Vērtējums:
1995.gada filmā "Pirms saullēkta" abi varoņi satiekas vilcienā, iemīlas un, aptvēruši dzīves nepatīkamo realitāti, izlemj, ka tā būs abu vienīgā nakts. Filmas darbība notiek 16. jūnijā. Tā ir diena, ko dažādu mākslu cienītāji svin kā "Bloomsday", jo tieši šajā datumā risinās "Ulisa" darbība un šajā dienā Džeimss (kas ir arī filmas galvenā varoņa Džesija īstais vārds) Džoiss satika Noru Barnaklu. Lai viņai gods un slava!
Otrajā filmā "Pirms saulrieta" (2005) varoņi satiekas pēc desmit gadiem, kad Džesijs ir uzrakstījis grāmatu par abu satikšanos un nakti Vīnē. Viņš ir ieradies Parīzē, lai reklamētu grāmatu.
Trešajā Linkleitera darbā "Pirms pusnakts" (2013) Džesijs un Selīna ir Grieķijā. Atkal ir pagājuši desmit gadi, abi ir kopā, bet jautājums ir, vai viņi joprojām spēj sarunāties, un galvenais - vai saprasties tāpat kā agrāk.
Pēdējās divās filmās pie scenārija ir strādājuši arī abi galveno lomu atveidotāji - Džūlija Delfi un Ītans Hauks. Par filmu "Pirms saulrieta" 2004.gadā scenārija autori tika nominēti "Oskaram".
Pirmā filma ir apburoši dabisks, ikvienam sajūtu līmenī atpazīstams mākslas darbs par diviem jauniem cilvēkiem un mīlestības dzimšanu. Sižeta struktūra veidojas no pirmā skatiena līdz pirmajai seksuālajai tuvībai. Burvīga vieta ir ierakstu veikala noklausīšanās kabīnē, kur skatienu nesatikšanās dramatisms padara filmas telpu arvien nospriegotāku.
No minēto filmu trio "Pirms saulrieta" šķiet vispievilcīgākā. Abi varoņi vienkārši pastaigājas, Džesijs pavada Selīnu uz mājām. Visa filma ir viena izjusta pastaiga. Turklāt autoriem ir izdevies reālo laiku paplašināt - viņi rada to sajūtu, kuru, mēģinot izteikt vārdos, mēs formulētu kā "laiks ir apstājies". Viņiem ir izdevies radīt to paplašinājumu laikā, ko ikdienā rada mīļotā cilvēka tuvums. Filmas nobeigumā režisors ir izvairījies no vēlmes pielikt punktu vai ko paskaidrot. Tas, kā Džūlija Delfi saka: "Mīļais, tu nokavēsi to lidmašīnu" un Ītans Hauks nomurmina, ka viņš to zina, ir lielisks filmas noslēgums.
Arī "Pirms pusnakts" atstāja izjusta kino darba iespaidu. Tomēr ir kāds motīvs, par kuru vēlos pateikt nedaudz vairāk. Piemēram, pēc pirmās filmas noskatīšanās interesēja jautājums, vai Džesijs atsūtīja bārmenim naudu par vīnu. Filmu triloģija atbildi uz šo jautājumu nedod. Tomēr atbilde izriet no Džesija rakstura - noteikti, ka aizsūtīja, jo viņš ir labs cilvēks.
Skatoties "Pirms pusnakts", atcerējos to sajūtu, kas piemeklēja multfilmas "Dzeguze un viņas 12 vīri" pirmizrādē. Multfilmā dzeguze apprec 12 vīrus un, neskatoties uz sabiedrības nosodījumu un aprunāšanu, izkalpina viņus kā nu vien ienāk prātā.
Vai tiešām, ik pa brīdim sev jautāju, vai tiešām? Vai tiešām ar mani kaut kas nav kārtībā, un dzīvoju nevis pasaulē, kur sievietes prasa citām savām doktora grādus ieguvušajām draudzenēm grāmatu "Kāpēc vīrieši apprec maitas?", bet gan pasaulē, kur dzeguze - sieviete apprec 12 vīrus un kur eksistē tik pacietīgi vīrieši kā Džesijs. Un tas nenotiek Andu kalnos, kur ir šobrīd vēl eksistējošā poliandrija, bet gan tepat – Rietumu filozofisko domu pārstāvošā sabiedrībā.
Šīs šaubas un neticība droši vien ir viena no filmā redzamajām problēmām. Tāds ir Džesija raksturs. Arī galvenās varones problēma ir tā, ka viņa netic Džesijam. Viņa līdz galam nenotic viņam pirmajā filmā. Viņa puisim notic tikai tad, kad viņš ir uzrakstījis veselu grāmatu. Tikai tad Selīna dodas uz tikšanos. Arī trešajā filmā starp varoņiem uzplaiksnī šaubas, kas ir iemesls pārbaudījumiem. Protams, ir signāli, ka arī Džesijs rada iemeslu neuzticībai, viņš skatās uz citām sievietēm, visticamāk "drāž" darba kolēģi Emīliju, un tomēr, tomēr – viņš mīl un nepārtraukti to apliecina Selīnai. Pat tad, kad šķiet, ka nu gan Selīna iet par tālu, viņš nepadodas.
Protams, primāri filma ir par divu cilvēku satikšanos. Viņi abi mēģina izveidot tuvību par spīti tam, ka apstākļi un sabiedrība rada šķēršļus. Varbūt nav tik svarīgs varoņu dzimums, bet gan tas, ka viņi abi nepadodas šķēršļu priekšā un viens otram turpina apliecināt savu mīlestību.
Arī trešajā filmā lielākā darbības daļa notiek pastaigas laikā. Šoreiz Selīna un Džesijs ir Grieķijā, viņi ir ceļā uz viesnīcu. Šoreiz stāstā vairāk tiek iezīmēta sabiedrība, kas, šķiet, zīmēta pārāk maigos toņos. Neskatoties uz to, jau pašā sākumā ieskanas skumjas, kad par savām attiecībām runā cits, jaunāks pāris, kad par savu mīlestību stāsta gados vecāka sieviete, kuras vīrs ir miris.
Filma ir traģikomiska, dialogi asprātīgi, bet realitāte, kurā nokļuvuši abi varoņi, diezgan skarba un ikvienam atpazīstama. Ir diezgan skaidrs, ka šo gadu laikā Džesijs ir krāpis Selīnu, ka pienākumi viņu ģimenē ir sadalīti nevienlīdzīgi. Selīna ir impulsīva un spējīga ar vārdiem gandrīz vai nogalināt. Viņa pasaka Džesijam, ka viņš ir nespējīgs mīlnieks, slikts rakstnieks un ka viņa vairs viņu nemīl.
Patīkami ir noskatīties filmu, kurā nekas netiek cirsts ar cirvi, bet informācija par raksturiem izvijas cauri un padara tos ticamus. Piemēram, Selīnas nespēja sadzirdēt Džesiju, kad viņa runā pa telefonu, Selīnas nevērība pret faktu, ka ir mirusi Džesija vecmāmiņa, ko vēl vairāk sakāpina atsauce uz ainu otrajā filmā, kad uz plānoto tikšanos pēc pirmās nakts Vīnē, Selīna neierodas, jo ir mirusi viņas vecmāmiņa.
Visas trīs Linkleitera filmas stāsta par cilvēkiem svarīgām tēmām. Neatkarīgi no dzimuma un orientācijas mēs visi pazīstam iekāri, mīlestību, sāpes, vilšanos par dzīvi.
Džesiju atveido Ītans Hauks, kurš bija precējies ar Umu Tūrmani (pārim ir divi bērni). Ar otro sievu Raeinu Ītans iepazinās savā un Umas mājā - Raiena bija viņa bērnu auklīte.
Šim faktam varētu nepievērst uzmanību, taču tas tomēr sasaucas ar filmas vēstījumu. Katru dienu mēs satiekam cilvēkus un uzzinām dažādus faktus par viņiem. Cerams, ikvienam no mums pietiek spēka, lai noticētu tam, ka ir iespējams arī laika paplašinājums – telplaiks, kurā varam izveidot to, ko esam vienojušies saukt par mīlestību.
Manuprāt, Linkleitera radīto filmu cikla vislielākais nopelns ir tieši kinematogrāfijā. Tās ir spējušas radīt, atklāt šo paplašinājuma sajūtu, bet, ja jau to iespējams radīt uz ekrāna, tad pie noteiktiem apstākļiem tas ir iespējams arī dzīvē.
Realitāte ir kadrs, kas beidzas, lidmašīna, uz kuru jāpaspēj, apburoša kolēģe, ar kuru var pārgulēt, vīra bijusī sieva, kuru kategorizēt kā alkoholiķi, meitene, kas apsēžas netālu no tevis vilcienā, vīrietis, kurš dzīvo tev līdzās ikdienā. Tā visa ir realitāte, un vienīgi mēs paši ar savu drosmi un iztēli varam to paplašināt.
Tieši tas, manuprāt, ir šo filmu cikla galvenais vēstījums. Paldies par to filmu autoriem!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
