"Vindrivera" tiek dēvēta par savdabīgas triloģijas noslēgumu, ko tā veido kopā ar iepriekš minētajām filmām, un vērīgs kinoskatītājs patiesi varēs saskatīt paralēles un Šeridanam raksturīgo rokrakstu. Vispirms jau – skarba, taču, nenoliedzami, vizuāli pievilcīga darbības vide. Šoreiz tas ir Vaiomingas štatā izvietotais Vindriveras indiāņu rezervāts, kurā saules pielietās sniegotās kalnienes vienā mirklī var pārklāt necaurredzama sniega vētra, bet naktīs temperatūra nokrītas krietni zem mīnus 20. Šo vidi par mājām sauc Džeremija Rennera atveidotais dabas rezervāta uzraugs Korijs Lamberts, kura darbs ir medīt plēsoņas, kas uzbrūk vietējiem ganāmpulkiem.
Tieši Korijs atrod rezervāta sniegotajos plašumos neskaidrā nāvē mirušas indiāņu meitenes līķi, un, kad noziegumu izmeklēt ierodas jaunā, nepieredzējusī FIB aģente Džeina (Elizabete Olsena), Korijs ir vienīgais, kas spēj viņai palīdzēt atklāt patiesību. Jāatzīst, ka līdzīgu shēmu Šeridans izmantoja arī "Sicario", kur teju identiskā situācijā – svešā, draudīgā vidē – nonāca Emīlijas Blantas atveidotā FIB aģente Meisnere. Skaidras paralēles iespējams vilkt arī starp Koriju un Benisio del Toro atveidoto Alehandro no "Sicario" – abi šie vīri ir rūdīti, aukstasinīgi profesionāļi, viņus vieno arī traģisks meitas zaudējums, kas lielā mērā nosaka rīcības motīvus. Tiesa, Korija tēls ir simpātiskāks un vairāk atgādina klasisko Holivudas pozitīvo varoni, kaut arī viņa iekšējā pasaule ir krietni vien drūmāka.
Šeridana firmas zīme ir vienkāršas sižeta līnijas, kurām dziļuma dimensiju piešķir tieši personāžu stāsti un rakstura atklāsmes, turklāt ar katru nākamo filmu šī tendence arvien pieaug, respektīvi, sižeti kļūst vienkāršāki, bet varoņi – dziļāki. "Vindriveras" centrā esošais noziegums ir tik primitīvs, ka varētu būt aizgūts no "Degpunktā" sižeta, te nav nekādu satriecošu sazvērestības teoriju vai šokējošu sižeta pavērsienu. Vēl vairāk – filmas autors ar elegantu montāžas paņēmienu skatītājam atklāj patiesību par notikušo, vēl pirms to uzzina izmeklētāji. Vairāk par patiesības noskaidrošanu Šeridanu interesē nozieguma sociālpsiholoģiskie aspekti un varoņu izjūtas, kuras viņš ļauj mums iepazīt pamazām, gan darbībā, gan poētiskos dialogos. Un viss notiekošais šeit ir tieši pakārtots videi – šādā ziņā filmas nosaukums ir maksimāli precīzi izvēlēts. Tas patiešām ir stāsts par to, kāda ir dzīve vietā, kurā cilvēkam ir tikai divas iespējas – vai nu būt cīnītājam un izdzīvot, vai arī salūzt un nonākt upura lomā. Pirmkārt, tā ir garīga salūšana, ļaujot dzīvnieciskajam sevī pārmākt cilvēcisko, kā tas notiek ar vairākiem filmas personāžiem. Būtībā – vecais, labais stāsts par ļaunuma banalitāti, kad nežēlīgs noziegums tiek pastrādāts tikai tā, starp citu, aiz nejaušības, dzērumā, aiz neko darīt, aiz noguruma un vēlmes nolaist tvaiku. Lai arī šī izdzīvotāja/upura metafora nav īpaši oriģināla, tā tiek pārliecinoši izvērsta cauri visai filmai no sākuma kadriem, kuros Korijs ar precīziem šāvieniem nogalina vilku baru, līdz beigām, kurās viņš nonāk aci pret aci ar slepkavu. Korijs definē šo uzstādījumu Džeinai, atklājot, kā spējis sadzīvot ar meitas nāvi, un kļūst skaidrs, ka viņš savu izvēli ir izdarījis, turpretī Džeina vēl atrodas krustcelēs.
Šeridans ir meistarīgs spriedzes būvētājs, kurš, nepārprotami, aizguvis tās radīšanas mehānismus no žanra klasiķiem. Viņa scenārijos viss notiek pēc principa – "kas lēni nāk, tas labi nāk", un "Vindrivera" ir tīrs vingrinājums maksimālā spriedzes kāpinājuma sasniegšanā. Filmas temps sākumā var šķist pārāk mierīgs trillera žanram, jo notikumi attīstās lēni, taču neļaujiet sevi apmānīt – Šeridanam patīk spēlēties ar skatītāju un pārsteigt negaidot, tāpēc tās nedaudzās action ainas, ko viņš piedāvā, ir pēkšņas, ātras un ļoti brutālas, liekot sirdij uz brīdi pamirt aiz pārsteiguma. Gluži kā dzīvē, kad neparedzamais var sagaidīt tepat aiz stūra, tāpat arī izmeklētāji "Vindriverā" nekad nezina, kurš no šķietami nekaitīgajiem vai pat koleģiāli noskaņotajiem ceļā sastaptajiem var pēkšņi iešļākt sejā piparu gāzi vai krūtīs ietriekt ložu krusu.
Iespējams, ka "Vindrivera" kādam var šķist pārāk gausa uz mūsdienu žilbinošo, sprigano un datorefektiem pārsātināto supervaroņu action filmu fona, citam – gluži pretēji – pārāk pretencioza un appoetizēta (ne katrs rezervāta apsargs būs spējīgs uz tik emocionāli skaistām dvēseles atklāsmēm), piesieties, iespējams, arī atsevišķām tehniskām niansēm. Tomēr mūsu priekšā ir "īsts kino", kuru radījis inteliģents cilvēks ar vēlmi likt mums iedziļināties un domāt līdzi, nevis vienkārši izklaidēt, – šai ziņā "Vindrivera" rada līdzīgu pēcsajūtu, kāda paliek pēc labas grāmatas izlasīšanas.
