Tikko uz pašmāju lielajiem ekrāniem startējusi Daces Pūces pirmā pilnmetrāžas filma "Bedre", pie kuras režisore strādājusi četrus gadus. Lirisko drāmu režisore izvēlējusies veidot pēc rakstnieces Janas Egles godalgotajā stāstu krājumā "Gaismā" iekļauto stāstu motīviem. Filmā skartas vairākas smagas un aktuālas tēmas, atklājot skarbo pieaugušo pasauli desmitgadīgā Markusa acīm. Pēc tēva nāves Markuss dzīvo pie vecmāmiņas Latvijas mazpilsētā un vēlas kļūt par mākslinieku, taču vietējā sabiedrība zēnu atstumj, tāpēc viņš atrod sev draugu un radniecīgu dvēseli noslēpumainā vientuļnieka Jūrnieka personā un kopā ķeras pie neparastas vitrāžas radīšanas.
"Bedre" izpelnījusies plašu atzinību vēl pirms demonstrēšanas Latvijā, iegūstot "Grand Prix" balvas Tallinas "Black Nights" kinofestivālā, Lībekas kinofestivālā un Krievijas filmu festivālā "Baltijas debijas", izrādīta citu festivālu programmās. "Bedres" izrādīšanas tiesības jau iegādājusies filmu izplatīšanas kompānija "TVCO" un platforma "HBO Europe". Ar Daci Pūci satikāmies, lai pārrunātu "Bedres" ilgo tapšanas ceļu, saistību ar aktuālajām problēmām Latvijas sabiedrībā un to, kas ir jāzina labam kinorežisoram.

Iesākumā mazliet pastāstiet par savu ceļu līdz kinorežijai. Kāpēc izvēlējāties grūtāko ceļu un devāties studēt, nevis uzreiz ķērāties pie filmu veidošanas, ņemot vērā, ka jums jau bija pieredze un sakari šajā jomā?

Jūs domājat – paņemt pusmiljonu lielu finansējumu un tad sākt mācīties? (Smejas.) Pirmkārt, tā ir milzīga atbildība, jo tā nav manis nopelnītā nauda, par ko top kino. Otrkārt, es visu mūžu esmu mācījusies, un šo mācību kvintesence ir kino, kas sastāv no daudzām profesijām. Režisoram visas šīs profesijas ir vai nu jāpārvalda pašam, vai arī jābūt vismaz zinošam. Tas ietver gan vizualitāti, gan audiālo pusi. Tāpat viņam jābūt arī uzņēmējam un vadītājam. Jāmāk profesionāli runāt ar aktieriem, laukuma darbiniekiem un producentiem. Tas ir jāmācās, turklāt praktiski, nevis teorētiski.

Treškārt, man vienmēr ir patikušas audiovizuālās lietas. Mans pirmais maģistra grāds bija mūzikā, divus gadus esmu mācījusies mākslas akadēmijā sagatavošanas kursos, jo zīmēt man patīk jau no bērnības. Pirms 20 gadiem es pat nesapņoju par kino režiju, tikai intuitīvi uz to gāju. Kad beidzot sajutos nobriedusi un ieguvusi dzīves pieredzi, varēju atļauties paust savu vēstījumu. Visas šīs komponentes ir ļoti svarīgas. Forši, ka jauni cilvēki grib būt kinorežisori, bet manā skatījumā tā ir profesija, kurai nepieciešama dzīves pieredze, jo viss balstās uz psiholoģiju. Tas ir svarīgi jebkurā žanrā.