Interesanti, ka abi šie aizgūtnēm runājošie tēli ir pirmie filmas interpreti, kas komentē notikumus, pirms vēl skatītājam lemts sagaidīt stāsta beigas, un abi pūlas ievirzīt viņa prātu sev vēlamas uztveres sliedēs. Abi simboliski pārstāv nevis tiešo dzīvi, kuru saskaņā ar maģiskajiem kino ticamības noteikumiem dzīvo pārējie personāži, bet pozīcijas, kuras ieņem mākslinieks - dzīves tulkotājs mākslas formās. Abi teicēji rāda, kādiem zaudējumiem šajā procesā pakļauta dzīves bagātība, un cik ļoti mākslas valodu ierobežo aktuālās interpretāciju klišejas, izvēlēto māksliniecisko pieeju nepārkāpjamie žogi un ideoloģiska angažētība. Abi bieži kļūdās un daudzviet gvelž muļķības.
Par Andžu it kā viss skaidrs - viņš ir noteiktā tradīcijā veidots komisks personāžs, līdzīgs Pietuka Krustiņam, Hugo Diegam un Baibai Sipeniecei (TV tēlam un Aspazijas lomas atveidotājai filmā), kas vēlmi izteikties dzejā vienādo ar pamuļķību, liekēdību un citām apsmejamām īpašībām. Starp normāliem cilvēkiem tāds neiederas (kalpones Emīlijas komentārs: "Neko nesapratu, bet kāpj [pa trepēm] kā dzejnieks!"), tādēļ Andžs filmas beigās brauc uz Pēterburgu. Arī šai darbībai dots netiešs Emīlijas vērtējums - viņa iepriekš atklāj Rūdupam (Romualds Ancāns), ka nav gribējusi pārcelties uz Rīgu, jo "tur tak gaisa nav". Lai gan dzejai pieejamie izteiksmes līdzekļi XX gadsimta sākumā gluži objektīvi nevar būt nekādi dižie un tādēļ jaunekļa spējas varbūt arī nebūtu peļamas, personāžu diskreditē citi grēki - viņš vēlas apzagt savus maizes devējus, turklāt seksuāli izmanto un pamet Trīni, vēl vienu filmas smieklu vērto personāžu.
Sarežģītāk izprast teicēja (stāstnieka) balss avotu - galu galā runātājs ir kino vecmeistars Jānis Streičs, scenārists un režisors vienā personā, vārdu sakot, visa filmas kosmosa (ieskaitot Andža un viņa pamuļķīgo pantu) radītājs. Vai teicēja balsī runā izslavētā Streiča pašironija, vai tomēr varētu gadīties, ka viņš, būdams (bez ironijas) ģēnijs organisku raksturu un situāciju sacerēšanā, arī ir iesprostots nepārvaramā jūsmīgas tradīcijas šaurībā? Tā izskatās gan, jo ainās, kurās viņa mākslinieka iztēle brīvi kāpj pāri izvēlētā patriotiskā kino žanra robežām, ietiecoties humānas drāmas laukā, komentāra mundrais viennozīmīgums nevajadzīgi sašaurina interpretācijas iespējas vai pat nonāk pretrunā ar acīm redzamo.
"Priekšā teikšanu skatītājam" nav grūti identificēt, jo Streičam raksturīgi vienu un to pašu motīvu izspēlēt divreiz, vai, tēlaini izsakoties, pašam vispirms izkārt bises, kam filmas gaitā jāizšauj. Tieši tā, piemēram, iepriekš tiek pieteikta Kārļa (Artūrs Skrastiņš) sakropļošana sadursmē ar tramvaju - pirms tam varonis bezbēdīgi skraida zem ne mazāk draudīga aparāta - kuļmašīnas - dzensiksnas. Režisors pat izmanto palēninājumu un liek Rūdupam kā priekšnojautā izsaukties: "Kārli!".
Un, lūk, Kārlis pakļūst zem tramvaja, nesdams Emīlijai krāsainus baloniņus - ar tukšu gaisu pildītu prieku; tas ir vienīgais, ko viņš var likt pretī Rūdupa naudas varai. Tomēr, kad Emīlija vēlāk šo notikumu atceras, piepūšot un ļaujot sašļukt krāsainam balonam, epizodes emocionālo temperatūru atdzesē teicēja čerkstošā balss: "Emīlijai reizēm patika no oda izpūst ziloni". Savukārt laulību ainā, kad mācītājs uzdod Emīlijai jautājumu par gatavību būt kopā ar Rūdupu, līdz nāve šķirs (tātad - vai viņa gatava aizmirst par savām jūtām pret Kārli, vai varbūt atcerēties par tām tikai pēc Rūdupa nāves?), aktrises Rēzijas Kalniņas tuvplānu atkal steidz paskaidrot teicējs: "Emīlijai mācītāja vārdi lidoja gar ausīm...". Iespējamas eksistenciālas dilemmas vietā tiek piedāvāts gluži sadzīvisks šāvienu pāris par māņticības tēmu (iepriekš Rūdups bāza peli aiz kalpones blūzes, lai izrādītu savas jūtas, tagad jaunā sieva kāpj uz kājas vīram, lai valdītu pār viņu, un viņš to... atļauj). Tomēr turpat tālāk sekojošā jaunā pāra deja atkal uzvēdī emocionāli daudznozīmīgu noskaņu. Attēls ik pa laikam sniedz daudz vairāk traktējuma iespēju, nekā teicēja teksts.
Brīnums lieti noderētu
Viens no filmas sižeta dzinējspēkiem - Rūdupa traģikomiskā spēkošanās ar baronu, kurai veltīts nesamērīgi daudz ekrāna laika un kas sākas ar apdzīšanas skatu paštaisītā karietē, beidzas ar fiasko - patiešām apdzīt savu sāncensi Rūdupam izdodas tikai mirušam, kad aristokrāts dod ceļu zemnieka bēru procesijai un noņem cilindru tiklab konkrētas personas, cik nāves fakta priekšā. Paldies režisoram, ka teicējs klusē divās iespaidīgās epizodēs - Rūdupa nāves un Emīlijas izmisuma ainās. Toties filmas finālā teicēja optimistiskie teksti par Rūdupa atstāto mantojumu ir pilnīgā pretrunā ar situācijas nopietnību - atraitnei ar bāreni paliek nesamērīgi smaga saimnieciskās atbildības nasta (mājas, rente), bet iekrājumu nav, tie izšķērdēti par finiera karieti ar aizkariņiem "kā Berlīnes ekspresī", par liekuļotu cieņu Latviešu biedrībā, par uguņošanu un banāniem, un saimnieka krustdēla - sāncenša mīlas lietās - turēšanos pa gabalu no sievas. Arī pēdējais, uz brīdi atbraucis, nav atraitnei ne balsts, ne mierinājums, jo tūdaļ dodas prom, "lai tikai kāds nepadomātu", ka viņam vēl ir jūtas pret bijušo līgavu.
Kur tad palika mantojums? Potenciālais zelta rubļu zaglis dzejnieks bēdās saķer galvu. "Tāds brīnums tagad lieti noderētu," secina Emīlija. Filmu noslēdz divdomīga frāze par divdesmito - humānisma gadsimtu. Skatītāji zina, kāds tas bija, tomēr teicēja iespaidā pat nedomā par filmas nosaukuma ambivalenci (skat. līdzšinējās recenzijas un skatītāju atsauksmes).
Vai latviešiem tapusi sava epopeja, kas salīdzināma ar, piemēra pēc, Bertoluči "Novecento" (1976)? Vai šī filma kaut kā sabalsojama ar Rolanda Kalniņa "Ja mēs visu to pārcietīsim" (1987, būtu lietderīgi to atkal izrādīt1)?
Jā un nē. Atsevišķi raksturi un konflikti ir universāli, bet to traktējumu ierobežo gan patriotiskā kino formāts, gan vēlme kultivēt nacionālo mītu. Šķiet, ka režisors un teksta autors, izsmalcināti operējot ar mīta sastāvdaļām, tomēr izvēlējies neizjaukt to kārtību, nevērtēt kritiski, bet skatīt no iekšpuses, kur latviska patiesība ir visa patiesība.
Latviskā mīta centrā ir lauku mājas kā laimīgas dzīves nosacījums un reizē mērķis. Urbanizācija, industrializācija un nomadisms (dzīvesvietu maiņa), tāpat kā etniskās minoritātes, lai gan "Rūdolfa mantojumā" neignorētas, tomēr šķiet draudīgas un nevēlamas. Pilsētā tramvajs sakropļo Kārli, kurš kā invalīds tiek aizsūtīts uz Pēterburgu. Ebreji palīdz iegādāties karieti, bet polis to nospēlē kārtīs. Lauku sētas noslēgtā kopiena kā iespējami represīva vai vismaz pretrunīga struktūra latviešu mītā neietilpst - ekspluatācija, netaisnīga labumu sadale, šķiru intereses tajā vienkārši neeksistē (jo katrai kalponei teorētiski ir iespēja apprecēt saimnieku - kā Emīlijai). To visu aizstāj etniskā apspiestība - kopēja pakļautība vācu baronam un krievu caram.
Mītiskajā sētā pilnībā attaisno visu veidu diskrimināciju - pēc dzimuma, vecuma un mantiskā stāvokļa. Lūk, vairāki sižetisko motīvu pretstati: Trīne, būdama vienā vecumā ar Rūdupu, cīnās par savām interesēm ar tādām pašām metodēm - proti, visām pieejamajām. Trīne sadedzina Rūdupa cepuri, lai tas ar jauno kalponi nebrauktu uz Rīgu, bet Rūdups nobēdzina Kārli Pēterburgā, lai tas nebrauktu atpakaļ. Trīnei ir sekss ar jaunāku vīrieti, kamēr Rūdupam - ar jaunāku sievieti. Tomēr trūcīgā pavecā sieviete tiek visādi apsaukta un pazemota, līdz beigās nomierināta (nevis apbalvota) ar necilu precinieku, kamēr turīgais pavecais vīrietis - cildināts un apjūsmots. Maigais matriarhāts ir tikai virspuse, jo Emīlija varu iemanto caur precībām, Emīlijas mātei, pat ja to tēlo Sieviete-Latvija Māra Zālīte, nav nekādas teikšanas, un Ventas Vecumnieces tēlotā Lielmāte var priecīga nomirt, kad sagaidījusi mazdēlu. Skaidrs, ka latviskais mīts nav pazemoto un apvainoto pusē (jo par tādiem sevi uzskata visi latvieši), bet tam vajadzīgs varonis.
Vecie vai jaunie laiki
Varoņa izvēlē filma ir īpaši zīmīga. Rūdupam nav tēva (tāpat kā Lāčplēsim un Atraitnes dēlam), toties ir divi šīs lomas izpildītāji - barons, kas pārstāv senu dzimtu, un ģenerālis Sidorovs, kas rādās sapņos. Šī situācija raisa īpatnēju reakciju - dēls nevis noraida iepriekšējās paaudzes vērtības vai vismaz cenšas būt patstāvīgs, bet pūlas tēvu pārspēt, to atdarinot. Skaidrs, ka tā ir neveiksmei nolemta stratēģija.
Rūdupa ieilgusī pusaudzība aizkustinoši izpaužas puiciskā uzvedībā, aplidojot Emīliju ("Gribi, parādīšu, kā mēs no turkiem zirgus slēpām?"), bet līdz konsekvencei paaudžu atkarības tēmu noved Kārlis. Viņš ne tikai samierinās ar zaudējumu krusttēvam cīņā par iecerēto un pats sevi nodēvē par "kropli", bet vēl skolojas par krusttēva naudu un atgriežas, lai ar klibu kāju nestu saimnieka zārku un apliecinātu, ka nepretendē ne uz atraitnes roku, ne kādreiz solīto īpašumu. Filmai beidzoties, nav vairs no svara, vai "Rūdolfa mantojumam" būs turpinājums vai ne, jo lomas ir sadalītas - atraitne ar lauku saimniecību, vēl viens zēns bez tēva un invalīds Pēterburgā. Tomēr Emīlijai nekad nebūs tiesību apprecēt jaunāku vīru un Kārlis nekad nenokļūs Trīnes lomā, pat ja solītas Skroderdienas.
Neviļus jāatceras, ka mīta laiks rit pa apli un situācijas tiek izspēlētas atkal un atkal. Tādēļ - vai man vienam tā šķiet? - "Rūdolfa mantojums" ir pamatoti skatāms kā līdzība nevis par seniem, bet pavisam jauniem laikiem. Jo valsts politika visus pēdējos divdesmit gadus centās nacionālo mītu iemiesot dzīvē. Tagad krīze parādījusi, ka latviešiem trūcis nevis patriotisma, bet gan gudrības un godīguma, tomēr atkal glābiņš tiek saskatīts nacionālās, nevis humānās vērtībās, un to daudzināšana prasīta no mākslas.
Vai Streičs nav izveidojis pietiekami skaidru pārskatu par Latvijas atjaunotās neatkarības gadiem? Sākot ar Rūdupa biogrāfiju - labākajiem mūža gadiem, kas pavadīti ķeizara armijā, tas ir, totalitārā sistēmā, izpildot pavēles un ievērojot reglamentu. Interesanti, ka kara postošās psiholoģiskās sekas uz nacionālo varoni neattiecas (atšķirībā no līdzīgiem tēliem modernajā literatūrā), toties ir pēkšņi iegūta manta un vara - labi, tā ir nopelnīta, nevis privatizēta, tomēr nāk komplektā ar pirmās paaudzes saimnieka uzvedību. Mērīšanās ar transporta līdzekļiem, banāniem, salūtiem un, pāri visam, pašapziņas totālā atkarība no salīdzinājuma ar kādu citu - vācieti, krievu vai amerikāni. Tā ir teju vai nacionālā nolemtība un, ja no tās netiek vaļā, nacionālā kultūra nekādi nespēj nokļūt tur, kur visvairāk vēlas - līdzvērtīgā situācijā ar citām.
Redzot Rūdupa finiera karieti, gribas smieties kā par trāpīgu parodiju - cik tad sen filmas producenti nosprauda sev mērķi aizbraukt pēc Oskara ar finiera tanku? Vai tiešām pārliecību, ka "lai būtu neatkarīgs, jābūt ļoti bagātam", režisors smēlies no jaunlatviešiem? Vai tomēr no daudz tuvākiem avotiem, komplektā ar atziņu, ka likumu drīkst apiet ar līkumu, izmantojot šaubīgu ofšoru? Vai politiski angažētais mācītājs ir no tiem vai šiem laikiem? Vai Emīlijas prototips ir Silmaču Antonija, vai kāda mūsdienīga mārketinga asistente, kurai izdevies apprecēt pavecu bosu un mantot biznesu? Atceroties Jāņa Streiča televīzijas filmu "Rudens rozes" (2004), jaunajā darbā sapulcinātais uzņēmēju zieds un Ķirsona stila estētika iegūst jaunu nozīmi. Savukārt Andža un teicēja pozitīvisma caurstrāvotās balsis savienojas kā vienas kultūras tradīcijas sākums un kulminācija.
1 Filma "Ja mēs visu to pārcietīsim" uz kinoekrāna tika demonstrēta 2008. gada jūlijā kinoteātrī "K.Suns", programmā "Latvijas desmitgades spēlfilmās". - Redakcijas piezīme.
Rūdolfa mantojums
(2010, spēlfilma, Latvija, 114')
Scenārijs Jānis Streičs
Režija Jānis Streičs
Kamera Gvido Skulte, Harijs Kukels, Imants Zaķītis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Kostīmi Sandra Sila
Grims Dzintra Bijubena
Skaņa Gints Pelcbergs
Mūzika Uģis Prauliņš
Montāža Līga Pipare
Producenti Andrejs Ēķis, Aigars Grauba
Studija "Platforma"
Lomās Romualds Ancāns, Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Venta Vecumniece, Velta Straume, Dainis Gaidelis, Jakovs Rafalsons, Jānis Elsts, Jānis Paukštello, Uldis Dumpis, Ingrīda Andriņa un citi
Pirmizrāde 15. 01. 2010.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
