Kā nepilngadīgie aktieri kļuva par seksualizācijas objektiem. 'Romeo un Džuljetas' gadījums

Visiem patīk veiksmes stāsti, un nudien netrūkst pieaugušo kinozvaigžņu, kas ar savas slavas mērķtiecīgu kaldināšanu sāka nodarboties jau bērnībā, – Raiens Goslings, Drū Berimora, Kirstena Dansta, Džodija Fostere, Nīls Patriks Hariss un daudzi citi. Ne visi mazie aktieri izvēlas turpināt karjeru kino – tikai nonākot industrijā, gan paši bērni, gan viņu vecāki vai aizbildņi saprot, cik smaga patiesībā ir ikdienas rutīna uzņemšanas laukumā, pat neraugoties uz mūsdienu visu uzraugošo jurisdikciju un stingrajām prasībām.

Turklāt filmēšanās bērnībā var kļūt par traumatisku pieredzi arī tad, ja aktieris filmējas tikai bērnu auditorijai piemērotos darbos, jo konkurence ir liela, prasības – augstas, un nereti paši bērna vecāki kļūst par savas atvases ļaunākajiem ienaidniekiem, cerot uz slavu un bagātību. Labs piemērs ir Makolija Kalkina stāsts, kura žilbinošie finansiālie panākumi radīja lielu spriedzi un konfliktus ģimenē, zēna tēvam cenšoties no dēla slavas "izspiest maksimumu", bet pats aktieris no zvaigznes statusa nonāca līdz narkotiku atkarībai un sagrautai karjerai.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Drū Berimoru, kuras slava aizsākās septiņu gadu vecumā Stīvena Spīlberga kases grāvējā "Citplanētietis", taču viņa spēja pārvarēt atkarību no aizliegtajām vielām un 90. gadu otrajā pusē uzsāka itin veiksmīgu karjeru kā komēdiju aktrise. Daudz skumjāka pieredze bija Džūdijai Gārlendai, kuru studija esot apzināti pieradinājusi pie amfetamīna, lai uzturētu jauno kinozvaigzni možu un smaidīgu