Šonedēļ pirmizrādi Latvijā piedzīvoja animācijas filma "Mans mīļākais karš" ar dokumentālās filmas elementiem – autobiogrāfisku motīvu piesātināts stāsts par pieaugšanu Padomju Latvijā un Otrā pasaules kara atstātajiem nospiedumiem latviešu kolektīvajā apziņā. "Mans mīļākais karš" šovasar saņēma galveno balvu prestižajā Ansī animācijas filmu festivālā Francijā. Filmas režisore Ilze Burkovska-Jakobsena jau 30 gadus paralēli dzīvo Latvijā un Norvēģijā, veido dokumentālās filmas kopā ar savu vīru Trondu un atklāj, ka ar savu stāstu vēlas pasaulei parādīt, kāda bija dzīve Padomju Savienībā stagnācijas periodā no mūsu, latviešu, skatpunkta.
Mēs varētu sākt ar nelielu atkāpi pagātnē. Kā jums tālajā 1990. gadā izdevās no Latvijas PSR, Saldus, nokļūt tolaik eksotiskajā Norvēģijā?
Viss sākās 1989. gadā. Tolaik tikt uz kapitālistisko valsti padomju cilvēkam bija praktiski neiespējami. Teiksim, manu mammu tikai dažus gadus iepriekš nelaida pat uz sociālistisko valstu blokā esošo Vācijas Demokrātisko Republiku. Tad laikrakstā "Padomju Jaunatne" parādījās ziņa par iespēju jauniešiem pieteikties gadu ilgām mācībām Norvēģijas tautskolā. Es nosūtīju savu pieteikumu, un no 240 kandidātiem beigās aizbraucām 21 cilvēks. To visu rīkoja kultūras biedrība "Norvēģija–Latvija". Par Norvēģiju man bija tikai romantisks priekšstats no Sigrīdas Unsetes, Henrika Ibsena un Knuta Hamsuna grāmatām, turklāt tā bija NATO valsts – tātad slēgta tēma mūsu informatīvajā telpā. Nokļuvu TV–video klasē, kur varēju iegūt praksi video darbu veidošanā. Nācās ātri apgūt norvēģu valodu, jo mācības notika tikai norvēģu valodā, turklāt ne latvieši, ne norvēģi tajā laikā īpaši neizrāvās ar angļu valodas apguvi. Man bija ļoti atraktīva norvēģu valodas pasniedzēja, kas lēkāja pa soliem, gūlās uz grīdas, aktīvi žestikulēja un lietoja mīmiku, lai tikai es sāktu runāt norvēģiski.
Kā jūsu ceļš tālāk veda uz režisora profesiju? No filmas var saprast, ka, vēl Latvijā dzīvojot, vēlējāties studēt žurnālistiku.
Tas bija 1990. gada rudens. Es sapratu, ka vēlos studēt Norvēģijā. Toreiz patiešām biju nolēmusi stāties žurnālistos, taču sapratu, ka nevarēšu to izdarīt Norvēģijā savas ierobežotās norvēģu valodas dēļ. Kādu brīdi šaubījos, vai nestudēt vēsturi, jo arī tā mani ļoti interesēja. Vienu gadu studēju Stavangeras misionāru universitātē, nokārtoju eksāmenu teoloģijas pamatos. Pēc tam Lillehammeres reģionālajā augstskolā apguvu kino pamatus, lai varētu stāties režisoros. Norvēģijā režisoros tolaik uzņēma tikai no 21 gada vecuma, kā arī bija jābūt divu gadu studiju vai četru gadu darba pieredzei. Es tur iekļuvu vēl pirms noteiktā vecuma, jo norvēģiem šķita, ka cilvēks no bijušās Padomju Savienības ir svētīga daļa kursam un pārējiem būs ļoti interesanti.
Vai jūs jau studiju laikā sapratāt, ka jūsu ceļš būs tieši dokumentālā kino režija?
Es pabeidzu televīzijas režijas kursu, un pirmā doma man vienkārši bija dabūt darbu. Man nebija īpašu ambīciju veidot kaut ko savu. Mēs ar kursabiedru Trondu apprecējāmies studiju beigās un pārcēlāmies uz viņa dzimto pilsētu, jo vēlējāmies veidot ģimeni. Tur dzīvoja Tronda vecāki, kas varēja mums sniegt atbalstu. Ja mēs būtu uzreiz pārcēlušies uz Oslo, droši vien arī mūsu katra karjera būtu citāda. Pēc maza brīža sapratām, ka mums ir jādibina pašiem savs uzņēmums. 1998. gada vasarā es jau rakstīju pieteikumu, lai veidotu savu dokumentālo filmu "Klases bilde", kas tapa par maniem klasesbiedriem no Saldus.
