Festivāla dienasgrāmata. Oberhauzenes filmu festivāls no Rīgas dīvāna
Foto: Shutterstock

Oberhauzene ir salīdzinoši maza pilsēta Vācijā, kas ir ievērojama ar savu industriālo mantojumu, kā arī ar starptautisko īsfilmu festivālu, kas tur notiek jau kopš 1954. gada. Šo gadu gaitā Oberhauzenes īsfilmu festivāls ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem īsfilmu festivāliem pasaulē, kā arī vietu, kur iepazīties ar kustīgā attēla nākotni. Oberhauzenes festivāls ir arī mājvieta: "Oberhauzenes manifestam", kas tika publicēts 1962. gadā un kas sauca pēc fundamentālām pārmaiņām vācu kinoindustrijā, atgriežot kino brīvību. Un brīvība festivāla filmās tiek meklēta jau gadiem, tāpēc Oberhauzenes īsfilmu festivāls ir viens no īsfilmu nozares gada svarīgākajiem notikumiem. Kopš 1999. gada festivālā ir ieviesta arī mūzikas video konkursa programma (MuVi), un šis bija pirmais festivāls, kurā mūzikas videoklipiem tika atvēlēta īpaša vieta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mūzikas video kuratoru kopiena nav nemaz tik liela, un, kopš es veidoju Baltijas mūzikas video konkursu Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ("Riga IFF"), liekas, daudzus jau esmu satikusi un aicinājusi būt žūrijā, kā arī piedalījusies žūrijas darbā citos konkursos. Kad pagājušā gada novembrī saņēmu aicinājumu apmeklēt Oberhauzeni un piedalīties vācu mūzikas video konkursa žūrijā, uzreiz, protams, piekritu. Festivāls norisinājās 13.–18. maijā, tam kopumā ir astoņas konkursa programmas, kā arī visnotaļ daudz ārpuskonkursa filmu programmu un īpašo notikumu, kopā šogad tika rādīts ap 350 filmām.

Starp citu, es nebiju vienīgā šī gada Oberhauzenes filmu festivāla saikne ar Latviju: festivāla starptautiskajā konkursā bija iekļauta Jūlijas Timoškinas filma "Man", kā arī NRW (Ziemeļreinas-Vestfālenes) reģiona filmu konkursā tika izrādīta latviešu režisores Annas Ansones filma "Klusā daba", kura arī saņēma vienu no konkursa balvām, kā arī šīs pašas režisores veidotais videoklips grupas "Ezeri" dziesmai "Fine line" tika izrādīts MuVi 14+ programmā.

Martā saņēmu ziņu, ka festivāls notiks, taču tiešsaistē. Zināmā mērā Oberhauzenes festivālam bija vienkāršāk pielāgoties tiešsaistes videi, jo bija mazliet vairāk laika – pirmie festivāli martā, kuriem nācās dažu dienu laikā pārcelties uz norisi tiešsaistē, bija festivālu nozares izmēģinājuma trusīši. Uzreiz gribu teikt, ka festivāls tiešsaistē nav festivāls, bet tā vārga atblāzma. Ja man vajadzētu tam rast metaforu, es teiktu, ka festivāls tiešsaistē ir ēdiens no tūbiņas, par ko savulaik bērnu grāmatā prātuļoja Antons Trīcvaidziņš. It kā vajadzību apmierina. Tomēr trūkst vissvarīgākā – dvēseles un baudas. Festivāls nav tikai filmas, festivāls ir notikums, sarunas, diskusijas un negaidītas iepazīšanās, pārsteiguma sajūta un nejauši atklājumi. Tieši sarunas ir, manuprāt, festivāla galvenais atslēgas punkts. Cik daudz interesantu un sakarīgu pārdomu radies no sarunām pēc filmas ar draugiem pie kinoteātra durvīm, cik daudz kaislīgu diskusiju bijis uz kinoteātra kāpnītēm, kad visi darbinieki jau aizgājuši mājās, – šo pieredzi nevar pārcelt uz virtuālo telpu. Un tas nekas, protams, uz lielā pasaules pašreizējo problēmu fona, bet es melotu, ja teiktu, ka man tā šobrīd nepietrūkst.

Tiešsaiste arī festivāla žūrijas darbu padarīja sarežģītāku. Šoreiz žūrijā mēs bijām trīs cilvēki: es, rakstnieks Makss Dakss (Max Dax) no Vācijas, kā arī žurnālists Ādams Hārpers (Adam Harper) no Lielbritānijas. Es biju savā Rīgas dzīvoklī, Makss Berlīnē un Ādams – Londonā, mēs tikāmies vairākas reizes, lai apspriestu mūzikas video programmu, diskutētu, izlemtu par uzvarētājiem. Diskutēt ar nepazīstamiem cilvēkiem tiešsaistē ir stipri sarežģītāk, manuprāt. Kaut arī nešaubos, ka ir cilvēki, kuriem tieši "zūmos" ir vieglāk pateikt savu viedokli, man papildu izaicinājumu sarunās veido tas, ka ir laupīta vesela izteiksmes valoda, žesti un ķermeņa valoda – tie šajā medijā īsti labi nepakļaujas tulkojumam, it īpaši tad, ja rodas nejauši sarežģījumi ar interneta pieslēgumu, kas vienmēr kaut kādā brīdī rodas, dodot telpu viegli biedējošām aizturēm un attēlu un skaņu sastrēgumam. Tomēr, protams, viss nav tikai slikti: tiešsaistes videokonferencēs ir daudz lielāka iecietība pret runātāju un pārtraukšanas mēģinājumi novērojami mazāk nekā ikdienā.

Kā notiek žūrijas darbs? Pamatā tā ir skatīšanās un sarunas, līdz izkristalizējas galvenais. Festivāla vācu mūzikas video konkursā šogad bija skatāmi 12 darbi, no kuriem mēs diezgan ātri izvēlējamies piecus video, kuri kļuva par galvenajiem kandidātiem. Šajā konkursā tiek atlasīti darbi, kas pārstāv neatkarīgos mūzikas video un ir tapuši Vācijā, līdz ar to noteikti nav pārsteidzoši, ka tie ir stipri kritiski pret sabiedrību un tās dažbrīd savādajām vērtībām. Tomēr ne visa kritika ir veiksmīgi pasniegta, un mākslas darbā sliktu formu nevar izglābt dziļš saturs, tāpēc lielāko daļu video diezgan ātri atmetām. Starp tiem, piemēram, bija video, kas atkal un atkal uzdeva jautājumu, kas ir māksla, filmējot telefona ekrānu, kurā visu laiku tika mainīti filtri, mainot telefonā redzamo attēlu, bet tas bēdīgā kārtā ļoti atgādināja iesācēju līmeņa pārdomas par šo tēmu, neejot dziļumā un nepienesot praktiski neko jaunu sarunai par to, kas tad ir māksla. Bija gan klišejas, gan pavisam savādā formā ietīti savādi vēstījumi, bet es jau sen esmu samierinājusies, ka nav iespējams izveidot laikā un telpā ierobežotu konkursa programmu, kas ir vienmērīga, – ja tu skaties un meklē pēdējā gada laikā vienā reģionā tapušus videoklipus, tie nekad nebūs visi vienlīdz spēcīgi.

Kopumā izvēlējāmies apbalvot trīs videoklipus. Mums tika piekodināts vairākas reizes, ka vērtējam režisora darbu, ko arī viens otram daudz reižu atgādinājām, jo specifisks fokuss uz režisoru ļauj apskatīt darbus citā gaismā. Režisori bija arī tie, kuri saņēma naudas balvas, – pirmā vieta saņēma 2000 eiro, otrā – 1000 eiro, un visvieglāk mums gāja vienoties par otro vietu.

Mazliet par uzvarētājiem. Otro vietu izvēlējāmies piešķirt šim video:


Olivera Huntemana (Oliver Huntemann) dziesmai "Introspektion" veidotais videoklips nebeidz pārsteigt. Tas ir patiesi vienkāršs, radošs un eksperimentāls, un tas neapnīk – atkārtota skatīšanās ilgākā laika posmā ir mans personīgais lakmusa tests mūzikas videoklipiem, kas palīdz atlasīt graudus no pelavām. Ja kāds darbs ir ne pārāk oriģināls, to ir grūti skatīties atkārtoti, jo klišejas un gadu desmitgadēs atstrādātā vizuālā valoda arvien vairāk lec acīs. "Introspektion" tāds nav, kaut arī video sastāv no viena attēla, kas tiek mūsu acu priekšā nepārtraukti koriģēts, kariķēts un pārveidots, turklāt radot jaudīgu saspēli ar mūziku. Reizēm vienkārši risinājumi ir arī labākie risinājumi, un to var redzēt šajā videoklipā.

Ar pirmās vietas izvēli gāja mazliet grūtāk, bet arī to izlēmām salīdzinošā vienprātībā, par gada labāko videoklipu atzīstot krietni sarežģītāko grupas "Kreidler" video dziesmai "Eurydike".

Šis ir patiesi virtuozs un iespaidīgs videoklips, kas ieskicē tik daudzas tēmas, vienlaikus neko nepasakot priekšā. Paviršākiem skatītājiem šis var būt vienkārši smuks videoklips ar šķietami savstarpēji nesaistītiem fragmentiem, bet uzmanīgākos skatītājus tas ieintriģēs un liks nonākt pie negaidītiem secinājumiem. Jau kuro reizi skatoties video "Eurydike", es nebeidzu būt patīkami pārsteigta, jo gadījumi, kad vienlaikus ir gan augsta profesionālā virtuozitāte, kas izpaužas mūzikas un video savstarpējās attiecībās un video pārliecinošajā kvalitātē, gan spēcīgs koncepts un mākslas darba pamatideja, nav nemaz tik bieži.

Savukārt mani pašu visvairāk pārsteidza Stīvena Malkmusa (Stephen Malkmus) dziesmas "Shadowbanned" klips, kuram kopīgā žūrijas lēmumā pēc manas iniciatīvas piešķīrām īpašo žūrijas balvu.

Kad pirmo reizi noskatījos šo videoklipu, mani pašu tas atgrūda, likās, ka tas ir viens no nepatīkamākajiem video visā programmā. Pagāja neilgs laiks, un es sapratu, ka gribu noskatīties vēlreiz, tad vēlreiz un atkal vēlreiz, līdz sapratu, ka šis ir patiesi oriģināls un pārsteidzošs darbs, kas savā ziņā pat iet laikam pa priekšu: video ir publicēts 2020. gada 27. februārī, taču globālās pandēmijas radītās nošķirtības noskaņas tajā jau ir spēcīgi jūtamas. "Shadowbanned" ir eksperiments kopienas veidošanā digitālā telpā, aicinot dažādu paaudžu neatkarīgās mūzikas un mākslas pārstāvjus, ieskaitot Džeisonu Švarcmenu un Kimu Gordonu, aizklāt seju ar Malkmusa sejas filtru un vienkārši darīt, ko nu paši vēlas. Starp šiem pašbilžu video ar slavenībām, kas aizklāj savu seju, ir dažādi remiksēti jau esoši video. Rezultātā ir tapis fascinējošs eksperiments, kas apvieno dažādus video veidus, rada intelektuālu labirintu, no kura nav vienkārši tikt ārā, bet varbūt nemaz nav vajadzīgs.

Kad žūrijas darbs bija pabeigts, varēju pievērsties pārējām festivāla filmām, cik nu tas bija iespējams: lielais filmu skaits pierastajam festivālu FOMO (fear of missing out jeb bailes kaut ko nokavēt) lika ļoti veikli transformēties bailēs kaut ko palaist garām arī virtuāli, bet vienlaikus skatīties filmu programmas tiešsaistē prasa daudz vairāk enerģijas, jo kārdinājums izslēgt filmu pēc pirmās minūtes ir liels, ik pa brīdim video tomēr arī "karas", un, ja vēl fonā sāk kauties kaķi, kaimiņi sāk urbt sienā vai draugs sāk gatavot garšīgi smaržojošu zupu, pavisam traki. Šis festivāls izmantoja sistēmu, kas, šķiet, kļūst arvien populārāka festivālu vidū: filmas joprojām tiek rādītas programmās, katrai programmai ir savs norises laiks, tas ir, tās tiek publicētas vai nu 9.00 no rīta, vai 20.00 vakarā un ir pieejamas 48 stundas no publicēšanas brīža. Tādā veidā tiek nodrošināta iespēja noskatīties visas festivāla filmas, kas parasti nav iespējams. Ja viss vēl būtu kā parasti, es būtu festivālā ieradusies piektdienā un palikusi līdz svētdienai, kas nozīmē, ka būtu izlaidusi visas programmas, kas norisinājās otrdien, trešdien, ceturtdien. Norise tiešsaistē ļauj noskatīties tiešām vairāk, kā arī dod iespēju filmas skatīties arī cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar tikt uz festivālu. Un tas nav maz: Oberhauzenes dati vēl nav publiskoti, bet, piemēram, Hāpsalā, Igaunijā, notiekošais Šausmu un fantāzijas filmu festivāls (HOFF), kas notiek aprīļa beigās, pēc pirmās interneta tiešsaistes versijas paziņoja, ka festivāla filmas ir noskatījušies ap 10 000 cilvēku, kas ir stipri vairāk nekā parasti. Atverot virtuālās izrādīšanas iespējas, festivāls kļūst pieejamāks, un tā noteikti ir pozitīvi vērtējama tendence – it sevišķi eksperimentālā kino festivāliem nepiestāv būt ekskluzīviem un nepieejamiem. Ceru, ka pieejamība paliks šādā līmenī arī pēc pandēmijas.

Kaut arī es noskatījos visnotaļ daudz Oberhauzenes filmu, grūti izcelt kaut ko vienu, atsevišķu un īpašu, galvenokārt tāpēc, ka man skatīšanās nozīmē ne tikai noskatīties, bet arī pēc tam redzēto pārrunāt, un pēcseansu diskusiju ar draugiem ļoti pietrūka. Līdz ar to ir sajūta, ka atmiņas ir pagaisušas, jo tas vairs nav arī nekas īpašs – apmeklēt festivālu nu nozīmē iekārtoties dīvānā ar kafijas krūzi blakus. Bet es atceros kino kā notikumu, es parasti atceros, kur esmu ko skatījusies, kādi telpā bija krēsli, kas man sēdēja blakus un kā smaržoja kinozālē. Taču tagad ir jārada jauni paradumi, kā atcerēties, ja viss, ko skaties, tik un tā ir "Vimeo" saites.

Eksperimentālais kino būtībā meklē jaunu valodu, jaunus izteiksmes veidus, nesamierinoties ar "status quo" mākslā, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka arī tēmu ziņā pastāvošā kārtība tiek apšaubīta. Kā tu vari meklēt brīvību attēlā, izmantojot jau esošās audiovizuālās formas un valodu? Šādi meklējumi jau no sākuma ir nolemti neveiksmei. Starp filmām, kuras redzēju šogad Oberhauzenes festivālā, bija daudz filmu par koloniālismu, par vienlīdzību, par sieviešu attēlojumu, par iekšējo brīvību un alternatīvu dzīvesveidu meklējumiem. Un, iespējams, uz mani vislielāko iespaidu atstāja filma, kas uzvarēja starptautiskā konkursa programmā: Lines Saksas (Lynne Sachs) veidotā filma "A Month of Single Frames", kas ir piemineklis neatkarīgā kino un kvīru leģendai kinorežisorei Barbarai Hamerei (Barbara Hammer), kura 2019. gada martā nomira no vēža. Hamere 1998. gadā pavadīja mēnesi mākslinieku rezidencē pie jūras, vasarnīcā bez elektrības un tekoša ūdens, un viņa dokumentēja savas domas, pieredzi, redzēto. Kad māksliniece cīnījās ar vēzi, viņa arī pārskatīja savus personīgos arhīvus un nodeva šajā vasarnīcā tapušos materiālus Linei Saksai, aicinot viņu izveidot filmu. Rezultāts ir 14 minūtes gara maiga meditācija par vientulību un vajadzību radīt, saprast un atstāt kaut ko paliekošu pēc sevis, kā arī mīlošs veltījums tuvam cilvēkam. Filma ir arī atgādinājums, ka ir nepieciešams radīt un rādīt, ka ir nepieciešams arī fiksēt notiekošo, jo, lai cik tas nebūtu banāli, mirkļi paslīd garām gana ātri. Un filma ir arī kā personīgs atgādinājums, ka vēlme atstāt pēc sevis ko paliekošu ir dabiska nepieciešamība, un, tās pamudināta, es atsāku rakstīt dienasgrāmatu. Pat ja šobrīd tas nekam nav vajadzīgs, varbūt pēc 20 gadiem ikdienas nenopietnās piezīmes kalpos par impulsu kam stipri lielākam.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form