Filipīniešu mājkalpotāju kolektīvais portrets. Socioloģe Baiba Bela par filmu 'Pāri jūrai'  (1)

Filmas "Pāri jūrai" stāsts risinās mūsdienās, skatuve – globālais mājkalpotāju bizness, un darbojošās personas ir filipīnietes. Filmas režisore ir dzimusi Korejā 1977. gadā, augusi Francijā un šobrīd dzīvo Beļģijā, šī ir viņas otrā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kas jau pabijusi festivālos Lokarno un Londonā, un tur filmas seansi bija izpārdoti.

Filma mani ieinteresēja, jo zinātniskajā literatūrā par migrāciju un diasporu filipīniešu mājkalpotājas ir klasisks piemērs darba migrācijas un sieviešu migrācijas pieredzes pētījumos, turklāt filipīniešu diaspora ir starp tām kopienām, kas pārskaita visvairāk naudas uz savu izcelsmes valsti. Līdzīgi kā no Latvijas, ir emigrējusi 1/10 daļa valsts iedzīvotāju (mērogi gan citi, ņemot vērā, ka Filipīnās dzīvo 106 miljoni), un pēc Pasaules Bankas aplēsēm filipīniešu darba migranti 2019. gadā ir nosūtījuši uz mājām apmēram 35 miljardus ASV dolāru, šie pārvedumi veidojuši 9.4% no valsts IKP (salīdzinājumam – Latvijā diasporas pārskaitījumi veidoja 3.3% no IKP). Kā saka viena no filmā redzamajām sievietēm: "TV mūs sauc par varonēm. Ekonomikas varonēm". Man šī filma bija iespēja ielūkoties filipīniešu mājkalpotāju dzīvē tādā veidā, ko nevar sniegt raksti un referāti.

Kā daudzas dokumentālās filmas, šī ir lēna. Visa darbība lielākoties notiek ļoti ierobežotā telpā – mājkalpotāju apmācību centrā. Galvenās varones ir sievietes, kuras dosies strādāt par mājkalpotājām un auklēm uz ārvalstīm un šajā centrā iziet apmācības pat tad, ja viņas jau iepriekš ir strādājušas ārzemēs. Apmācību centrs ir kā pārejas vieta starp viņu pagātni un nākotni – sievietes jau ir pametušas mājas, bet vēl nav nokļuvušas pie saviem aizjūras darba devējiem. Filma sniedz ieskatu viņu cerībās, mērķos un ikdienā. Kaut arī filma portretē tikai vienu nelielu sieviešu grupu vienā apmācību centrā, var paturēt prātā, ka katru gadu strādāt par mājkalpotājām aizbrauc ap 200 000 filipīniešu sieviešu, un dažas īsas epizodes no darba aģentūras un medicīnas apskatēm ļauj sajust šī biznesa mērogu.

Filma sākas ar ļoti garu (patiešām ļoti garu) poda tīrīšanas un grīdas beršanas ainu pilnīgi tīrā tualetē. Vēlāk kļūst skaidrs, ka tā varētu būt kāda no etīdēm, kas tiek izspēlētas apmācību laikā. Sievietēm ne tikai māca, kā jāuzklāj galds un jāapkalpo pie tā sēdošie, kā jāklāj gultas un jātīra māja, bet arī psiholoģiski sagatavo gaidāmajam darbam. Tai skaitā – ko darīt, ja tevi lamā, nedod ēst vai seksuāli uzmācas. Šīs situācijas izspēlē centra darbinieces kopā ar pieredzējušajām mājkalpotājām un tām, kurām šī būs pirmā reize darbā ārvalstīs. Visas izspēlētās etīdes ir balstītas reālās situācijās, sievietes pēc tam dalās arī ar savu pieredzi.

Dažos aprakstos minēts, ka filma ir par mūsdienu verdzību. Filmas veidotāji tam nepiekrīt, uzsverot, ka filma ir par sieviešu uzņēmību un izdzīvošanas stratēģijām globalizētā pasaulē. Tomēr kā skatītājai arī man pirmā doma tomēr ir par mūsdienu verdzības dažādajām sejām un likās šokējoši, kādai pieredzei tiek pakļautas šīs sievietes. Piemēram, vairākas minēja, ka viņas bieži gulējušas tikai divas, trīs stundas un bijušas hroniskā miega badā. Kādai bija jāguļ patrepē, kaut arī ģimene dzīvoja plašā mājā. Citu regulāri apgramstīja visi ģimenes locekļi. Un tas viss par 300 dolāriem mēnesī Dubaijā vai 500 dolāriem mēnesī Honkongā. Kaut arī filmas varones bija strādājušas galvenokārt Tuvo Austrumu valstīs, Honkongā un Singapūrā, filipīnietes strādā arī Eiropā, kur ir vairāk nekā astoņi miljoni mājkalpotāju un liela daļa ir imigrantes (piemēram, Itālijā 75%, Spānijā 60% no šajā sektorā strādājošajām sievietēm). Ņemot vērā cilvēktiesību aktīvistu un mājkalpotāju arodbiedrību gadu desmitiem ilgušās aktivitātes, lai panāktu cienīgus darba apstākļus, atbilstošu samaksu un sociālo drošību, visi filmā minētie pārkāpumi acīmredzot ir sastopami arī ES. Starp citu, Nīderlandē tieši viesstrādnieces no Filipīnām dibināja mājkalpotāju arodbiedrību imigrantēm.

Atgriežoties pie filmas, jāsaka – tā nav tikai par riskiem un grūtībām, ar ko sastopas mājkalpotājas. Kaut kādā ziņā apmācības ir arī par identitāti – piemēram, filipīniešu mājkalpotājām māca nekad neraudāt, darba devējam redzot, jo asaras demonstrē vājumu, bet filipīnieši ir stipri. Māca nekad nepadoties. Nespēka brīžos ir jāatceras, ka šis ir upuris ģimenes labā. Vēl māca nekad nesūdzēties, jo par šo darbu taču saņem naudu – nozīmīgi lielāku naudu, nekā būtu iespējams nopelnīt, tīrot podus vai gatavojot ēst Filipīnās. Vēlāk filmā gan parādās vismaz divi gadījumi, kad tomēr drīkst sūdzēties aģentūrai vai imigrācijas dienestam – ja liedz ēdienu vai seksuāli uzmācas. Bet pārējos gadījumos – nekad. Tādā ziņā filma parāda, "kur aug kājas" izslavētajai filipīniešu mājkalpotāju paklausībai – tā ir iemācīta uzvedība, un filmas skatītājam ir ļauts vērot, kā tas notiek. Darba tiesības un mājkalpotāju arodbiedrības, šķiet, apmācībās netiek pieminētas, ir tikai atsauces uz dažiem darba līguma punktiem. Un vēl sievietēm tiek atgādināts, ka viņas ir cilvēki, nevis nopirktas lietas – kaut arī ir liela iespēja, ka tieši tā pret viņām izturēsies.

Personīgo upuri simbolizē filmas varone, kura atstāj savu aizmigušo bērniņu un dodas projām ar sakravātiem koferiem. Darba līgums ir uz diviem gadiem, un šajā laikā sieviete netiks uz mājām nevienu reizi. Kā liecina citu sieviešu pieredze, šajā laikā mazais bērns aizmirsīs, kā izskatās viņa mamma, un pēc atgriešanās paies laiks, kamēr viņš to atpazīs. Sievietes dodas projām ar cerību nodrošināt saviem bērniem labāku dzīvi. Lai pierādītu savām ģimenēm, ka viņas nav apgrūtinājums, bet sniedz nozīmīgu ieguldījumu ģimenes labklājībā. Lai apliecinātu, ka arī viņas dzīvē var kaut ko sasniegt. Kā ar smaidu par saviem mērķiem stāsta viena no filmas varonēm: "Pirmos desmit gadus es strādāšu ģimenei. Otros desmit gadus es strādāšu sev. Krāšu, lai atvērtu restorānu. Tam nav jābūt lielam. Man ļoti patīk gatavot".

20 gadus vergot, lai pēc tam darītu to, kas patīk? Patiešām? Un tad atceros, ka arī ļoti daudzi latvieši ārvalstīs sev pelna naudu, lai īstenotu kādus dzīves mērķus, nodrošinātu bērniem pārtikušāku dzīvi, pelna pensiju, lai dzīves noslēgumā varētu dzīvot ar cieņu un darīt to, kas patīk. Filma atgādina par milzīgo plaisu, kas pastāv starp turīgām un trūcīgām valstīm, turīgiem un trūcīgiem cilvēkiem. Tā atgādina, ka mēs nedzīvojam pasaulē, kurā visiem ir iespējas īstenot mērķus, kas konkrētajam cilvēkam ir svarīgi. Vai dzīvot ar cieņu.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvi-jā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septem-brim. Plašāk par seansies un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.