4. jūlijā LTV1 demonstrētā filma "Tēvs Nakts" ir atstājusi rūgtuma un vilšanās pilnu pēcgaršu. Tāpēc iztikšu bez diplomātiskiem reveransiem ("Latvijas valsts simtgades kontekstā ir izdarīts liels darbs mūsu kopīgās pagātnes apzināšanā..." utt., u. t. jpr.), jo uzskatu, ka lietas jāsauc tajos vārdos, pēc kā tās izskatās, atmetot politkorektuma filtrus.
Šī iemesla dēļ, mana – skatītāja – niknuma dēļ nebūs arī atsauču uz teorētisko literatūru par pagātnes notikumu atainojumu kino. Šī raksta sakarā neredzu īsti vajadzību pēc tā, turklāt negribu uzdoties par lietpratēju jomās, kurās tāds neesmu, greznojoties uz ātru roku palienētām spalvām.
Jā, virsrakstā ietvertais mājiens uz slaveno frāzi no Arvīda Krieva filmas "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili" ir visnotaļ apzināts. Un runa patiešām ir par darbu un par materiālu.
Darbs
Par ko un kādēļ rūgtums, vilšanās un pat sašutums? Par to, ka "Tēvs Nakts" netiek galā ar ilgi gaidīto stāstu par Otrā pasaules kara laika traģēdiju: skaitliski lielāko cilvēku iznīcināšanas noziegumu 20. gadsimta Latvijas vēsturē, kam par upuri krita gandrīz visa Latvijas ebreju kopiena. Holokausta piemiņa Latvijā, pateicoties pilsoniskajai iniciatīvai, sāk iegūt konkrētāku un personiskāku apveidu nekā līdz šim. Tieši tāpēc filma "Tēvs Nakts", līdzīgi kā Māra Bērziņa romāns "Svina garša" un tā iestudējums Nacionālajā teātrī, tika gaidīta kā nākamais solis pagātnes apgūšanas ceļā.
Labs nāk ar gaidīšanu, bet vai vienmēr? Šoreiz noteikti nē, jo filma, manuprāt, neatbild uz pašu galveno jautājumu: kādēļ Rīgas ostas strādnieks Žanis Lipke vācu okupācijas laikā vairākkārt izšķīrās riskēt ar savu un savu tuvinieku dzīvību, glābjot ebrejus no iznīcināšanas?
Kas par dīvainu jautājumu, kāds teiks, pat neērti tādu uzdot! Vai tad šaubāties, ka tā bija un ka tā vajadzēja notikt?! Nešaubos, ka tā bija, un saprotu pretjautājuma morālo sašutumu. Tikai manā uztverē filmas neveiksme ir saistīta tieši ar pieņēmumu, ka šādu jautājumu uzdot nevajag, jo katram normālam cilvēkam taču ir skaidrs, ka necilvēcīgos apstākļos tā bija vienīgā ētiskā rīcība, kaut arī drosme tā rīkoties bija tikai dažiem.
Uzskatot, ka centrālais jautājums nepastāv, filmas sižets zaudē kodolu un filmas vēstījums pārvēršas plakanā, plakātiskā ilustrācijā. Bet jautājums taču paliek: kā tas bija iespējams, kas deva šim cilvēkam spēku tajos apstākļos būt izņēmumam, rīkoties tā un ne citādi?
Domāju, ka tas ir sliktākais, kas var notikt ar filmu, kura tiecas stāstīt par reāliem vēsturiskiem notikumiem, lai kādi tie būtu, jo pagātnes attēlojums vienmēr definē mūsu attieksmi pret pagātni, un, ja vēstījumam trūkst elementāra psiholoģiska pamatojuma, tas vienkārši zaudē ticamību. Un šis noteikti nav abstrakts stāsts ar morāli, kas norisinātos kādā izdomātā, fantastiskā vidē, kur apstākļu "nosacītība" it kā attaisnotu sižeta naivo deklaratīvismu.
Taču iespaids ir tieši tāds. Filmas varoņu teksti ir deklaratīvi un tāpēc līdz smieklīgumam absurdi. "Tas ir pareizs lēmums," deklarē Žanis, uzzinot, ka vecākais dēls "iet pie vāciešiem", proti, "tiek mobilizēts" leģionā, un tas nekas, ka hronoloģiski tas nekādi nevarēja notikt pirms Rumbulas slaktiņa 1941. gada beigās. Tāpat samocīta ir epizode, kurā Johanna kopā ar mazo dēlēnu kļūst par liecinieci kāda ebreju vīrieša pazemošanai, kurš netiek ielaists veikalā, – tā kļūst neticama, jo "sadzīves" antisemīts bodnieks nevis runā ar ebreju (naidīgi, vienaldzīgi, nicinoši vai citādi), bet kā pantiņu skaita iemācītu tekstu, uz kuru garām ejošā Johanna reaģē ar situācijai vienlīdz nedabisku retoriku.
Citreiz, piemuļķodams geto apsardzes šucmaņus, Žanis nezin kāpēc sulīgi lamā krievus, varbūt tādēļ, lai mūsdienu skatītājam būtu vieglāk identificēties. Par to, kādā kontekstā filmas scenārijs liek Žanim paskaidrot sievai savu lēmumu glābt cilvēkus, jau iepriekš ir izteiktas ironiskas piezīmes, taču mani nelāgi uzjautrināja cits principa deus ex machina demonstrējums. Lai nevienam vairs nebūtu nekādu šaubu par Žaņa rīcības motīviem, filmas "loģika" viņu noved SD virsnieka kabinetā, kur improvizētā sarunā, gluži kā 60. gadu spiegu filmā, vācu virsnieks dara Žanim zināmu, ka drīz te vairs nebūs žīdu un komunistu. Un pēc tam palaiž viņu vaļā – ej, stāsti kalnos, lejās par Trešā reiha slepenajiem plāniem Ostlandē, jo nacistu kontrolētā avīze "Tēvija" drīkst atļauties tikai eifēmismus par mums svešo, naidīgo rasi, pat neiepīkstoties par "galīgo atrisinājumu"... Ja nebūtu šo gluži izmisīgo mēģinājumu netieši paskaidrot, sniedzot atbildi uz neuzdoto jautājumu, varbūt paša jautājuma trūkums pat nebūtu pamanāms. Taču tagad Žanis Lipke ir pārvērties vietēja mēroga Džeimsā Bondā un ir spiests šo lomu izturēt līdz galam. Tieši izturēt, jo aktiera sejā atspoguļojas ciešanas, mēģinot padarīt savu tēlu kaut cik dzīvu un ticamu.
Materiāls
Piemērus diemžēl var minēt vēl, taču pietiks, jo teksta mērķis nav ironizēt par to, kas filmā "Tēvs Nakts" man šķiet aplams. Lieta ir pārāk nopietna, tāpēc ka runa ir nevis par tā saukto mākslinieka fantāziju, bet par reāliem un traģiskiem Latvijas vēstures notikumiem, kas tad arī ir filmas veidotā stāsta "materiāls".
Uzskatu, ka filma ir izdarījusi lāča pakalpojumu vēsturiskās atmiņas veidošanai, jo skatītājam bez priekšzināšanām par vācu okupācijas laiku un holokaustu Latvijā tā nepiedāvā sakarīgu vēstījumu, saprotamu stāstu par to, kas un kādēļ notika (kaut vai) Rīgā no 1941. gada jūlija līdz decembrim, no brīža, kad te nodibinājās nacistu okupācijas vara un sākās ebreju vajāšana, līdz masu slepkavībām Rīgas apkārtnes mežos. Bet ārpus šāda vēstures ietvara stāsts par Žaņa Lipkes varoņdarbu zaudē pamatu zem kājām un izplēn sakāpinātu un vienlaikus atsvešinātu, fragmentētu epizožu virknējumā.
Mana pirmā, emocionālā reakcija pēc filmas noskatīšanās: tā par holokaustu stāstīt nedrīkst! Kādēļ? Tādēļ, ka filmā holokausts ir līdzīgs stihiskai nelaimei, kas pēkšņi uzkrīt uz galvas līdz ar nacistu virsniekiem un latviešu šucmaņiem. Kā virpuļviesulis, kas pats no sevis uzrodas un pēc tam pazūd, bet visi tā laika notikumos iesaistītie cilvēki darbojas kā statisti, kas izpilda noteiktu, scenārijā paredzētu funkciju. Žanis glābj, Johanna it kā šaubās, bet atbalsta, geto apsardze sargā (neviens viņus pat nemēģina uzpirkt, viņi vienkārši neredz to, kas notiek deguna priekšā), patruļas pārbauda (un neko neatrod, protams, nevis tāpēc, ka neprastu meklēt, bet tāpēc, ka nav paredzēts atrast!). Statisti ir arī nāvei vai izglābšanai nolemtie ebreji, patiesi, pāri filmas stāstam klājas nevis okupācijas nakts vai holokausta traģēdijas nolemtība, bet kaut kāda atsvešināta atmosfēra, kas nerada līdzjūtību pat satriecošajā fināla ainā. Tā ir kartona figūru pasaule, kurā ir tikai viens "nelokāmais alvas zaldātiņš" – Žanis Lipke, taču arī viņam nav pa spēkam šo panoptikumu atdzīvināt, tādēļ viņa rīcība kļūst teju vai bezjēdzīga.
Holokausta uztvere nav vienīgais apliecinājums savdabīgajai stihiskuma teorijai attieksmē pret Latvijas vēsturi: līdzīgi spriež gan par vācbaltiešu izceļošanu, gan par padomju okupācijas laiku. Un tomēr: kādēļ tā ir noticis ar filmu "Tēvs Nakts"?
Negribu spekulēt par to, cik daudz vai maz filmas tapšanā izmantotas Latvijas muzejos un publikācijās pieejamās vēstures liecības, jo es par to neko nezinu. Atbilde, šķiet, meklējama sākumā minētajā "pašsaprotamajā" pārliecībā: tā vajadzēja notikt, un mēs filmā tikai parādām, kā tas varēja notikt. Taču visgrūtāk paskaidrot tieši to, kas šķiet pats par sevi saprotams. Iespējams, šoreiz kinokamera ir atklājusi politiski nekorektu faktu, ka holokausta vēsture Latvijā joprojām ir vēstījums no kādas citas planētas, ko ir tikpat grūti attēlot, kā pieņemt par savas vēstures daļu.
