēl pirms dažiem gadiem Unas Celmas "Kur pazudis Elvis?" (2008) gan runā par skolniekiem, taču dažus gadus jaunākiem, un skolas laikā problēmu ziņā tā ir jau gandrīz veselas paaudzes atšķirība).

Otrs iemesls, kāpēc ceru un ticu uz skatītāju interesi par jauno filmu – tā ir dzīva, dabiska un nesamākslota; režisora Andra Gaujas debija neslimo ar kaitēm, kuras droši vien vidusskolas vecuma skatītāju prātos biedējoši saistās ar Latvijas spēlfilmām "kā tādām".

Pats galvenais – filmā "Izlaiduma gads" nav nekāda psiholoģiskā gruzona šī vārda nomācošajā nozīmē (lai cik dīvaini to teikt par filmu, kur varoņu attiecības un likteņi sarežģās līdz visbīstamākajai robežai). Lai gan vietām mazliet vairāk psiholoģiskas motivācijas tēliem un to attiecībām nebūt nekaitētu, tomēr filmas stāsts ir no tiem dzīvē bieži sastopamajiem gadījumiem, kad cilvēkam nemaz nav laika sazin ko izprātot, paredzēt un izlemt. Katru brīdi ir jāizdara kāda šķietami sīka izvēle, un tu nemaz nezini, ka tajā brīdī varbūt esi spēris soli pāri bezdibeņa malai. Tēlaini izsakoties - nepaspēj ne aci pamirkšķināt, kad jau velies no kalna, milzīgas sniega bumbas viducī ielipis.

Filmas pamatā ir šķietami skandaloza (un arī tāpēc potenciālajai auditorijai pievilcīga), taču nebūt ne tik neticama situācija – skolotājas un skolnieka attiecības līdz pat to intīmākajām izpausmēm. Nevaru gan šajā brīdī lietot vārdu "mīlestība", jo neko tādu nesaskatu skolnieka Makša (Mārcis Klatenbergs) rīcībā, domās vai vienmēr piemiegtajās acīs, tāpēc arī viņa ierunāšanās par iespēju mainīt skolu, ja skolotāja Zane (Inga Alsiņa) neatsauksies viņa gribai, skan kā vēsi aprēķināta pabiedēšana, nevis emociju sprādziens. Vismaz man (varbūt tāpēc, ka neatbilstu filmas mērķauditorijas vecuma grupai) tas ir viens no filmas galvenajiem jautājumiem – kāpēc Maksim to vajadzēja?

Filmas telpu, kurā arvien saspringtāka top Zanes un Makša attiecību radītā problēma, piepilda dažādas kolorītas un interesantas parādības. Labs aktierdarbs ir klasesbiedrene Inta (Ieva Apine), kura līdz zināmam brīdim kā naivs suņuks neredz, jo negrib redzēt Makša atsalumu pret viņu.

Klasisku tipāžu pilna ir skolotāju istaba, kur kameras īsi tvertie kolēģu skatieni dursta jaunpienācēju Zani un katrs uzreiz atrod viņai vietu savu problēmu režģī – šķirtais mūzikas skolotājs Uldis (Gatis Gāga) ierauga mammu savam puikam, vientuļā skolotāja Ināra (Liena Šmukste) – apkarojamu sāncensi. Varētu teikt – visai iepriekšparedzami, un šādas potenciālo klišeju virtenes augstākā smaile ir gandrīz vai kariķētais Makša bagātais tētiņš (Andrejs Smoļakovs). Viņa laiskošanās pa baseina malas dīvāniem kopā ar Maskavas viesiem nu gan ir kā fragments no 90. gadu krievu filmām par reketieriem – esmu pilnīgi pārliecināta, ka turpat pirtsskapītī karājas viņa aveņkrāsas žakete, "Adidas" treniņbikses un centimetru plata zelta ķēde (ja nebija jau ap kaklu, nepamanīju). Pilnīgi skaidrs, ka šitāds tētiņš ir Makša psihi krietni pabojājis, tāpēc jau puika neprot runāt jūtu valodā, tikai pirkt. Un man, starp citu, būtu ļoti interesanti uzzināt, kā autori veidotu Zanes un Makša attiecības, ja puikam nebūtu tēva BMW, samaksāta nākotne Čikāgas universitātē un nepārprotama pieredze Parīzes viesnīcās.

Gribētos cerēt, ka visa šī anturāža, ar kuru "apkarināts" Maksis, tomēr ļaus arī parastam Latvijas vidusskolniekam (un tikpat labi skolotājam, mammai vai tētim) daudzmaz identificēties ar filmas vidi, varoņiem un stāstu, meklējot tur savas izjūtas un problēmas. Jo jautājums jau nav par to, "kā dabūt gultā skolotāju".

Source

DELFI Kultūra

Tags

Andris Gauja Izlaiduma gads
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form