Filma "Ukraiņu šerifi", kurā darbība risinās kādā nomaļā Ukrainas ciematā – Starazburivkā, vēsta par cilvēkiem, kuri par spīti valstī notiekošajam cenšas dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi.
Pagājušā gada novembrī Amsterdamā filma saņēma pasaules lielākā un prestižākā dokumentālā kino festivāla IDFA galveno žūrijas balvu. Savukārt šā gada septembrī Ukraina izvirzīja filmu kā savas valsts nominantu ASV Kinoakadēmijas labākās ārzemju filmas kategorijā. Filma jau piedalījusies vairāk kā 30 pasaules festivālos un saņēmusi vairākas nozīmīgas balvas. Filmas "Ukraiņu šerifi" Latvijas pirmizrāde notika Rīgas starptautiskā kinofestivāla ietvaros 15. oktobrī un kinoteātrī "Splendid Palace" ir skatāma līdz 31. oktobrim.
2015. gada oktobrī ar filmas režisoru Romanu Bondarčuku un scenārija līdzautori Darju Averčenko (abi titulbildē) sarunājās nozares profesionālis Tū Stīns Millers, kurš labi pazīstams arī latviešu dokumentālistiem, jo jau vairākus gadus palīdz filmu veidotājiem ar padomiem.
Leipcigā notikusī Millera, Bondarčuka un Averčenko saruna atklāj filmas rašanās impulsus, to, kā tā ietekmēja filmas veidotāju dzīves, ļauj tuvāk iepazīt tās varoņus un skaidro, kā politika ielauzusies sākotnēji vienkāršā stāstā par neparasta ciemata ikdienu.
Tū Stīns Millers: Žurnālisti parasti uzdod visādus "K" – kas, kāpēc, kur, kad. Ar kuru "K" jūs gribētu sākt?
Romans Bondarčuks: Neesmu sagatavojies, tāpēc varu improvizēt. Šī man ir pirmā reize, kad jādomā atbildes uz jautājumiem. Labi, ka jautātājs esi tu.
TSM: Labi, tad pirmais būs klasiskais un mazliet garlaicīgais – kad jūs sākāt darbu pie filmas?
RB: To es varu pateikt. Un saki, ja kļūst garlaicīgi. Varu pastāstīt, kā mēs satikām ciema priekšnieku Viktoru Vasiļjeviču Maruņaku.
TSM: Der! Viņš ir mans mīļākais filmas varonis!
RB: Tas notika vienā no mūsu randiņiem. Es biju paņēmis auto, lai aizvestu Dašu pastaigā pa Hersonas apkārtni. Ceļa malā pamanījām milzīgu uzrakstu "Georgijevskas baznīca, 19. gs., cietoksnis, kazaku kapi", un mums sagribējās to apskatīt. Tā bija tūristu norāde.
TSM: Cik sen tas bija?
Darja Averčenko: Tas bija 90. gadu beigās.
RB: Nē! Tiešām?
TSM: Un jūs vēl tolaik nemaz nebijāt pāris?
RB: Nē, tas bija viens no mūsu pirmajiem randiņiem. Un, meklējot šos apskates objektus, mēs nogriezāmies pa ceļu, kas veda uz nekurieni. Neko neatradām, tāpēc apstājāmies pavaicāt ceļu. Tā mēs satikām kādu vietējo, vēstures skolotāju. Viņš atzinās, ka 18. gadsimtā te tiešām esot bijis cietoksnis, bet ciema iedzīvotāji to nojaukuši un no cietokšņa ķieģeļiem sabūvējuši savas būdas. Viņš teica, ka tas ir brīvo cilvēku ciemats. Kazaku ciemats. 19. gadsimtā iedzīvotāji bijuši pietiekami turīgi, lai nodibinātu savu banku. Tur atradās kuģu būvētava, daudzi bija jūrnieki vai kuģu īpašnieki, kas ceļoja pa pasauli un tirgojās. Padomju laikos te nekad nebija kolhozu vai Ļeņina pieminekļu, jo šie ļaudis dzīvoja diezgan nomaļus no visām lielajām pilsētām, taču pie ciema bija arī ļoti maz zemes. Lielākā daļa iedzīvotāju ir nevis zemnieki, bet zvejnieki. Pat 1930. gados, Staļina represiju laikā, viņiem galdā vienmēr bija zivis, ļaujot justies kā brīviem cilvēkiem.
Protams, norāde uz lielā ceļa bija tikai formāla, patiesībā nekāda tūrisma objekta tur nebija. Taču šis skolotājs prata stāstīt stāstus. Vēlāk uzzināju, ka viņš piedalījies Oranžajā revolūcijā, pametis skolotāja darbu un ticis ievēlēts par ciema priekšnieku.
DA: Man tas bija īsts atklājums, ka šādā ciemā var sastapt inteliģentu cilvēku, izglītotu, ar gudru galvu un vēstures zināšanām, lielisku runātāju, filozofu un stāstnieku. Mēs bijām divi pusaudži no pilsētas ar aizspriedumiem. Mums šķita, ka ciematos lielākoties dzīvo mežoņi.
Jautājums ir, kā lai aizvieto šo agrāko, neglīto, šausmīgo zagļu kultūru ar kaut ko, kas varētu viņus aizvest līdz jaunam līmenim, kaut kādai jaunai identitātei. Tas bija mans vislielākais atklājums, tur esot. Pat vislabākie no viņiem, arī aktīvie cīnītāji, viņi visi atrodas nepareizajā kultūras kontekstā.
TSM: Roman, kāpēc tu izvēlējāties šādu vietu randiņam?
RB: Es vienkārši paņēmu brāļa mašīnu un gribēju pārsteigt Dašu, apskatīt neredzētas vietas.
TSM: Tātad jums ar šo vietu nebija nekāda sakara?
RB: Tobrīd Dašas vecākiem Starazburjevkā bija vasarnīca.
TSM: Dača?
RB: Jā, bet viņai nepatika šī vasarnīca, jo katrās brīvdienās nācās strādāt dārzā. Mums visiem riebās dačas.
TSM: Tātad skolotājs, ciema priekšnieks bija tas, kurš jūs aizveda līdz filmai?
RB: Kopš tā brīža mani šī vieta sāka ļoti interesēt. Iedomājies, nekurienes vidū ar tādiem pagātnes stāstiem, bet bez jebkādas tagadnes. Neīstas ceļa norādes. Tas viss bija ļoti noslēpumaini.
Otrā reize, kad satikāmies, bija filmējot "Jaunos varoņus" – īsas dokumentālās filmas par parastiem cilvēkiem, kuri ir izsitušies korumpētā valstī un kuriem nu nākas aizstāvēties pret valdības uzbrukumiem. Viktors Vasiļjevičs jau bija šī ciema mērs un gribēja pasargāt zemi no izlaupīšanas. Tobrīd valdīja zemes bums, kad cilvēki no galvaspilsētas sāka pārpirkt labāko piejūras zemi. Protams, tas nenotika likumīgi, toties ar reģiona centra amatpersonu atbalstu. Kad Maruņaks nostājās pret amatpersonām, viņi sākumā piedāvājam viņam naudu – ap miljonu dolāru – par klusēšanu vien. Viņš atteicās un uzreiz tika "pieķerts" ar kukuli un iemests cietumā. Vietējie iedzīvotāji sarīkoja īstu kampaņu mēra atbrīvošanai – petīcijas, demonstrācijas pie cietuma. Tas viss tika darīts ar lielu entuziasmu, un beidzot viņu atbrīvoja. Mēs par šo stāstu uzņēmām dokumentālu īsfilmu, kas kļuva ļoti populāra sociālajos medijos un "Youtube". Domāju, ka šī īsfilma arī palīdzēja mēram tikt pāri krīzei pēc cietuma un atsākt darbu. Bet mēs pēc tās kļuvām ciema iedzīvotājiem gluži vai kā radi, jo bijām kopā pārdzīvojuši grūtus laikus.
TSM: Viņš bija tas cilvēks, kurš ar savu harismu jūs iedvesmoja un motivēja.
RB: Jā, ar savu harismu un stāstiem. Viņš uzbūvēja bērnudārzu, kas tik nelielam ciematiņam ir visai neparasti. Viņš uzbūvēja labu ceļu. Un bez visa tā viņš teica: "uz šejieni ir tik grūti izsaukt miliciju, kas tāpat nekad nebrauc. Tāpēc es izvēlējos divus vīrus, iedevu mašīnu, izdomāju, kā viņiem samaksāt no bezjēdzīgākajām pozīcijām ciema budžetā, un nosaucu par šerifiem. Tagad viņi dara milicijas darbu."
Es pārjautāju: "Kā jūs viņus saucat?" "Par šerifiem," viņš atbildēja! "Vai varu ar viņiem iepazīties?" es vaicāju. Pirmo reizi viņus ieraugot, es nodomāju, ka nekad neatradīšu labākus tipāžus spēlfilmai. Viens – plecīgais vīrs – izskatās kā Tonijs Soprano, bet otrs – kalsns un ūsains – kā Čaks Noriss. Man viņi uzreiz iepatikās. Vīri man teica – braucam, ir pāris lietas, kas jānokārto. Un tā arī notika. Todien mēs nofilmējām divas epizodes, kuras tagad ir filmā.
TSM: Kuras ainas tās ir?
RB: Uzlauztās durvis jeb "Iedzeram?" un Koļas aina, viņu saruna par sievu Taņu, kāpēc viņš viņu sitis.
TSM: Un tā jūs atradāt vēl vienu filmas varoni – Koļu.
RB: Jā, Koļu mēs sastapām pirmajā izpētes dienā. Bet viņš bija viens no daudziem. Tobrīd pēdējais, ko es vēlējos, bija taisīt kārtējo filmu par bomzi. Bet beigās šis bomzis izrādījās tas, kurš palīdzēja atklāties visiem maniem galvenajiem varoņiem. Mūsu Latvijas producents Uldis Cekulis sauc Koļu par "pašiem savu Jēzu".
Pēc tam mēs gandrīz gadu neko nefilmējām, jo bija jāpabeidz cita filma. Taču pēc gada mēs sapratām, ka joprojām domājam par viņiem, tāpēc nolēmām pavadīt tur visu vasaru. Interesanti, ka Viktors, ūsainais šerifs, pateica man kaut ko tādu, ko es nespēju aizmirst. Viņiem ir zārks, speciāls ciema zārks, kas stāv malkas šķūnī un ir paredzēts nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kuri nevar atļauties personīgo zārku. Bēru ceremonija izskatās šādi – viņi aiznes līķi uz kapsētu zārkā un tad vienkārši ieveļ to kapā. Pēc tam zārks gaida nākamo nabadziņu. Rādot man šo zārku, Grigorjevičs dramatiskā balsī teica – nesen saskaitīju, cik cilvēku esmu apglabājis, man sanāca ap 80.
TSM: Tieši šādā veidā?
RB: Jā. Un viņš to pateica ļoti poētiski. Tas neatstāj vienaldzīgu.
TSM: Kurā gadā tas bija?
RB: 2013. gada vasarā.
TSM: Pamzām tu piekļuvi viņiem arvien tuvāk...
RB: Jā. Problēma gan bija tā, ka pirmajā filmēšanas dienā viņi bija ļoti atsaucīgi, ļoti centās mūsu dēļ, gribēja parādīt visus savus sasniegumus. Bet, kad viņi saprata, ka būsim tur ilgāku laiku, mēs kļuvām par kaitinošiem tipiem, kas visur velkas līdzi ar savu virzienmikrofonu un kameru. Tajā brīdī viņi sāka no mums izvairīties. Tad arī mēs nolēmām palikt tur, cik ilgi vien iespējams, lai ienirtu viņu dzīvē. Ja mēs būtu apstājušies, tā arī paliktu svešinieki. Tā nu mēs ievācāmies ciematā – es, Daša un mūsu draugs skaņu režisors Boriss Peters – un sākam viņus vajāt.
Sākumā es domāju, ka viņi man zvanīs, tiklīdz kaut kas notiks, taču viņi pat netaisījās to darīt. Darba diena ciema padomē sākas astoņos no rīta. Mēs nolēmām būt tur jau pulksten 7.45 un vienkārši gaidīt. Skaņinieks Boriss bija gana uzstājīgs, lai jau no paša rīta piestiprinātu viņiem radio mikrofonus, un klausījās austiņās, ko viņi runā. Izdzirdot kādu interesantu sarunu, viņš vienmēr piespieda ieraksta pogu, un es tad zināju, ka tagad ir jāiet iekšā un jāfilmē. Tāpat bija ar izsaukumiem. Kad es viņiem prasīju: "Uz kurieni jūs dodaties?" parasti saņēmu atbildi: "Ai, nekā nopietna, nekā interesanta. Pēc 15 minūtēm būsim atpakaļ." Un atgriezušies stāstīja: "O, tas bija vienreizēji! Žēl, ka nebijāt tur. Viens milzenis bija piekāvis savu sievieti." Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz pēc kārtējā "cik žēl" mēs nolēmām lēkt viņu mašīnā uz katru izbraukumu, pat neprasot atļauju. Drīz vien viņi pie tā pierada.
TSM: Droši vien viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kas ir dokumentālais kino. Viņi domāja, ka nointervēsiet viņus, un tas būs viss.
RB: Protams, viņi iztēlojās televīzijas raidījumu. Mēram bija vieglāk parādīt savu dzīvi, atvērties. Interesanti, ka šos stipros vīrus visvairāk biedē tas, ko par viņiem padomās un teiks citi.
TSM: Vai viņi gribēja redzēt, ko esat nofilmējuši?
RB: Ne. Dīvaini, bet ne. Es viņiem ierakstīju dažus DVD personīgajai lietošanai – jaunākā šerifa meitas piedzimšanu, svētku ceremonijas ciemā, svinības. Viņi bija ļoti priecīgi. Saprata, ka varam būt noderīgi. Bet tā reputācijas tēma... Bija Ziemassvētki. Viktors, ūsainais šerifs, teica: "Ak, nāk Ziemassvētki, bet man nav naudas dāvanām. Tā gribētu nopirkt dēlam slidas." Es atbildēju: "Skaidrs." Dabūju no Dašas tēva viņa vecās slidas un sniedzu Grigorjevičam: "Te būs dāvana!" Viņš bija tik priecīgs, teica, ka šī būšot ideāla dāvana. Es teicu, ka labprāt nofilmētu, kā viņš kopā ar dēlu slido. Viņš atteica: "Labi, varbūt rīt." Pienāca rītdiena, tad parītdiena, bet viņš turpināja atrunāties. Ledus sāka kust, un es nesapratu, kāpēc viņš izvairās. Tad piepeši man pielēca, ka viņš baidās nokrist. Ja es, slidojot ar dēlu, nokritīšu, ko teiks citi? Viņu nebiedēja tas, ka mēs viņu filmēsim, bet gan tas, ka citi varētu redzēt viņu nokrītam.
TSM: Vai tas ir iemesls, kāpēc viņš nelēca ūdenī tajā brīnišķīgajā Zvaigznes dienas ainā jūsu filmā?
RB: Varbūt.
TSM: Viņš negribēja izģērbties kā plecīgais Volodja.
RB: Iespējams, arī tāpēc, ka viņš ir slepenais aģents.
TSM: Un pēc vasaras...
RB: Kļuva vieglāk. Kad ziemā atbraucām, viņi bija laimīgi dalīties ar mums savos jaunumos un bailēs. Un kad notika tas gadījums ar Koļu, mēs bijām Kijevā, un šerifs man pirmo reizi piezvanīja un sāka izkratīt sirdi.
TSM: Ūsainais šerifs?
RB: Jā, ūsainais šerifs Viktors Grigorjevičs man teica: "Ko man atlika darīt, viņš nozaga riteni, man kā šerifam bija jārīkojas, un nu viss ciems mani ienīst. Pat kolēģis no ciema padomes teica: "Nu jums jāliek cietumā arī Taņa, lai tiktu no viņas vaļā, jo tagad viņa ir ciema problēma." Es zinu, ka tas ir stulbi un ka nebija nekādas vajadzības ieslodzīt viņu cietumā, bet tā nu ir iznācis."
Tas bija vienreizējs monologs, ko es nevarēju ierakstīt, bet es sapratu viņa domu gājienu. Viņš ir sistēmas daļa, viņš nespēja saprast sava darba jēgu un tā sekas.
TSM: Vai tas viņam ir pilnas slodzes darbs?
RB: Jā.
TSM: Bet plecīgais vīrs arī audzē cūkas. Sanāk, ka viņam ir divi darbi?
RB: Audzēt cūkas nav pilnas slodzes darbs. Oficiāli Volodja ir tāds kā ciema padomes šoferis – no astoņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Bet, runājot par Grigorjeviču, viņš izkratīja sirdi, cenšoties noņemt no sevis daļu atbildības. Tā teikt, esmu šerifs, es daru savu darbu, mani neuztrauc, kas ar cilvēkiem notiek pēc tam. Šajā brīdī man galvā notika klikšķis. Es montāžā pievienoju ainu ar Jēzus bildīti. Viņš noņēma no sienas gravīru, īstu mākslas darbu, un sabojāja to, sazīmējot rūtiņas. Viņš sāka to kopēt rūtiņu pa rūtiņai, nesaredzot visu bildi. Vienkārši velkot līniju no vienas rūtiņas līdz nākamajai. Es sapratu, ka tā ir metafora visam, ko viņš dara un kā domā. Es sazvanījos ar skaņinieku un teicu – braucam rīt no rīta, mums jānoķer Grigorjevičs šajā noskaņojumā. Un tā bija diena, kad viņš izjuta zināmu nožēlu. Varbūt tu atceries ainu, kurā viņš sēž uz galda un saka: "Katrs pats ir savas laimes kalējs." Tas ir vienīgais brīdis, kad viņš atveras kā cilvēks, kurš cieš par izdarīto. Visās pārējās epizodēs viņš ir tikai šerifs.
Pirms Maidana mēs bija Krievijas kolonija, un joprojām esam informācijas kolonija, mums joprojām ir viņu televīzija, filmas. Tas ir tas, kas mūs iesloga. Mēs nevaram viņus uzvarēt, jo pazīstam kopš bērnības kā savus draugus un brāļus.
TSM: Jo arī plecīgais vīrs teica: "Iespējams, mans kolēģis ir pieļāvis kļūdu."
RB: Jā!
TSM: Pat divas kļūdas. Jo nedrīkst vienkārši pievākt litogrāfiju, kurā attēlots Jēzus. Tā taču nevar darīt.
RB: Jā. Zini, Grigorjevičs uz rokas nēsā ļoti glītu pulksteni. Es reiz pavaicāju, kur viņš to ņēmis. Viņš teica: "Ā! Es kādā mājā atradu līķi. Es viņu apglabāju un paņēmu viņa pulksteni." Viņš ir kolekcionārs. Savāc visādas lietas no mirušiem un ieslodzītiem cilvēkiem. Žēl, ka tas neiekļuva filmā, bet reālajā dzīvē tas viņu ļoti labi raksturo.
TSM: Tātad tavs izaicinājums jau no paša sākuma bija arvien vairāk iedziļināties šajos divos tēlos?
RB: Jā! Mēs cerējām, ka notversim notikumu, kas sāksies pašā sākumā un izvedīs mūs cauri visai filmai.
TSM: Un nu jums ir Koļas stāsts. Un apkārt notiekošais – šodienas Ukraina, mazais ciematiņš, vēsture, 9. maija svinības, visas šīs lietas. Kad un kā tu izvērtēji, kuri elementi palīdzēs publikai saprast šo divu varoņu sociālo un kultūras kontekstu?
RB: 2013. gadā politiskajām tēmām nebija pilnīgi nekādas nozīmes. Viss bija skaidrs. Bija diktators un nekurienē iestrēgusi valsts. Un ciemats, norobežots no milicijas kontroles. Mēs vispār nedomājām par kontekstu. Mēs vienkārši zinājām, ka šī ir Ukraina un šis ir ciemats, kas ģeogrāfiski atrodas Ukrainā, bet patiesībā ir pavisam citā izplatījumā ar saviem šerifiem un saviem likumiem. Bet tad, 2013. gada novembrī, sākās Maidans.
Protams, mēs tobrīd Kijevā filmējām Maidanu un, kad ziemā atgriezāmies, viņi visi sāka runāt par politiku un Putinu, par bailēm no kara, kā izturēties pret krieviem. Par to vien. Mūsu filma tiešām mainījās. Tās bija it kā divas dažādas filmas – vasarā filmētais un ziemā filmētais. Taču mums bija šis brīnišķīgais vīrs tornī. Viņš ir pilnīgs "frīks" un vispār ne par ko neuztraucas. Tāpēc mēs pa virsu viņa "smagajam darbam" palaidām radio reportāžas.
TSM: Viņš tur atradās gan pirms Maidana, gan tā laikā, gan pēc tam. Ko tad viņš īsti dara?
RB: Patiesībā viņa uzdevums ir pamanīt ugunsgrēkus. Starazburjevku ieskauj meži.
TSM: Viņam maksā par to, ka viņš katru dienu rāpjas tur augšā un vēro apkārtni?
RB: Viņš ziņo par ugunsgrēkiem. Kā viņš pats teica, viņa darbs ir sēdēt un skatīties. Mums paveicās, ka viņš sāka runāt par karu un armiju. Viņš saņēma pavēsti, bet nepieteicās. Viņu tā vienkārši armijā neiesauksi, viņš taču sēž tornī. Tā nu viņš joprojām tur sēž – kā skats no augšas, kurš pārzina visus procesus un notikumus, kas norisinās lejā.
TSM: Vai viņš nav īsts dokumentālists? Varbūt tavs alter-ego?
RB: Mums par viņu ir kāds stāsts. Reiz mēs atradām viņu šaurajā novērošanas tornī kopā ar kādu sievieti. Es pajautāju, ko viņa šeit dara. Un viņš atbildēja: "Ā, tā ir mana asistente, es viņai mācu novērot ugunsgrēkus!"
TSM: Cik daudz tu iejaucies? Tas ir, cik reižu tu lūdzu šerifiem vai mēram kaut ko izdarīt? Vai jūsu dokumentālā filma ir tīrs vērojums, vai tomēr kaut kas ir arī inscenēts?
RB: Ir daži mākslīgi momenti, bet tie nav iestudēti. Reiz ziemā Volodja mums teica, ka viņa mašīna ir no Doņeckas apgabala un ka tāpēc viņu pārbaudei aptur katrs milicis. Viņš teica: "Man vajadzētu pielikt pie mašīnas Ukrainas karogu, lai viņi redz, ka esmu ukrainis un neesmu no Doņeckas. Mēs nopirkām viņam tādu karodziņu, un vēlāk ir aina, kurā viņš to karogu pa ceļam pazaudē. Redzi, viņu realitātē nemaz nevar tik vienkārši iejaukties, jo jebkura mūsu iejaukšanās būtu redzama, tā kā esam svešinieki. Mēs nolēmām vākt epizodes un spēlēties ar tām montāžas procesā, nevis filmējot.
TSM: Tātad mums ir šie trīs varoņi plus viens tornī. Es zinu, ka tas ir pilnīgi stulbs jautājums, bet vai tu piekristu, ka viņi reprezentē parastus ukraiņus laukos. Ne Doņeckā, varbūt ne Kijevā, kur cilvēki ir daudz atvērtāki. Vai viņi ir prototipi lauku cilvēkiem, kuri, protams, interesējas par politiku, bet ne ļoti. Viņi klausās, kas notiek, bet viņiem pietiek ar parastajām ikdienas rūpēm. Vai tā ir? Paskaidrošu, kāpēc man tā šķiet. Jo, manuprāt, tas varētu būt arī ciemats Dānijā. Protams, mūsu sociālais un kultūras konteksts ir citāds, un tomēr tie ir ļaudis, kas dzīvo ar savām sīkajām problēmām, kas ir jārisina. Un te tev ir šerifi, kas šīs problēmas risina. Un mērs, kurš vienlaikus ir arī filozofs. Vai viņi ir prototipi vai tomēr kaut kas cits?
RB: Nedomāju, ka viņi ir parasti cilvēki, kurus var sastapt jebkur. Tas ir īpašs ciems ar īpašu ciema padomes priekšsēdētāju. Un arī tas, ka ciemā ir šerifi, nav ikdienišķi. Vēsturiski tas ir pierobežas ciems, kuru izveidoja Zaporožjes kazaki, kas aizstāvēja Ukrainu no turkiem. Un zini, vietējiem joprojām ir šīs kazaku asinis. Tāpēc es teiktu, ka šis ciems ir īpašs, bet viņu dzīves uztvere, politikas izpratne, ticība un bailes – tās ir tipiskas jebkuram lauciniekam. Es biju pārsteigts par viņu kultūras vidi, jo tā ir saistīta ar nacionālo identitāti, kas galu galā ir saistīta ar valsts drošību. Jo, ja tu viņiem pajautāsi, kas viņi ir un kas ir Ukraina... Ar mēru viss ir skaidrs, viņš ir absolūts patriots, kas stāv un krīt par Ukrainu, nav nekādu šaubu. Bet situācija ar šerifiem nav tik viennozīmīga. Protams, viņi ir par Ukrainu un ir gatavi cīnīties par savām ģimenēm un mājām, bet vienlaikus viņi klausās krievu mūziku, krievu šansonus – tā ir zagļu mūzika, kuru iecienījuši cietumnieki. Tas, ko tu klausies un kādus stāstus zini, ir diezgan svarīgi. Konteksts ir svarīgs. Viņi joprojām atceras visas tās padomju filmas. No iemīļotajām padomju filmām viņi ir nonākuši līdz krievu detektīvseriāliem, tāpēc viņu kultūras vide nebūt nav ukrainiska. Nav ne savu tēlu, ne varoņu, nekā, par ko cīnīties kultūras izpratnē. Tā nu es sapratu, ka es dzīvoju pilnīgi atšķirīgā kultūras kontekstā. Jautājums ir, kā lai aizvieto šo agrāko, neglīto, šausmīgo zagļu kultūru ar kaut ko, kas varētu viņus aizvest līdz jaunam līmenim, kaut kādai jaunai identitātei. Tas bija mans vislielākais atklājums, tur esot. Pat vislabākie no viņiem, arī aktīvie cīnītāji, viņi visi atrodas nepareizajā kultūras kontekstā.
TSM: Tad jau viņi ir jaunas identitātes meklēšanas procesā?
RB: Domāju, ka viņi nekad neatradīs jaunu identitāti paši saviem spēkiem. Valsts politikai būtu jāsniedz atbalsts, informējot un izglītojot. Valdība vismaz varētu aizliegt tās šausmīgās krievu radio stacijas un televīzijas kanālus.
TSM: Vai viņi ir balsojuši par Janukoviču?
RB: Neesmu drošs. Mērs Viktors Vasiļjevičs nekad nav balsojis. Šerifi arī ne. Vīrs no torņa gan. Vēlēšanu dienā es viņu filmēju un pavaicāju, vai nobalsoja. Viņš atbildēja: "Protams! Par Porošenko." Es jautāju, kāpēc par viņu. Teicu, ka ir tik daudz brīnišķīgu jaunu cilvēku, kas parādījušies pēc revolūcijas. Viņš atteica: "Beidz! Visi par viņu balso, un arī es nobalsoju." Es jautāju tālāk: "Okei, bet kurš bija tavs kandidāts iepriekšējās vēlēšanās?" Viņš atbildēja: "Janukovičs. Visi par viņu balsoja, es arī." Kā barā.
TSM: Vai šī ir politiska filma?
RB: Manuprāt, šajos laikos filmēt nepolitisku kino būtu stulbi. Gribu dalīties savā skatījumā uz mūsu valsti, protams, ka tā ir politika. Es rādu citiem savas valsts vīziju.
TSM: Vai tavā filmā ir kāds vēstījums? Mēs te tagad runājam, un tev ir iespēja pateikt, ko tu vēlies, lai mēs saprastu, ko neesam sapratuši iepriekš? Kad cilvēki saka Ukraina, kādas asociācijas ir mūsu galvā? Maidans, Doņecka un konflikti, kurus mums ir grūti izprast. Bet tu mums rādi dzīvi mazā ciematā. Vai ir kaut kas, ko tu vēlies, lai mēs labāk izprastu?
RB: Es gribu izraisīt empātiju pret šiem cilvēkiem un nodot šo jauno laiku izjūtu, kad cilvēki cenšas saviem spēkiem pielāgoties realitātei. Viņi baidās no kara, bet iesauc cilvēkus šajā karā, viņi piegādā preces un pārtiku kareivjiem, kad tie ir iesaukti armijā. Es gribu radīt dzīvus varoņus, lai saistītu Ukrainu ar viņiem – nevis abstraktā, bet dziļākā līmenī. Man pašam tas ir stāsts par veco un jauno domāšanu. Kad Grigorjevičs zīmē Jēzu pa rūtiņām, viņš tikai atkārto līniju, nevis rada. Man tas simbolizē veco domāšanu. Un 9. maija svinības, Padomju Savienības uzvara pār nacistisko Vāciju. Viņi krāso zeltā Aļošas pieminekli, kamēr valstī norisinās jauns karš. Viņi svin veco uzvaru. Tas ir absurdi!
TSM: Tieši tā. Tas ir paradokss.
RB: Rituāls, ko viņi arvien ievēro – absurds paradokss. Un mans vēstījums ir tāds, ka mums uz to ir jāparaugās no citas perspektīvas. Nu, paklau, mums ir jāuzvar tagad! Filma ir par rituāliem un iespēju ieraudzīt realitāti. Es gribu, lai viņi saskata realitāti, nevis krāso padomju kareivja pieminekli. Beidziet, tas nav mūsu varonis.
TSM: Nu, bet tā ir daļa no vēsture, vai tad ne?
RB: Ir, bet tā ir arī daļa no mūsu paverdzināšanas. Pirms Maidana mēs bija Krievijas kolonija, un joprojām esam informācijas kolonija, mums joprojām ir viņu televīzija, filmas. Tas ir tas, kas mūs iesloga. Mēs nevaram viņus uzvarēt, jo pazīstam kopš bērnības kā savus draugus un brāļus. Un šis zelta kareivis arī ir krievu brālības simbols, un viņi to krāso zeltā.
TSM: Vai jūsos ir cerības? Vai jums nešķiet, ka viņu dzīve nemainīsies, kā tas jau bija tad, kad pie varas bija Janukovičs? Vai viņiem nav vienalga, kurš vada valsti? Vai tas var ietekmēt dzīvi šādā mazā ciematā? Protams, notiek karš. Bet vai tas kaut ko mainīs?
DA: Domāju, ka ir nozīme tam, ko šis režīms pārstāv. Janukoviča laikā mūsu mēru Maruņaku – pilnīgi nevainīgu cilvēku – apsūdzēja kukuļņemšanā un iemeta cietumā. Tajā laikā tas bija iespējams, un notika daudz līdzīgu situāciju – ne vien ar mūsu mēru, bet ar daudziem citiem, kuri aizstāvēja savu zemi un negribēju to pārdot oligarhiem. Manuprāt, tagad notiek daudz labu pārmaiņu, diemžēl kara dēļ reformas valstī nav iespējams īstenot tik ātri.
RB: Kaut kam ir jātic. Domāju, ka viņi ir nabagi nepareizas domāšanas dēļ. Ja salabosim domāšanu, viss uzlabosies. Pirms dažām dienām Ukrainā bija vēlēšanas, un Maruņaks atkal uzvarēja, sacenšoties ar prokrievisku zvejsaimniecības uzņēmēju. Tas manī vieš cerības.