Vērtējums:
Filma ir tapusi pēc Frānsisa Skota Ficdžeralda tāda paša nosaukuma romāna, tajā saglabājot vien notikumu karkasu un pazaudējot skumjas, smeldzi un ironiju, kas piemīt romānam.
Noskatoties šo kino, nojaušu, ka vēlme ir bijusi vēstīt par materiālās pasaules spožo čaulu, pēc kuras dzenoties var pazaudēt dvēseli. Diemžēl arī filmai nav dvēseles. Tās fabula ir pilna ar notikumiem: balles, atkalsatikšanās, mīļākās, kautiņi, avārija, slepkavība utt. It kā darbība notiek, bet skatīties ir garlaicīgi.
Sižets sākas kā Nika Karaveja vēstījums, kura centrā izvirzās Džejs Getsbijs (Leonardo di Kaprio). Jaunais autors, apmeklējot, acīmredzot, psihoterapeitu, saņem padomu pierakstīt savas atmiņas, jo tas viņu nomierina. Ja skatoties to atceramies, tad filma kļūst mazliet interesantāka. Apzinoties, ka tas ir jauna cilvēka atmiņu vēstījums, kļūst saprotams bagātības pārspīlējums un attiecību shematiskums, reizēm, komiskums. Iecere veidot filmu caur Nika Karaveja skatu prizmu ir apsveicama, tomēr līdz galam netiek izmantota. Niks Karavejs varētu būt filmas galvenais varonis, bet par tādu nekļūst, paliekot vien vērotāja lomā.
Galvenais varonis tātad ir Džejs Getsbijs – jauns vīrietis, apsēsts ar vēlmi kontrolēt, kurš vēlas aizgaiņāt domas par nāvi, nodotajiem vecākiem un mīlestību, ballējoties un uzstādot visiem, kas vēlas viņam tuvoties, neizpildāmas prasības. Interesants raksturs. Varētu uzņemt labu filmu, bet šoreiz tas nav izdevies. Laikam tāpēc, ka autors ir aizrāvies ar ārējiem efektiem. Gluži kā Getsbijs, kurš, uzskatot, ka viņam jānopelna miljoni, lai meitene viņu mīlētu, nepamana vai nevēlas pamanīt, ka meitene grib pavisam ko citu.
Filmas veidotāji aizmirst, ka, pat ja var atļauties rīkot balles par 105 miljoniem dolāru, tomēr ir jāsakārto arī filmas jēdzieniskā puse. Arī ar savām iepriekšējām filmām režisors Bazs Lurmans ("Romeo + Džuljeta", "Mulenrūža", "Austrālija") mums ir parādījis, ka, viņaprāt, vairāk, spožāk un grandiozāk ir arī labāk. Tomēr "Mulenrūžas" skumjo izsmalcinātību "Lielais Getsbijs" noteikti nesasniedz. Turklāt sižeta karkass, kurā stāstu stāsta labsirdīgs, traģisko situāciju izprotošs vērotājs, šajā gadījumā arī rakstnieks, ir gluži tāds pats kā "Mulenrūžā".
Šobrīd "Lielais Getsbijs" mēģina dzīves skaudrumā vainot Dievu, kurš visu redz. Dievs filmā ir iezīmēts kā briļļains plakāts elles cauruma – ogļu putekļu nosētas pilsētiņas - vidū. Dievs visu redz, bet neko nedara. Tā ir pesimistiska un skaudra doma, taču būtu bijis labi, ja tā filmā tiktu paplašinātāk atspoguļota.
Tā vien šķiet, ka Lurmana filmas jēdzieniskā puse ir meklēta montāžas telpā, kurā ir tapis šis divu stundu garais klips. Iespējams, ka sākotnēji tomēr ir bijis materiāls, kas mēģina vairāk iedziļināties varoņu raksturu ēnas pusēs, no kurām tad varoņi bēg uz skaisto kreklu, dārgo dzērienu un ātro automašīnu valstību. Taču šobrīd kā Dievs, tā arī Getsbija vecāki, viņa pagātne, arī karš iezīmējas vien kā mazas pastkartes lielā, pārsaldinātu bilžu plūsmā. Tas padara filmas vēstījumu vēl nepievilcīgāku. Ja jau lietas, no kurām ir jābēg iztēles pasaulē, nav pat kārtīgi apskatītas, tad filma sanāk par šaursirdīgu "kontrolfrīku". Diemžēl, skatoties Leonardo di Kaprio skaistajā sejā, atminējos par Andersu Breivīku. Var jau būt, ka tāds arī bija filmas veidotāju mērķis - izcelt spožās, materiālās pasaules tukšumu. Kas notiek, ja no šīs pasaules novēršas vai mēģina saskatīt kaut ko aiz čaulas, par to filmas veidotāji diemžēl nerunā.
Tas ir nojaušams atsevišķos mirkļos, vērojot Leonardo di Kaprio, Džoela Edgertona, bet it īpaši Kerijas Malliganas aktierspēli. Aktrise nospēlē to izmisumu, kas rodas sievietei, kura tiek katastrofāli pārprasta, piedāvājot viņai zeltu un pieprasot apmaiņā pret to nesavtīgu mīlestību.
Protams, iespējams, ka "Lielā Getsbija" stilistika ir jēdzieniskā satura sastāvdaļa. Tas ir - filmā tiek pievērsta tik liela loma ārējam un tik niecīga iekšējam saturam, it kā baidot: ja jūs nepieņemsieties prātā, jums visu mūžu būs jādzīvo šādā videoklipā.
Tomēr baidos, ka filmas ne pārāk veiksmīgo formu izveidojis tas, ka, atsakoties no romāna manierīguma un smeldzes, ir pazaudēts kas ļoti būtisks, un palikusi vien tukša, spoža čaula, kurā izmisīgi cīnās talantīgi aktieri.