Foto: AP/Scanpix
Man ne īpaši patika režisora Denija Boila grāvējs "Graustu miljonārs" (jā, jā, es jau iztēlē dzirdu jūs "ūjinām" un "būjinām"), jo man tā šķita pārāk iepriekšparedzama.* Līdzīgi kā "Transā" tās sižets bija grodi savīts, tomēr filmas morāle bija nojaušama jau pirmajās trīs minūtēs.

Vērtējums:

Bet "Transā" nav iepriekšparedzama – tā ir burvīga filma, kurā neviens nav ne labs, ne slikts, bet visi ir ļoti kaislīgi. "Transā" ir filma par kaislību un to, ka tomēr šī pati kaislība nespēj radīt neko jaunu. Bet tā ir bezgalīgi aizraujoša – kaislība pēc naudas, kaislība pēc ideāla skaistuma, fiziska kaislība, futbola kaislība, azartspēļu kaislība, atriebības kaislība.

Skatoties filmu, arī ir jūtams, ka tās veidotāji ir domājuši, kāpēc ar kaislību vien nepietiek un attēlojuši tos mirkļus, kuros kā transā pavīd mīlestības iespēja. Pavīd un pazūd. Pavīd un pazūd.

Filmas sižetam par atspēriena vietu ir izvēlēts mākslas izsoļu nams, kurā izsola Goijas gleznu "Raganas gaisā". Atstatums, kurš ir izveidojies starp mākslas darba radīšanas jēgu un cenām, kas tiek maksātas par šiem darbiem, arī uzsver to plaisu, kas ir izveidojusies mūsdienu sabiedrībā starp būtību (mīlestību) un tirgu (kaislību).

Lai nesabojātu filmas skatīšanās prieku, par sižetu drīkst pateikt tik daudz, ka tas ir aizraujošs, tā centrā ir divi vīrieši, viena sieviete, kas strādā par hipnoterapeitu. Tam visam pa vidu par neprātīgu summu tiek pārdota glezna.

"Transā" ir vizuāli baudāms kino, intriga ne mirkli neatslābst. Filmas jēdzieniskais slānis ir pārdomāts, bet tai pašā laikā nepadara filmu smagnēju.

Denijs Boils "Transā" esot uzfilmējis atpūtas brīžos, kas viņam tikuši, divus gadus plānojot un organizējot olimpiādes atklāšanas un slēgšanas ceremonijas.

Uz hipnoterapeites Elizabetes Lambas (uzvārda semantikai ir nozīme, "lamb": tulkojumā no angļu val. - jērs) lomu esot kandidējušas Skārleta Johansone un Eva Grīna, kā arī divas citas, mūsu pusē mazāk pazīstamas aktrises. Lomu ieguva brīnišķīgā Rozario Dousona, kura spēlē precīzi: kad nepieciešams, slāpējot emocijas, kad vajadzīgs, dodot tām vaļu, spējot nospēlēt to, ka varam tikai nojaust, kuru viņa mīl un ar kuru ir patiesa.

Arī Džeimss Makavojs un Vinsents Kasels savās lomās rada raksturus, daudzšķautņainus un netipiskus, līdz ar to paspilgtinot intrigu par to, kurš tad ir vainīgais, vai tāds vispār ir, un, kas, galu galā, ir noticis.

Eleganti un veikli tiek izmantotas modernās tehnoloģijas: planšetdatori, telefoni, televizori, kuri gan palīdz risināt sižeta līniju, gan paspilgtina sajūtu par dažādajām dimensijām un iespēju nokļūt citā pasaulē – transā ar vienu pieskārienu vai āmuriņa piesitienu izsoles galdam. Tehnoloģiju klātbūtne palīdz uzsvērt arī tēmu par atsvešināšanos cilvēku starpā.

Īstajā dzīvē glezna "Raganas gaisā" atrodas Madrides Prado muzejā. To es izlasīju Antonija Kvinna diezgan nelabvēlīgajā recenzijā par filmu (Publicēta "The Independent" interneta izdevumā). Recnzijas autors filmai piešķir tikai divas zvaigznes no piecām.

Varbūt, ka uz mani labvēlīgi iedarbojās maija saules stari, kas jebkuru Latvijas daudzcietušo iedzīvotāju spēj novest patiesā transā. Bet jāsaka, ka es sen nebiju redzējusi tik aizraujošu filmu, kurai ir pēcsajūta un, kura arī izraisa pārdomas par to, kā izvēlamies dzīvot mēs paši.

*2010. gadā uzņemto "127 stundas" neesmu redzējusi. Pēc "Transā" noskatīšanās domāju šo kļūdu labot.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!