Nezināmu iemeslu dēļ Mikas Kaurismeki pirms diviem gadiem tapušais kinostāsts par vienu no spilgtākajiem Zviedrijas valdniekiem – karalieni Kristīnu I Vāsu – tikai tagad nonācis uz kino ekrāniem. Vīriešu dzimtes vārdu "valdnieks" lietoju apzināti, jo Kristīna bija tikai otrā no kopskaitā trim valdniecēm maskulīnā Zviedrijas galma vēsturē, un viņas neparastā situācija un ekstravagantā personība nudien šķiet lielisks avots tādiem mākslas darbiem kā romānam vai filmai.

Turklāt filma nav radusies gluži tukšā vietā – tās pamatā ir kanādiešu dramaturga Mišela Bušāra scenārijs/luga. Pirms dažiem gadiem ar Bušāra lugas "Toms fermā" ekranizāciju itin veiksmīgi startēja par režijas brīnumbērnu dēvētais Ksavjē Dolans, taču jāatzīst, ka viņa somu kolēģim veicies mazāk.

"Karaliene Kristīna" sevī ietver veselu žanru kokteili – tā ir gan "pieaugšanas filma", gan biogrāfiska melodrāma, gan vēsturiska filma, tomēr neviens no šiem žanriem nav izmantots pilnvērtīgi, lai koncentrētu skatītāju uzmanību uz kādu no daudzajām Kristīnas dzīves šķautnēm. Pašas Kristīnas dzīve, jau bērnībā pēc tēva nāves kļūstot par karalieni un izbaudot tolaik vīriešiem pienācīgu audzināšanu (pēc tēva gribas), kas vēlāk padara jauno sievieti par intelektuālu dumpinieci un sava ceļa gājēju, šķietami paver iespējas visnotaļ feministiski ievirzītam stāstam par sievietes tiekšanos pēc neatkarības tik stagnējošā vidē kā 17. gadsimta karaliskais galms, ar potenciālu konkrēto stāstu vispārināt līdz mūsdienām.

Kaurismeki pievērš uzmanību Kristīnas audzināšanai, kas notiek reģenta pārraudzībā, cenšoties uzskatāmi parādīt, cik lielu nozīmi meitenes attīstībā ieņem literatūra, filozofija un vīrišķīgās nodarbes – jāšana un medības. Īpaša loma piedēvēta franču filozofam Renē Dekartam, kurš pēc Kristīnas aicinājuma pat ierodas Zviedrijas galmā, kur gan ātri vien nokļūst uz nāves gultas. Paralēli Kristīnā dzimst arī mīlas jūtas – taču nevis pret brālēniem, kuri iekāro viņas roku un troni, bet gan galminieci grāfieni Ebu. Vēsturnieku spekulācijas par Kristīnas iespējamo homoseksualitāti kino veidotāji piedāvā kā faktu, tomēr mīlestības līnija filmā neattīstās un ātri vien pārvēršas epizodiskā un saraustītā agonijā, līdz izbeidzas pavisam, iztiekot bez sulīgām mīlas ainām vai kvēlojošiem konfliktiem, ja neskaita pašas filmas beigas.

Foto: Publicitātes foto

Līdzīgi notiek ar vēsturisko fonu – ieskicēts Trīsdesmitgadu karš un konflikts starp luterāņiem un katoļiem, bet filmā, tomēr netiek izvērsts plašāk par dažām ainām, kurās personāžu rīcība kļūst par vēstures grāmatās fiksēto epizožu virspusēju ilustrāciju. Rezultātā filmas stāsts "lēkā" no vienas tēmas uz citu, taču ne pie vienas neuzkavējas pietiekami ilgi, lai radītu pārliecību, ka autori patiešām iedziļinājušies pieejamajā materiālā. Tā vietā vērojam kolāžu, kas rupjiem diegiem sadiegta no atsevišķām Kristīnas un viņas tuvāko galminieku dzīves epizodēm. Nav aizmirsts arī par Dekarta nāvi, kas filmas kontekstā šķiet visai mazsvarīga, tomēr iepriecinās savulaik populārā seriāla "Emulators" fanus, jo Dekarta lomā ir Emulatora Džeroda mentors Sidnijs – aktieris Patriks Bošo. Personāži šeit ir tikai funkcijas vai karikatūras, un tas filmas vēsturiskā materiāla uztveri padara vēl grūtāku.

Iepriekšminētais iet roku rokā ar Kaurismeki nespēju atrast pareizo filmas intonāciju – lai gan šķiet, ka viss ekrānā redzamais ir domāts ļoti nopietni un emocionāli aizkustinoši, dīvainā aktierspēle kopā ar bieži vien muļķīgajiem dialogiem un to pasniegšanas manieri (aktieri galvenokārt ir skandināvi, taču filma ieskaņota angliski, turklāt vietām bez jebkādas saprātīgas konsekvences iejaucot franču un vācu valodas drupatas) vietumis to padara bezmaz par farsu. Tādas ir gandrīz visas ainas ar abiem uzmācīgajiem brālēniem, taču arī Kristīnas – viņu attēlo zviedriete Malina Buska – uzvedība lielākoties atgādina cilvēku, kas ballītē paņēmis vienu kokaīna celiņu par daudz.

Šīs ainas vismaz ir interesanti skatīties to neapzinātā smieklīguma dēļ, taču kolīdz visi pierimst un sāk spriedelēt par kaut ko nopietnu, piemēram, Prāgas ieņemšanu vai kartēzisko duālismu, ātri vien pārņem žāvas. Visam par labu nenāk arī filmas tehniskā kvalitāte – operatora un mākslinieku darbs, kas vairāk asociējas ar vidēja budžeta televīzijas seriāla līmeni. Piemēram, seriālā "Tjūdori" attiecīgais laikmets vizuāli bija rekonstruēts pārliecinošāk.

Foto: Publicitātes foto

Par to, ka Skandināvijas karalisko galmu intrigas var iedvesmot patiesi labu kino, pirms pieciem gadiem pārliecināja dāņu filma "Karaliskā dēka", kas spēja iekļūt "Oskara" balvai nominēto ārzemju filmu sarakstā. Nikolajam Arselam, kas bija gan režisors, gan scenārists, izdevās uzbūvēt labi nospriegotu dramaturģisko kodolu, kaislīgu mīlas trijstūri savijot ar ideālistu – Mada Mikelsena galma ārsta un Dānijas karalienes Karolīnas – centieniem ieviest valstī pārmaiņas. Nešaubos, ka Kaurismeki radošajai komandai tieši "Karaliskā dēka" bija acu priekšā kā ideālais piemērs, tomēr viņiem – apzināti vai neapzināti – ir izdevies samaitāt vēsturisku stāstu ar lielu tematisko un emocionālo potenciālu. Iespējams, vainīga ir vēlme izpatikt iespējami plašākai auditorijai, cenšoties radīt universālu dižpārdokli visām gaumēm (tas izskaidrotu žanrisko un tematisko sadrumstalotību, kā arī izvēli filmēt angļu valodā). Rezultāts ir tik dīvains un samudžināts, ka nespēj aizpildīt arī pašu zemāko – tīras izklaides – kategoriju, jo filma ātri vien kļūst elementāri garlaicīga savā haotiskumā. Ja pat biogrāfisks raksts vikipēdijā šķiet esam desmitkārt aizraujošāks, tas liek aizdomāties, vai patiesi karalienes Kristīnas savdabīgā persona nebija pelnījusi cieņpilnāku un atraktīvāku atspoguļojumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!