Tima Bērtona vārds arī Latvijas publikai komentārus neprasa – nupat kinoteātros demonstrēja arī viņa kičīgo retrogabalu “Čārlijs un šokolādes fabrika”, bet Ziemassvētku noskaņas – tiesa, melna humora ietērpā – pastiprinās viņa pagaidām pēdējais kinodarbs – muzikālā animācijas filma “Līgava - līķis”, kas ļauj un piedāvā ne mazums līdzību ar “Murdziņu pirms Ziemassvētkiem” (The Nightmare Before Christmas, 1993.).
Filmas darbība norisinās 19.gadsimtā kādā Eiropas ciematiņā. Viktors (Džonijs Deps) ir saderinājies ar Viktoriju (Emīlija Vatsone), taču kādā naksnīgā pastaigā viņš nonāk pazemes valstībā, kur viņu gaida šarmantais Līgavas Līķis (Helēna Bonema Kārtere). Viņam jāizšķiras, kuru no abām dzīvēm turpmāk dzīvot – krāšņo un interesanto pazemes valstībā, vai pelēko un kašķu pilno virszemē ar līgavas negantajiem vecākiem un garlaikoto sabiedrību. Protams, arīdzan režisors – un ne jau viņš pirmais – stilizē vizuālo materiālu, pretnostatot abas realitātes un varoņa izvēli padarot pavisam grūtu, kad pazemes iemītnieku vidū ir daudzi Viktora jaunības draugi un pat sen mirušais suņuks, nu - labi, viņa skeletiņš... Taču – lai kādi vilinājumi Viktoram netiek piedāvāti – jaunais vīrietis nespēj nedomāt par savu līgavu, kaut gan – arī atteikties no Līgavas Līķa viņam nav ne drosmes, ne vēlēšanās. Smuka un gudra...

“Līgava - līķis” – tā ir animācija, ar kādu skatītāju prāti nav pārbaroti, gluži pretēji: niansēta, ne pavisam ne komerciālajiem reklāmu klipiem līdzīga. Filma, kuras varoņu sejas pantos atpazīstamas aktieru grimases un pat viņu raksturīgākie viepļi, un tas nekas, ka personāži pieder aizsaulei – tā režisora fantastiskajā iztēlē pārvērtusies par vietu, kurā ne viens vien vēlētos pavadīt brīvdienas, ja ne pat visu dzīvi...

“Līgava - līķis” ir 2005.gadā tapis ASV un Lielbritānijas kopražojums, kas par spīti apokaliptiskam uzstādījumam sevī slēpj apbrīnojama optimisma pilnas romantiskas attiecības - gan starp varoņiem, gan aizkapa dzīvē vispār. Filmā ietilpst viss, kas raksturīgs Tima Bērtona ekrāna pasakām, bet šajā jo īpaši, uzsverot arī autora godpilno cieņas izrādīšanu animācijas klasiķim Rejam Harihauzenem – vīram, kurš jau pārsniedzis 80 gadu slieksni un vēl joprojām ņiprs ceļo pa festivāliem, atceroties skaisto pagātni, kurā ietilpst arī specefektu veidošana tādiem pasaules kino klasikas piederīgiem darbiem kā “Varenais Džo Jangs”, 1949., “Džeisons un argonauti”, 1957., “Sinbada septītais ceļojums”, 1958., un kuru saviem meistardarbiem iedvesmojusi oriģinālā “Karaļa Konga” noskatīšanās 1933.gadā. Turklāt – filma “Līgava - līķis” tomēr ir pasaka pieaugušajiem, kaut gan cenzori vienīgā iebilde pret bērnu auditoriju ir pārāk spocīgie tēli, kas sižetam vienkārši nepieciešami, mūžīgā migla un mēnesnīcas apspīdētās nakts epizodes – pārāk daudz Dikensa darbiem piemītošā drūmuma. Filma tapusi, Timam Bērtonam sadarbojoties ar britu animatoru Maiku Džonsonu un ne jau pirmo reizi arī ar izcilo Holivudas hameleonu Džoniju Depu, kā arī ne mazāk talantīgajām Emīliju Vatsoni un Helēnu Bonemu Kārteri Viktora sieviešu lomās. Pārējās lomās – mazāk Latvijas skatītājiem zināmie un arī pēc sejas atpazīstamie – Alberts Finnijs, Kristofers Lī un Denijs Elfams, pēdējais no kuriem arī mūzikas autors gan šai, gan daudzām citām Tima Bērtona filmām (“Pī Vī lielais piedzīvojums”, 1985., “Edvards Šķērrocis”, 1990., Betmena sērija, “Murdziņš pirms Ziemassvētkiem”, 1993., “Pērtiķu planēta”, 2001., “Lielā zivs”, 2003., un “Čārlijs un šokolādes fabrika”). Un tas viss - kinodarbā, kura skatītājam, izlasot oriģinālnosaukumu, ir skaidrs: “Tima Bērtona “Līgava - līķis””.

Savējie mīlēs, nezinātājiem ir iespēja iemīlēties robežas nepazīstošā (un neatzīstošā) iztēlē, režisora rūpībā, divdomīgajos, ciniskajos un melnajos jociņos (acs pazuda, roka noplīsa...) un optimistiski drastiskajā un mazliet retro pēcgaršā – groteskā un valdzinošā vienlaikus. Pasaule, kuras autors varētu būt arī Edgars Alans Po un Niks Pārks vienā personā.

Vērtējums:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!