Cik labi, ka Rīgā ir tāda vieta kā "Kino Bize", es nodomāju, kad man palūdza uzrakstīt par kinoteātra "Kino Bize" 9. jubilejas svinībām - Vona Karvaja filmu retrospektīvu. Jau ilgāku laiku kinoteātra mājas ir Elizabetes ielā 37-2, tā ir daudzdzīvokļu māja, kuras pirmajā stāvā ir īpaši pielāgotas telpas kinoteātra vajadzībām, tāpēc šķiet, nevienu nepārsteigtu apgalvojums, ka ''Kino Bize'' ir vismājīgākais kinoteātris Rīgā. Elizabetes iela ir mājvieta arī citiem arthouse kinoteātriem, un jau kādu laiku es sapņoju par to, cik gan forši būtu uztaisīt cinema crawl jeb kinoteātru gājienu no "Bizes" uz "Splendid Palace'', un noslēgumā iegriezties "K. Sunī'' - kulturāla alternatīva populārajiem pub crawls jeb bārgājieniem, kas apzīmē organizētu ekskursiju pa dažādiem bāriem.
Bet tas lai paliek nākotnei. Šonedēļ mēs varam kopīgi svinēt "Kino Bize" deviņu gadu jubileju, un svinībām tiešām ir pamats. "Kino Bize" ir ne tikai mājīgs kinoteātris ar plašu programmu gan pieaugušajiem, gan bērniem, bet arī filmu izplatītāji, divu festivālu organizatori (Rīgas Pasaules Filmu festivāls un Dizaina filmu festivāls), kā arī kopš pandēmijas sākuma nodrošina arī mājas kino iespēju, ļaujot skatītājiem noskatīties īpašu kūrētu filmu izlasi. Jāuzsver, ka "Bizes" mājas kino platforma piedāvā plašu aktuālo latviešu filmu izlasi gan no šī, gan pēdējiem pāris gadiem - lieliska iespēja noskatīties to, ko varbūt sanācis palaist garām kinoteātrī.
"Kino Bize" jau tradicionāli svin savu jubileju ar kāda režisora retrospektīvu, un šogad kinoteātra pārstāvji skatītājiem ir sarūpējuši Vona Karvaja (Wong Kar-wai) četru filmu izlasi. Šīs četras filmas, ko šonedēļ vēl iespējams noskatīties, ir "Čankinas ekspresis'' ("Chungking Express'', 1994), "Kritušie eņģeļi" ("Fallen Angels", 1995), "Laimīgi kopā'' ("Happy Together", 1997) un "Noskaņojums mīlēt'' ("In the Mood for Love", 2000). Dažas no tām ir labāk zināmas, citas, iespējams, būs jaunatklājums, bet šīs filmas sniedz skaidru ieskatu režisora Vona Karvaja rokrakstā. Iespējams, vērts pieminēt arī to, ka visas šīs filmas ir tapušas viena pēc otras, savā ziņā precīzi attēlojot režisora rokraksta attīstīšanos, intereses un estētikas pilnveidošanos. Šobrīd Vona Karvaja filmogrāfijā ir kopumā 10 filmas, tikai vienai no tām oriģinālvaloda ir angļu valoda - "Manas melleņu naktis" ("My Blueberry Nights", 2007) ir režisora pagaidām vienīgais režijas eksperiments, kas tapis Amerikā.
"Čankinas ekspresis" ir filma, ko veido divi, savstarpēji nosacīti saistīti stāsti, kas vēsta par satikšanos vai teju nesatikšanos. Filmas pirmajā daļā mēs iepazīstamies ar noslēpumainu sievieti, kura ir tikko kā piekrāpta narkotiku kontrabandiste, un vīrieti, kuru nesen ir pametusi viņa ilggadējā draudzene, bet, tā kā viņa viņu pameta 1. aprīlī, viņš grib ticēt, ka tas ir joks, tāpēc viņš mēnesi gaida, lai viņa mainītu domas, un skaita dienas līdz 1. maijam, pērkot ananāsu konservus, kuriem derīguma termiņš ir 1. maijs. Viņu satikšanās bārā ir pirmā stāsta kulminācija, kas paver ceļu otram stāstam. Tajā mēs sastopamies ar vēl vienu vīrieti, kuru nesen ir pametusi draudzene, viņš ir dziļi nomākts. Ātrā ēdiena stendā, kur viņš mēdz pirkt ēdienu, viņš iepazīstas ar viesmīli, kura sapņo par Kaliforniju, un viņa sāk mēģināt viņu uzmundrināt, uzlabojot viņa dzīves apstākļus viņa dzīvoklī. Sapņainā viesmīle un nomāktais policists, tāpat kā pirmais filmas pāris, ir interesanti tēli savu kontrastu dēļ, un kontrastiem kopumā Karvaja filmās ir liela nozīme stāsta un noskaņas veidošanā.
Arī "Kritušos eņģeļus" veido divi savstarpēji nosacīti saistīti stāsti, kas atklāj dažādas pilsētas šķautnes un dažādus raksturus. Pirmais stāsts ir par pasūtījuma slepkavu un viņa partneri, kura viņam palīdz šajā biznesā, savukārt otrs stāsts ir par nerunājošu vīrieti, kurš naktīs ielaužas slēgtos veikalos, lai pārdotu viņu preces. Viņus vieno dažas sievietes, kuras savukārt vieno mīlestība pret dažiem vīriešiem, kas ne vienmēr ir abpusēja. "Kritušos eņģeļus" varētu raksturot kā vardarbīgāko filmu starp šīm, kas iekļautas programmā, šī ir, iespējams, tumšākā un bīstamākā Honkongas seja, ko Karvajs mums parāda. Bet tā joprojām ir daudzšķautņaina, aizraujoša un neparedzama, iespējams, tieši tāpēc vēl jo bīstamāka.
"Laimīgi kopā" ir stāsts par diviem vīriešiem, kuru romantiskās attiecības ir kļuvušas toksiskas, un lai viņi mainītu savas attiecības, viņi dodas uz Argentīnu, kur turpina strīdēties un nesaprasties. Viņu patiešām vētrainās attiecības Argentīnā sasniedz jaunus apmērus, un viņi vienlaikus mēģina viens no otra attālināties un atrast veidus, kā būt atkal kopā, kaut arī tas visticamāk nav vairs nemaz iespējams, un tā kopā būšana vairs nevar nemaz būt laimīga.
Savukārt "Noskaņojums mīlēt" ir, iespējams, pieklusinātākā un smalkākā filma šajā programmā, tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri dzīvo blakus un kuri saprot, ka viņu partneri ir kļuvuši par mīļākajiem un viņus krāpj. Šāda nodevība abu pāru piekrāptās puses emocionāli ļoti satuvina, un filma kļūst par stāstu par ilgām.
Kas vieno šīs četras filmas, kuras mums piedāvā skatīties "Kino Bize"? Pirmkārt, jāuzsver vietas nozīme un loma: Karvajam pilsēta ir atsevišķs tēls, ne tikai vieta, kur kaut kas notiek. "Čankinas ekspresis", "Kritušie eņģeļi" un "Noskaņojums mīlēt" notiek Honkongā, savukārt "Laimīgi kopā" sākas ar bēgšanu no Honkongas: galvenie varoņi aizbēg no Honkongas uz Argentīnu, lai mēģinātu saglābt savas attiecības, nomainot vidi.
Iesākumā ir pilsēta, tikai tad ir cilvēki, svešinieki, viņu savstarpējās nejaušās un negaidītās, brīžiem pārsteidzošās satikšanās, kuras varēja mierīgi arī nenotikt, jo Honkonga ir metropole, kurā uz brīdi pietiek aizvērt acis, lai pieļautu neatgriezenisku kļūdu, piemēram, ieejot nepareizajā adresē, lai izpildītu pasūtījuma slepkavību, kā tas notiek "Kritušajos eņģeļos". Honkonga ir arī pilsēta, sala un blīvi apdzīvota teritorija ar sarežģītu politisko vēsturi, kas šai vietai piešķir īpašu multikulturālu raksturu, Honkonga arī šodien kā nozīmīgs finanšu centrs piesaista dažādus ambiciozus cilvēkus.
Vona Karvaja filmas nerunā tiešā tekstā par Honkongas neseno gadu vēsturi, bet šī īpašā administratīvā rajona piederības un identitātes līkloči ir tēma, kas norisinās fonā. Iespējams, visspilgtākais un tiešākais šīs tēmas izvērsums ir atrodams filmā "Laimīgi kopā", kas sākas ar kadriem, kuros redzam galveno varoņu pases, pirms viņi aizbēg uz Argentīnu. Un iespējams, vērts uzsvērt, ka "Laimīgi kopā", filma, kas savā ziņā iemūžina ilgas pēc Honkongas, esot otrā pasaules malā, uz ekrāniem nonāca 1997. gadā - tajā pašā gadā, kad Ķīnas republika pārņēma Honkongas suverenitāti (līdz tam teju pusotru gadsimtu ar īsiem pārtraukumiem Honkonga bija Britu impērijas kolonija). Atkārtošos, ka šie politiskie, pamatīgi dzīvi mainošie procesi nevienā no filmām nenotiek tuvplānā, bet neziņa, nedrošība par nākotni, par iespējamiem brīvību ierobežojumiem, par identitātes krīzi un par piederības krīzi šajās filmās nenoliedzami vibrē kaut kur fonā, otrajā vai trešajā plānā. "Laimīgi kopā'' šīs neziņas vibrācijas ir tik stipras, ka galvenie varoņi aizbēg uz otru pasaules malu, jo mājās vairs nav iespējams sadzīvot kopā.
Savukārt nesenākā retrospekcijas filma, "Noskaņojums mīlēt", kas uz ekrāniem nonāca 2000. gadā, norisinās pagātnē, ne vairs mūsdienās, un tajā pilsēta pirmo reizi starp šīm izlasē iekļautajām filmām ir abstraktāka, nenoteiktāka, reducēta uz konkrētām vietām, un tā vairs nav filma par nejaušu satikšanos metropolē, kur uz katra soļa var notikt kaut kas neparedzēts, bet par nodevību, kas notiek tavā acu priekšā. Pilsēta ir reducēta uz mājvietu, uz darba vietu, restorāniem un dažām vietām, kur galvenie varoņi viens otram ikdienā var paiet garām. Iespējams, tas ir saistāms ar to, ka tādas Honkongas, kādu mēs redzējām vecākajās Karvaja filmās, vairs tajā brīdī nav. Iespējams, režisoru arī vairs tajā brīdī neinteresē pilsētas plašums, bet cilvēku attiecību dziļums un smalkums, ko vieglāk atainot un pētīt ierobežotā vidē. Iespējams, protams, arī tas, ka šīs filmas stāstam vairs nepiestāv metropoles plašums, bet gan vajadzīga ierobežotāka, konkrētāka vide.
Kino un pilsētas attiecības ir bijis fascinējošs temats jau kopš kino pirmsākumiem, daudziem pētniekiem liekot uzdot jautājumu, vai kino varētu eksistēt ārpus pilsētas un kādas vispār ir kino attiecības ar pilsētu, telpu, ko tas attēlo. Kino nenoliedzami ir ietekmējis veidus, kā mēs vērojam, pētām, uztveram un piedzīvojam pilsētas, tas ir radījis viltus pazīstamību, regulāri izmantojot uz ekrāna vienas un tās pašas pilsētas, kuras nu jau ir tā apaugušas ar mītiem, ka reālās pilsētas pieredze ir kaut kas pavisam cits no mākslas darbā izfantazētā. Šķiet, visi ir dzirdējuši stāstus par tūristiem, kuri aizbraukuši uz Parīzi un piedzīvo pārpasaulīgu vilšanos, jo reālā pilsēta neatbilst stāstiem un mītiem, kas par to ir izveidoti. Iespējams, ko līdzīgu varētu piedzīvot cilvēki, kuri pirmo reizi apmeklē, piemēram, Ņujorku, kas ir mājvieta tik daudziem kinematogrāfiskiem stāstiem, ka mīti un realitāte ir saplūduši grūti atšķetināmā masā.Un mani nemaz nepārsteigtu tas, ja kāds labāk orientētos fikcionālajā Ņujorkā, nekā savā dzimtajā vai mītnes pilsētā, jo kino vara, attēlojot reālas vietas, kas tiek pārvērstas par ko mītisku, nav īsti līdz galam novērtēta.
Skatoties Karvaja filmas, ir grūti nedomāt par to, kādas ir kino attiecības ar pilsētu, kas visu laiku mainās, kas ir neparedzama, kurā dzīvo tik daudzi cilvēki ar dažādām ambīcijām, dažādiem morāles kompasiem, dažādām interesēm un dažādām identitātēm. Lielpilsētas, metropoles šarms uz lielā ekrāna slēpjas tās neparedzamībā, kas ļauj notikt jebkam. Reizēm, protams, nenotiek nekas, reizēm tu bārā satiec sievieti blondiem matiem ar saulesbrillēm, kura no kāda bēg, vai reizēm tu satiec nerunīgu vīrieti, kurš tev spiež nopirkt saldējumu, ko tu pat negribi. Bet visos šajos stāstos pilsēta ir sākums, katalizators, kas nosaka varoņu rīcības, ietekmē viņu motīvus un dažādas izvēles.
Vēl šīs filmas vieno ne tikai pilsētas loma filmas noskaņas radīšanā un stāsta attīstībā, bet arī pārdomāta attieksme pret izmantoto mūziku. Piemēram, filmas "Noskaņojums mīlēt'' noskaņas radīšanā izmantotajai mūzikai ir patiešām liela nozīme, tā jau no filmas sākuma rada sajūtu, ka šis ir melanholisks stāsts par ilgošanos, kas visticamāk paliks nepiepildītas. Filmā "Čankinas ekspresis" ļoti liela nozīme stāstā ir "The Mamas & The Papas" dziesmai "California Dreamin''', kas iemieso ātrā ēdiena stenda viesmīles Fajas ilgas pēc došanās uz Kaliforniju. Filmas "Laimīgi kopā" nosaukums ir arī grupas "The Turtles" dziesmas "Happy together'' nosaukums, savukārt dziesma pieliek punktu filmai. Vons Karvajs precīzi izmanto mūziku, lai paspilgtinātu filmas tēmas un varoņu emocionālos stāvokļus, mūzikas izmantojums ir pārdomāts un filigrāns, tāpēc īpaši paliek atmiņā un piesaista uzmanību.
"Kino Bizes" jubilejas retrospektīva norisināsies līdz 10. decembrim, un tā ir lieliska iespēja gan pirmo reizi vai jau atkārtoti satikties ar Vona Karvaja kino, gan arī atbalstīt neatkarīgo kinoteātri, lai mums arī turpmāk ir, kur iegriezties Elizabetes ielā skatīties labu kino.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
