Kas bija Zemgaliešu Biruta – krimināldrāmas '1906' drūmā mūza
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs/publicitātes foto/DELFI kolāža

Piektdien, 15. martā, uz ekrāniem nonāks noslēdzošais projekta "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" darbs – režisora Gata Šmita krimināldrāma "1906", kas vēsta par maz atspoguļotu Latvijas vēstures posmu, proti, laiku pēc 1905. gada revolūcijas, kad slepenpolicija bija gandrīz apturējusi sociāldemokrātu kaujinieku darbību, taču atsevišķi grupējumi spītīgi turpināja būt aktīvi pagrīdē. "Asiņains terors" un "neprātīga uzdzīve" ir divi vārdu salikumi, kas raksturo filmā atainoto laika posmu.

Filmas centrālie tēli ir kaujinieks Pelēkais (atveido Mārtiņš Kalita) un dzejniece Violeta (Inese Pudža), kurus vieno gan brīvdomīgas idejas, gan romantiskas jūtas. Kā atklāj scenārija līdzautore Marta Elīna Martinsone, Violetas tēla prototips sākotnēji bija par vienīgo dekadenti sievieti latviešu rakstniecībā dēvētā Zemgaliešu Biruta, taču darba procesā tas transformējies: "Viņa arvien vēl ir galvenā iedvesma Violetas tēlam, taču filmā nav daudz patiesu faktu no viņas dzīves. Galvenokārt tas tāpēc, ka mainījās stāsts un tā fokuss, kas šobrīd vairāk ir vērsts uz Mārtiņa Kalitas varoni. Bija vienkārši jāizdara izvēle – vairāk attēlot revolūciju vai literatūru. Filmā vairāk ir revolūcijas, tāpēc attiecīgi Birutas aspekts mazinājās."

No Zemgaliešu Birutas dzīvesstāsta ņemta iedvesma arīdzan dekadentu videi un citiem tēliem, kurus savās atmiņās aprakstījis rakstnieks, aktieris un dziedātājs Pāvils Gruzna. Starp tiem minami, piemēram, dzejnieks Kārlis Jēkabsons un aktrise Marta Ozoliņa.

Zemgaliešu Birutas tēls izvēlēts, jo viņa iemieso "zudušo laikmetu". "Viņā ir degsme un jūsmīgums, un viņa, šķiet, nejauši nonāk revolucionāru vidē. Meitene no provinces, pabijusi ārzemēs, tagad ļoti grib būt rakstniece. Viņa vēsta par to jūtelīgo, romantisko rakstīšanas stilu, kas Latvijā tobrīd parādās. Kino interesants ir tieši šis nejaušības aspekts, kādā satiekas divas pasaules," stāsta Marta Elīna Martinsone.

"Mēs nebūsim Zemgaliešu Birutas nozīmi pārpratuši un pārspīlējuši, ja teiksim: kā atklātības darbiniece viņa ir bijuse tā pārejas laikmeta – no patriarhālisma uz modernismu – priekšcīnītāja un karoga nesēja. Kā dzejniece viņa pati pirmā, un daudz asākā nekā Aspazija formā, ienesa dzīvo sievietes protesta balsi latviešu literatūrā. Viņas dzejas objekts ir pati sieviete bez kādas aizgūtas literariskas formas, šmiņķa, retorikas, patosa un abstrakcijām. Viņa, ja tā drīkstētu izteikties, runāja nevis caur puķēm, līdzībām un alegorijām, bet izteicās vienkārši, saprotami, brīžiem pat mazliet par skaļi, nekā to atļāva to laiku literariskā maniere un tradīcijas. Un pat vēl vairāk, es gribēju sacīt – viņa kliedza un nevis gribēja mierīgi citus par savu taisnību pārliecināt; kliedza un tad aizsmaka, padevās un labprātīgi no sacensības atsacījās," 1927. gada 20. augustā laikrakstā "Daugavas Vārds" rakstīja Alfrēds Gurtiņš.

Zemgaliešu Biruta jeb īstajā vārdā Konstance Augustīne Grencione dzimusi 1878. gada 14. oktobrī Stāmerienas muižā. Viņas personību apvij noslēpumainības aura jau no pašas dzimšanas – pastāv versija, ka Konstances tēvs patiesībā bijis Lēvisu of Menāru muižnieku dzimtas pārstāvis, jo ieraksts baznīcas grāmatā liecina, ka viņas vecāki – Emīlija un Pēteris – apprecējušies vien pēc bērna piedzimšanas. Kā trimdas latviešu izdevumā "Jaunā Gaita" raksta literatūrpētniece Līvija Baumane-Andrejevska, pirmo izglītību "dekadences traģiskā karaliene" ieguvusi pie savas vecāsmātes Lotes Elstiņas Palcmares Palsmanes muižā, bet pēcāk mācījusies turpat Stāmerienas muižā kopā ar kungu meitām – apguvusi franču valodu un vācu klasisko literatūru. Pēc tam ģimene pārcēlusies uz Rīgu, kur Konstance 1895. gadā pabeidza B. Freija meiteņu skolu, savukārt vēlāk viņu ceļi aizveda uz Madlienu.

Piedzīvojusi nelaimīgu mīlestību un alkdama kā skaista un vērtīga, Konstance nolēma doties prom – uz Maskavu. Tur viņa no 1901. līdz 1903. gadam strādāja par mājskolotāju kādā pārtikušā ģimenē un paralēli nodevās bagātīgās kultūras dzīves baudīšanai – sākot no bibliotēkām un mākslas izstādēm un beidzot ar teātri un operu. Ziņas par mātes slimību gan piespieda topošo literāti atgriezties Madlienā. Tur viņa daudz lasīja, sekoja līdzi aktualitātēm pašmāju literārajās aprindās, kā arī pievērsās rakstniecībai pati – sākumā prozai, pēc tam dzejai. Viņas pirmais tēlojums "Jūrmalas bērns", kas parakstīts ar pseidonīmu Daphne, tika publicēts žurnālā "Apskats" 1905. gada sākumā. Ar padomiem un ieteikumiem viņai līdzēja paziņa literāts Juris Kosa un vēstulēs uzrunātais rakstnieks Augusts Saulietis. Arvien biežāk periodikā parādījās viņas proza un dzeja, un, vēlēdamās piedalīties laikmeta kultūras un arīdzan sociālpolitiskajos procesos, jaunā literāte pārcēlās uz Rīgu.

Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Šajā dzīves periodā Konstance (nu jau Zemgaliešu Biruta) strādāja gan par skolotāju, gan tulkotāju, rakstīja un publicējās, kā arī nodevās bohēmai literātu un mākslinieku aprindās, kur iepazina arī revolucionārus un viņu idejas. Tās viņai šķita ārkārtīgi saistošas, tāpēc viņa pievienojās revolucionāru aktivitātēm un attiecīgā manierē arī dzejoja. Konstance piedalījās pirmajā Latvijas skolotāju kongresā, slepenās revolucionāru sanāksmēs, kā arī bieži bija sastopama Austras Dreifogeles ēdnīcā Dzirnavu ielā, kas bija iecienīta revolucionāru pulcēšanās vieta.

Kā raksta Līvija Baumane-Andrejevska, Zemgaliešu Birutas aktīvo iesaisti revolūcijas pasākumos apliecinājuši laikabiedri – literāts Juris Kosa un rakstnieks Jānis Akuraters. Kosa viņu reiz sastapis pilsētā dalām skrejlapiņas un politisku literatūru, savukārt Akuraters viņu savās atmiņās dēvē par "mirdzošu izņēmumu", jo pārliecinātu sieviešu revolucionāru rindās bijis maz. Viņa no vācu valodas arī iztulkoja austriešu sociālisma teorētiķa Antona Mengera rakstu "Anarhisms", kas 1906. gada janvārī bija publicēts "Galvas Pilsētas Avīzē".

Kad sākās nemieri un vajāšana, Konstance kopā ar citiem revolucionāriem devās bēgļu gaitās – caur Pēterburgu un Somiju viņa nonāca Parīzē, kur pavadīja 1906. gada pirmo pusi. Parīze viņu, protams, apbūra. Tur viņa jau atkal nonāca mākslinieku sabiedrībā un sapazinās arī ar tēlnieku Burkardu Dzeni, kurš Parīzē studēja. Viņš atveidoja Konstances galvu patinētā ģipsī. Parīzē piedzīvotais pārnests stāstā "Dzīves salikums" un periodiski rodams arī citos darbos.

Vasarā – 1906. gada jūlijā – Zemgaliešu Biruta atgriezās Rīgā un publicējās jaundibinātajā literatūras žurnālā "Dzelme", kas pulcēja spilgtākos latviešu dekadentu pārstāvjus – Jāni Akurateru, Pāvilu Gruznu, Edvardu Vulfu, Viktoru Eglīti, Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi, Antonu Austriņu, Emīlu Dārziņu un citus. Savukārt augustā viņa bija viena no deviņiem rakstniekiem modernistiem, kuri parakstīja manifestu "Mūsu mākslas motīvi". Tas izpelnījās skarbu kritiku no marksistiski tendēto kritiķu puses.

Jau septembrī Zemgaliešu Birutu apcietināja un mēnesi pratināja, cenšoties izdibināt viņas iesaisti revolūcijas notikumos. Pēc atbrīvošanas viņai tika noliegts pamest Rīgu. Tiesa, viņa tika atbrīvota krietni vien ātrāk nekā citi revolucionāri, tamdēļ biedri un draugi uz viņu raudzījās ar aizdomām, uzskatot, ka viņa ir nodevēja un sadarbojusies. Zemgaliešu Biruta palika viena un satriekta.

Par to, vai arests un tam sekojošie notikumi bija galvenais iemesls Konstances traģiskajam likteņa noslēgumam, skaidras informācijas līdz pat mūsu dienām tā arī nav. Tā laika presē bija lasāms vien īss ziņojums par viņas nāvi: "Vakar ap pulksten sešiem no rīta Elizabetes ielā 77 dzīvojošā skolotāja Konstance Grencion, 27 g. veca, aiz pārskatīšanās ūdens vietā izdzēra atšķaidītu skābi, kura bij nolemta prieš mutes skalošanas. Nelaimīgā aizvesta uz pilsētas slimnīcu." Jauši vai nejauši, taču dzīvi viņa beidza 28 gadu vecumā 1906. gada 15. decembrī.

Zemgaliešu Birutas literārais mantojums nav liels, turklāt pārsvarā ir izkaisīts tā laika periodikā. 2005. gadā izdota viņas dzejas izlase "Sārtais skūpsts", kurā apkopota lielākā daļa no 1905. līdz 1909. gadam presē publicēto dzejoļu, savukārt 2015. gadā klajā nāca prozas izlase "Latviešu tumsas stāsti", kurā līdztekus "Dzelmes" dekadentu darbiem lasāmi arīdzan divi Zemgaliešu Birutas tēlojumi.

"Zemgaliešu Biruta mūsu dzejas vēsturē būs pieminama kā ugunssārts, pilnam vēl neizplaucis zieds, vētraina laikmeta audzēts, vētraina laikmeta arī lauzts," vēsta 1936. gada "Latviešu literatūras vēsture".

Vizma Belševica, kas arīdzan bija laikmeta vajātā, savā krājumā "Dzeltu laiks" Zemgaliešu Birutai veltījusi dzejoli.

"Jūs esat vareni... Tad kāpēc
Tā baidāties no dziesmas?
Vai tiešām manās klusās sāpēs
Jūs dzirdat skaļas briesmas?"

Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Source

Tags

Emīls Dārziņš Filma 1906 Kārlis Skalbe Lasāmgabali Latvijas filmas Latvijas simtgadei Vizma Belševica
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form