Foto: Kadrs no filmas

No 7. līdz 12. septembrim Nacionālā kino centra rīkotais 25. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") skatītājiem piedāvās divas filmu programmas. Kinoteātrī "K.Suns" Rīgā izrādīs sešu starptautiskos festivālos atzītu filmu izlasi, savukārt skatītājiem visā Latvijā portālā "www.filmas.lv" bez maksas būs pieejama īpaša foruma jubilejas filmu programma. Viena no filmām, kas būs skatāma kinoteātrī "K.Suns", ir režisora Benjamina Rē darbs "Gleznotāja un zaglis" (The Painter and the Thief, 2020), kuras centrā ir mākslinieces Barboras Kisilkovas un viņas gleznu zagļa Kārla Bertila neparastās attiecības. Par filmu pēc noskatīšanās raksta mākslas kritiķe Santa Hirša.

Viena no populārākajām tēmām, caur ko masu medijos un populārajā kultūrā tiek atspoguļota māksla, ir tās attiecības ar naudu, piemēram, mākslas darbu pārdošanas summu rekordi vai skandalozas slavenu darbu zādzības. Šāda veida notikumi un sižeti plašākai sabiedrībai ir saistošāki par citiem aspektiem, un daļai sabiedrības tāda mākslas monetārā vērtība šķiet arī vienīgā. "Apkarinot" mākslas darbu ar kādu intrigu, skandālu vai gluži vienkārši lielu naudas summu, ažiotāža un interese rodas pati no sevis. Sākotnēji norvēģu režisora Benjamina Rē filmas "Gleznotāja un zaglis" nosaukums lika domāt, ka arī šis būs asa sižeta augsto aprindu grāvējs par ekstravagantiem mākslas mīļotājiem, kuru vēlme savā īpašumā pārņemt mākslas darbus iegūst krimināli sodāmu ievirzi, taču pirmās asociācijas izrādās maldīgas. Filmas sižetā mākslas darbu zādzība ir tikai iegansts daudz sarežģītāku attiecību un pasauļu sadursmes atklāsmei, un tajā nav nekā no afēristiska cinisma vai mākslas elites paštīksmināšanās.

Foto: Kadrs no filmas

Dokumentālā filma "Gleznotāja un zaglis" aizsākas ar notikumiem Norvēģijā, Oslo, 2015. gadā, kad čehu gleznotājas Barboras Kisilkovas izstādē no galerijas tiek nozagtas divas viņas gleznas. Viens no zagļiem, Kārls Bertils, tiek notverts un apsūdzēts, un tiesas sēdes laikā māksliniecei, kuru primāri virza vēlme atgūt nozagtos darbus, par noziedznieku rodas interese. Pēc soda izciešanas viņa uzaicina vīrieti uz gleznošanas sesiju, Barbora uzsāk darbu pie Bertila portreta, un, lai arī viņš nespēj atsaukt prātā, ko izdarījis ar gleznām pēc to nozagšanas (jo bijis narkotisko vielu ietekmē), starp abiem pamazām rodas draudzība. Turpmākā filma vairāku gadu garumā dokumentē gan šīs neparastās attiecības, gan katra individuālo dzīvi, kurā jaunajām attiecībām ir visnotaļ liela loma.

Barboras draudzība, rūpes un praktiskā palīdzība pamazām ļauj Bertilam atbrīvoties no atkarībām, pievērsties "normālai" dzīvei, saprast un saskatīt gan savas traumas, gan pozitīvās īpašības. Ieraudzīt un apzināties sevi kā personību. Brīdis, kurā viņš ierauga sevi Barboras uzgleznotajā portretā, ir gan filmas atslēgas aina, gan spēcīgs pavērsiens Bertila attiecībās pašam ar sevi – viņš izplūst nevaldāmās asarās un šķiet piedzīvojis brīnumu. Aina ir aizkustinoša liecība par mākslas spēku raisīt katarsi un dzīvi mainošu pieredzi. Un tajā nav nekādas mistiskas dziedniecības – māksla ir veids, kā ieraudzīt, pietuvoties un saprast sevi (un runa, protams, nav tikai par portretiem). Mākslas darbs ļauj skatīt ikdienas norises spēcīgākos, izteiksmīgākos tēlos un simbolos, caur tiem gūstot apskaidrojošu vai piepildošu pieredzi. Mums droši vien grūti iedomāties, ko izjūt Bertils, kurš iepriekš ar mākslu nav nopietni saskāries, bet tagad ierauga sevi uz audekla kā mākslas darbu, kā kaut ko tādu, ko viņš iepriekš ir zadzis. Sabiedrības marginālim tā ir apjauta un fiziski burtisks apliecinājums, ka viņu kāds ir ieraudzījis, ka viņš nav tukša vieta. Tā ir otra klātbūtnes un sava svarīguma apliecinājuma sajūta, pēc kuras dažādās intensitātes pakāpēs ilgojamies mēs visi, bet filmā bez liekas didaktikas atainota šīs vienkāršās patiesības "praktiskā" iedarbība.

Foto: Kadrs no filmas

Filma neieslīgst didaktiskā sentimentalitātē par mākslas brīnumspējām vest uz likumpaklausības ceļa dzīvē nomaldījušos, mainīt dzīves un personības. Interesantākas šķautnes atklājas gleznotājas Barboras raksturā – vai viņas tieksme uz destruktīvu personāžu klātbūtni savā dzīvē, caur viņu tumsu pietuvojoties dzīves sāpēm un pārvēršot tās mākslā, ir veselīga no psiholoģiskā normatīvuma aspekta? Vai tieksme pēc citu destrukcijas nav vēl viens pašdestrukcijas paveids? Un ciktāl šāda mākslas radīšana vispār ir ētiska? Filmā ievijas mūsdienās neizbēgami svarīgi un grūti atbildami jautājumi par to, ciktāl māksla drīkst ekspluatēt citu ciešanas, kur tā ļauj runāt saviem varoņiem un kad sāk runāt viņu vietā pašas savtīgās interesēs. Barboras un Bertila draudzība nav vienkārša, taču tā šķiet patiesa un brīva no klasiskajām mākslas darba modeli objektivizējošajām attiecībām; abi varoņi viens otram kalpo par spoguli. Šķiet, ka tik dziļa tuvība nevar rasties triviālā saskarsmē, tai nepieciešamas tādas eksistenciālas robežsituācijas kā abu neparastā satikšanās.

Barboras mākslinieciskā darbība un nozagtās gleznas kalpo par dokumentālajā filmā redzamo notikumu izejas punktu, taču turpmākajā sižetā tam visam ir diezgan maza nozīme, jo attiecību dinamika raisās nesaistīti ar mākslinieciskas dabas jautājumiem. Tomēr notikumu fonā Barbora turpina strādāt ar Bertila portretiem visas filmas garumā – tā ir skaista metafora tam, ka neviens mākslas darbs nav galīgs un neviens portrets nevar būt pilnībā pabeigts, līdzīgi kā cilvēku savstarpējās attiecības. Portretējot savu draugu, māksliniece cenšas viņu atklāt caur daudznozīmīgām detaļām, inscenētās ainās pētot viņa ķermeni, žestus, kustības, tetovējumus, attiecības ar draudzeni. Tas viss atgādina par lēnas vērošanas, iedziļināšanās un skatīšanās nozīmi mūsdienu sabiedrībā, kurā dominē skaļais, uz sevi un sevis apliecināšanu vērstais. Tikpat diskrēts ir arī filmas veidotāju darbs, kuru klātbūtne filmētajās ainās šķiet pavisam nemanāma, un pēc filmas noskatīšanās rodas vēlme pārbaudīt, vai tas patiešām bija dokumentālais kino.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!