Ir tāds briesmīgs latviešu valodas vārds "cerēšanās". To pamanīsim galvenokārt mūsu rakstnieku darbos, kuri strādājuši 19. gadsimta nogalē un vēl pāris gadu desmitus tālāk. Cerēšanās apzīmē to posmu divu cilvēku attiecībās, kurā vēl nav izteikts bildinājums, taču ir pietiekami skaidrs, ka tas visā drīzumā notiks. Šim vārdam ir attāla līdzība ar apzīmējumu "aplidošana", taču tas jau vairāk raksturīgs dekadentiskākai, rafinētākai attieksmei, kura saistāma ar modernisma vērtību izpratni.

Alises Zariņas filma "Blakus" iesākas ar pieminēto cerēšanās posmu – un, ja no šī vārda notrauš seniluma patinu, paliek diezgan precīza sasaukšanās ar to komunikācijas spriegumu, kurš sākotnēji valda starp Āra Matesoviča Kasparu un Antas Aizupes Luīzi. Kaut gan abu privātā situācija ir gana sarežģīta. Kaspars bēguļo no sievas, Luīze gaiņājas prom no darba kolēģa, kurš rāmi, bet kretīniski uzstājīgi vēlas meiteni savaņģot (minētos centienus sev raksturīgā stilistikā smalki atveidojis Ivars Krasts).

Bet nejaušībai mēdz būt apbrīnojams spēks. Nokļuvuši vienā auto, kurā dodas svinēt Jāņus pie, kā izrādās, kopīgiem draugiem, abi jaunieši vēl nenojauš, ka šie nebūs viņu vienīgie kopīgie saulgriežu svētki.

Režisore, kura kopīgi ar Martu Elīnu Martinsoni ir arī filmas scenārija autore, aicina piedalīties Kaspara un Luīzes attiecību stāstā no cerēšanās brīža līdz tālākām un jau krietni komplicētākām attiecību fāzēm. Mainās arī viņu ikdiena. Te – kopīgs dzīvoklis, te – katra profesionālie centieni un "aplaušanās". Lielisks motīvs kādai valstiskai institūcijai, lai izveidotu pamācošu īsfilmu no sērijas "Kā saprast savu mīļoto" vai "Neapjūc darba tirgū".

Par laimi, nedz Alise, nedz Marta nav izvēlējusies slideno "padomāsim par to dziļāk" ceļu. Vairāk atraisītās filmas epizodēs pat rodas asociācijas ar franču Jaunā viļņa pieeju: novērsties no scenārija diktāta, ļaujot varoņiem risināt un attīstīt savstarpējo saskarsmi pēc konkrētās situācijas noskaņas un apstākļiem.

Filma uzrunā ar savu vieglumu. Pirmkārt, vizuāli – latviešu kinoskatītājam, pieļauju, vienmēr ir saviļņojošs brīdis uz ekrāna redzēt dzimtenes vasaru. Tās taču vienmēr ir par maz. Otrkārt, "road movies" jeb ceļa filmas (kāda ir arī šī) lielākoties raksturo izmukšanas vai aizbēgšanas motīvs, rutinētās ikdienas dekonstruēšana. Vai gan tā nav viegla sajūta: beidzot atstāt pilsētas mūrus, ikdienas darbus un doties, kur deguns rāda? Visbeidzot – vieglums viešas no varoņu savstarpējās saziņas. Pēdējā laikā mums ir bijusi iespēja vērot dažādas vēsturiskas drāmas, kuras veidojuši pašmāju režisori programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei". Un, tā kā tajās risinātie dialogi ne vienmēr ir nodēvējami par organiskiem un ticamiem, "Blakus" šajā ziņā dod svaigu gaisa malku. Asprātīgi, reizēm rupji, vietumis aprauti. Tieši tā, lai no ekrāna izveidotos saite ar mums pazīstamo realitāti. Tiesa, varbūt šo organiskuma un ticamības pakāpi nodrošina tas, ka Zariņas filma nav par vēsturiskiem un/vai traģiskiem notikumiem, kuros skatītājam vispirms "jāiebrauc", pirms vēl paspēts uzķert, ko un kāpēc varoņi viens otram saka. Tik un tā – arī jauniešu auditorijai paredzētā produktā viegli var iesprukt kokainība un neīstums. Šīs filmas gadījumā abu nevēlamo iztrūkst.

Tiklab gadās, ka pieminētā viegluma ir par daudz un filma profesionāla kinodarba vietā sāk līdzināties entuziastu veidotam klipiņam, kurš uzņemts pašu priekam. Taču tā ir mirklīga un neregulāra atskārta. Aizupes un Matesoviča starpā virmo tieši tādas intensitātes ķīmija, ka sevī ievelk tiktāl, lai interese par to, kā viņu blakus būšanas stāsts attīstīsies tālāk, nenorimtu. Esmu dzirdējis viedokli, ka Kaspara tēls esot "stīvs" un "nekāds", salīdzinot ar Luīzi, kura daudz biežāk iegrimstot dziļākās pārdomās un esot "emocionāli dzīvāka". Manuprāt, pieminētā "nekādība" nenozīmē neizstrādātu lomu vai neprecīzu režisora saklausīšanu. Tāds Kaspars vienkārši ir. Jā, nedaudz lupatīgs un ap sevi centrēts, lai neteiktu – egoistisks. Acīmredzot tieši šādu vīrieša veidolu Zariņa ir vēlējusies parādīt. Interesanti, vai tas režisorei ir jau kā visaptverošs simbols šodienas maskulinitātei Latvijā...? Iespējams, par to varēs pārliecināties Alises nākamajā filmā. Cerams, ka tāda patiešām arī sekos.

LTV1 raidījumā "Rīta Panorāma" nesen viesojās režisors Dzintars Dreibergs un aktieris Mārtiņš Vilsons, lai stāstītu par pēdējo nofilmēto epizodi lielbudžeta drāmai "Dvēseļu putenis". Vilsons retoriski jautāja: "Vai mēs, kāds no latviešiem, vispār... cik mēs atceramies tos cilvēkus, kas ir nolikuši galvas par mūsu brīvību?" Piebilstot, ka varbūt nav tik būtiski pirms filmas izlasīt Aleksandra Grīna romānu, drīzāk katru dienu padomāt par to, kas mēs esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam. Filma "Blakus" savukārt varētu būt lieliska iespēja kādam atcerēties par tiem cilvēkiem, kuri ir šīs brīvības mazmazmazbērni – mūsdienu jaunieši. Jo, šad tad iemetot skatu reģionālās preses lappusēs, par jauniešiem (no lasītāju iesūtīto viedokļu puses) var lasīt tikai to, ka "visi brauc prom", "grib tikai dziedāt un spēlēt, bet negrib strādāt". Diezin vai kāds no šiem sašutušajiem lasītājiem apmeklēs filmu "Blakus", pat neskatoties uz to, ka tā šobrīd veic ļoti garu ceļojumu pa reģionu kultūras namiem. Taču, ja kāds no viņiem tomēr aizies, man par to būs tāds pats prieks kā Dreibergam par katru skatītāju, kurš būs izlasījis "Dvēseļu puteni" un papētījis Latvijas vēsturi, kā viņš to norādīja sarunā.

Jo, izrādās, pētīt ir iespējams (un pat nepieciešams!) ne tikai vēsturi, bet arī šodienu. Zariņa ar saviem domubiedriem tieši to arī dara – izmantojot divu jaunu cilvēku attiecību stāstu. Skaistu un vienlaikus skumīgu.

Source

Tags

Jaunākās filmas recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form