Šim "Kino Rakstu" (vairāk par "Kino Rakstu" šī gada trešo numuru lasiet šeit) numuram jau sen tika iecerēts materiāls par Latvijas kinomāksliniekiem, kuri 2010. gada pavasarī spilgti apliecina savu profesionalitāti arī starptautiskā līmenī, strādājot ar vairākām ārvalstu filmu grupām. Taču aprīļa beigās nobrieda iemesls ar vienu no šīs mākslinieku komandas runāt plašāk un arī par citām tēmām - kinomākslinieks Jurģis Krāsons, kurš jau gandrīz desmit gadus strādā arī animācijā, bet pirms dažiem gadiem debitēja kā animācijas filmu režisors, uzzināja, ka viņa otrā animācijas filma "Norīt krupi" iekļuvusi Kannu starptautiskā kinofestivāla īsfilmu konkursā. 10. maijā filma piedzīvoja arī Latvijas pirmizrādi, starptautiskā pirmizrāde Kannās - 22. maijā.
Man būtu interesanti uzzināt tavu reakciju uz ziņu, ka filma "Norīt krupi" iekļauta Kannu festivāla īsfilmu konkursā - vai tu vispār biji iedomājies par tādu iespēju? Jo cilvēks, kam režija ir pamatprofesija, droši vien zemapziņā vienmēr kaut kur tālē redz kādu sarkanu paklāju, bet tu tomēr esi spēlfilmu mākslinieks, kurš pieradis būt filmā apmēram trešais cilvēks, nevis pirmais, tāpēc nekādi sarkanie paklāji uz tevi it kā neattiecas, lai vai kādas balvas filma saņemtu...
Nu, kad pagājušajā gadā "Klusumu" paņēma tajā pašā Kannu konkursā1, mēs ar Gintu Bērziņu tomēr lidmašīnā no Stokholmas uz Maltu atkorķējām viskiju... Bet ar šo filmu ir pavisam cita lieta, te viss ir mans, paša zīmēts un regulēts, aktieri mani. Es, piemēram, galīgi nevaru iedomāties, kā būtu, ja man vajadzētu strādāt ar dzīviem aktieriem, un vēl es nevaru saprast, kā animācijā var strādāt tīrs režisors, kas pats nav arī mākslinieks. Animācijai taču pamatā ir zīmējums, tā cēlusies no mazajām šķirstāmgrāmatiņām, kādas mēs arī skolā zīmējām, un ir ļoti svarīgi, lai animācijas režisors domātu uzreiz ar bildi. Jo citādi - kā tad viņš savas filmas māksliniekam var ieskaidrot, ko viņš grib? Un kā viņš var simtprocentīgi panākt to, ko iecerējis? Man ir ļoti vienkārši - ja aktieris nedara to, ko es gribu, es viņu izdzēšu, izmetu miskastē, un nāk nākamais, viss notiek ātri.
Bet kā tu līdz šai iespējai nonāci, kāpēc sāki režisēt? Apnika būt par trešo cilvēku filmā, gribēji būt pirmais un galvenais?
Man jau sen gribējās uztaisīt pašam savu animācijas filmu, to es atceros. Tu jau zini, mūsu klasei rozīšos bija lieliska humora izjūta, tur es velku paralēles ar saviem Kurzemes radiem, kas viens otru var čakarēt no rīta līdz vakaram, ar smaidu, un lielākais prieks ir, ja tas otrs patiešām apvainojas. Pēc skolas tas viss kaut kā pazuda, akadēmijā tāda fīlinga nebija, un man tā visu laiku pietrūka.
Tad tu gribi teikt, ka ar savām animācijas filmām čakarē skatītājus un lielākā laime būs, ja kāds apvainosies?
Nu, es tev piekritīšu. "Norīt krupi" ir diezgan provokatīvs gabaliņš.
"Melnā kaste" jau arī, tikai es tev jau esmu teikusi - šajā filmā ir izcila bilde, bet stāsts man nav īsti skaidrs arī pēc vairākkārtējas noskatīšanās...
Šai filmai vajag lielo ekrānu, laikam man tur ir dažas detaļas, kas uz maza ekrāna vispār nav redzamas - acu skatieni un tamlīdzīgi. Studijā arī daži neko nesaprata, bet, kad redzēja uz lielā ekrāna, uzreiz viss skaidrs. Tas ir tāpēc, ka es nāku no kino, kas paredzēts lielam ekrānam, un televizorā neiebraucu. Lai gan lielākā daļa cilvēku droši vien filmas skatās televizora formātā...
Zini, man vienmēr licies, ka latviešu animācijai kaut kā pietrūkst - tā pārsvarā domāta bērniem un brīžiem ir, es ļoti atvainojos, mazliet senila. Latviešu animācija ir ļoti ilustratīva, bet es nu jau pāris reizes esmu bijis Anesī festivālā un tur redzu, ka animācija var būt pavisam cita līmeņa instruments. Tā nav pasaku grāmata kustībā, animācijā var ielikt jebkuru mesidžu - gan sociālu, gan māksliniecisku, arī reklāmu vai pilnīgu abstrakciju. Tikpat labi animāciju var taisīt no dzīvas filmas, griežot to gabalos un dažādi kustinot. Tādā ziņā man ir ļoti žēl, ka Rīgā vairs nav animācijas filmu festivāla, jo tas tomēr arī parādītu, ka animācija ir daudz plašāka, nekā mēs esam pieraduši par to domāt.
Un vēl man jau uzreiz bija skaidrs, ka "Melnā kaste" ir jātaisa melnbalta. Tikai filmas veidošanas process finansējuma dēļ ieilga uz trim gadiem un "Melnā kaste" uz ekrāniem iznāca gadu vai divus par vēlu - jo gadu pirms "Melnās kastes" pirmizrādes Anesī festivālā bija 50 melnbaltas filmas...
Ar to arī lielie festivāli ir labi, ka tu vari sēdēt zālē, skatīties filmas un domāt, ar ko varētu atšķirties no visiem pārējiem - tieši tu, no Rīgas, no Latvijas.
Tas nozīmē, ka tu jau nopietni redzi sevi Latvijas animācijas vidē?
Pilnīgi mierīgi. Man pat pašam nav nekas jāskatās, to nesen Ļubļanas festivālā teica kanādieši - Baumane, Ļeščovs un Krāsons esot Baltic New Wave, nu, vēl divi jaunie igauņi klāt, bet lietuvieši, kā vienmēr ir... Lietuvā. Un man tad bija vēl tikai "Melnā kaste" gatava. Viņi teica - nu jau tā esot masu parādība, cita veida animācija. Tas nozīmē, ka mēs jau pasaules kompānijā esam ierakstījušies, un es domāju, šo brendu vajag celt un attīstīt.
Tev gan pagaidām animācija izskatās kā hobijs tiem brīžiem, kad nav darba pie spēlfilmām. Vai tā arī turpināsi?
Es domāju, jā. Tā man ir tāda atelpa no spēlfilmu režīma, kur ir baigā koncentrēšanās uz īsu filmēšanas periodu, vai arī no kādreizējās izstāžu iekārtošanas, kur es nedrīkstēju ilgi un dikti gaidīt iedvesmu, jo, teiksim, piektdien divos izstādi atklāj, un tur vairs nav variantu, visam jābūt kārtībā. Tādos darbos ir jādomā septiņpadsmit reizes ātrāk nekā ikdienā, tāpēc animācija man ir tāds patīkams kaifs, kad es sajūtos gandrīz vai kā rozīšu 7.b klasē, kur zīmēšanas skolotājs Harijs Blunavs lika stundām sēdēt un ar zīmulīti štrihot, štrihot, štrihot...
Jo galvenais jau ir mierīgi dzīvot dzīvi. Bet visu laiku sēdēt mājās es arī nevarētu. Ir taču forši izskriet kaut vai tepat līdz Francijai, kā mēs nupat braucām japāņu filmai dekorācijas celt.
Es tiešām vienmēr esmu domājis, ka vispareizāk ir - netraucēt dzīvei notikt. Nevajag uzstādīt nekādus baigos mērķus, sisties ar pieri sienā. Es arī tagad netaisos uzreiz drudžaini ķerties pie nākamās animācijas filmas - man kādi trīs ideju mākoņi klīst pa galvu, bet tie vēl nav noformulējušies un mēs ar scenāristu Ivo Briedi vienojāmies nesasteigt. Gribas paiet vēl tālāk no literāra scenārija, lai tāds klasiskais ievads-iztirzājums-nobeigums ir mazsvarīgāks, vairāk ar fīlingu pamēģināt.
Man gan patika, ka filmai "Norīt krupi" ir precīzs stāsts, un vēl man ļoti patīk, ka tu atzīsti scenārista profesijas nozīmi - nevis pats mēģini kaut ko sačabināt, bet strādā ar profesionāli Briedi.
"Norīt krupi" ir pilnīgi Ivo ideja, viņš to uzrakstīja tādā brīdī, kad pats bija šausmīgi dusmīgs uz cilvēkiem, kas tik viegli spēj norīt aizvainojumu. Tas gan bija saistīts ar politiskām norisēm, bet es teicu - nē, politika man riebjas, taisām sadzīviskāk!
Un vai jūs esat pārbaudījuši, cik valodās samierināšanos ar apvainojumu izsaka ar idiomu 'norīt krupi', tātad cik valstīs filmu varēs rādīt bez īpašiem paskaidrojumiem?
Ir daudz - angļiem, portugāļiem, meksikāņiem, Ivo to bija smalki izpētījis. Mēs filmu rādījām arī Signei Baumanei kā konsultantei, viņa amerikāņiem tādu teicienu nebija dzirdējusi, bet pameklēja vārdnīcās un pati bija pārsteigta, ka atrada.
Bet galu galā, pat tiem, kam šis jēdziens nav pazīstams, ar filmas pirmo ainu jau pietiek, lai saprastu, kādi ir spēles noteikumi.
Par scenārista nozīmi - protams, šajā filmā Ivo nopelni ir vismaz puse, tāpēc arī mēs uz Kannām brauksim kopā.
Tu teici - dzīvei jāļauj notikt, un tava biogrāfija pierāda, ka tu patiešām turies pie šī principa. Jo, piemēram, deviņdesmito gadu vidū tu biji ārkārtīgi plaša profila mākslinieks - gleznoji, performēji, iekārtoji izstādes, muzicēji grupā "Rīgas viļņi" un kur tik vēl ne, bet kino visā šajā raibumā nekādi neiezīmējās. Un pēkšņi 1999. gadā iznāk trīs filmas, kurām tu esi mākslinieks - divas spēlfilmas un animācija. Kas notika?
Atceries, es tolaik iekārtoju vienu daļu no Otrās vispārējās latviešu mākslas izstādes, otro daļu taisīja Miķelis Fišers, bet es toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā starp visādiem ēģiptiešiem un grieķiem sakarināju mūsējo darbus - Rolandu Grosu, Pēteri Sidaru un pārējos. Man čoms bija operators Uldis Jancis, viņš atnāca kopā ar Askoldu Saulīti, kurš tieši gatavojās filmēt "Tristanu un Izoldi", un piedāvāja man kļūt par filmas mākslinieku. Es prasīju, kas man būs jādara, bet viņi teica - viss tas pats, jāiekārto telpa, tikai tur aktieri pa vidu grozīsies. Un es nospriedu - tas taču viegli, nav ko domāt! Tā jau arī ir - kino ir darbs ar telpu un dziļumu, ar priekšplānu un tālākiem plāniem, tikai izstāžu zāli nefilmē ar kameru, tā jāpielāgo tiešai cilvēka acs uztverei.
Ambīcijas tev ir ne pa jokam - tu taču nebiji ne scenogrāfa izglītību ieguvis, ne kādā filmā par mākslinieka asistentu pastrādājis...
Nebija jau kur!
Tā gan ir - tajā vasarā vienlaikus ar Tristanu gan sāka uzņemt vēl trīs spēlfilmas, bet pirms tam kopš 1993. gada bija bijušas tikai divas - "Ligzda" 1995. gadā un "Likteņdzirnas" 1997. gadā...
Nuja! Bet man kino patika jau sen - 80. gadu beigās Rīgas Videocentrs pa kluso kaut kur Vecrīgā otrdienu un ceturtdienu vakaros rādīja visu pasaules klasiku, es cītīgi gāju skatīties, un "Arsenālu" jau arī vienmēr ēdu kārtīgi - pa astoņiem, deviņiem seansiem dienā; ja pirmās 15 minūtes no filmas nepatika, tad gāju ārā un skrēju no Kongresu nama uz kinoteātri "Rīga", kur sākās atkal cita filma.
Nu labi, tādā režīmā visi esam dzīvojuši, bet ne visi uzreiz esam arī sākuši to kino taisīt. Kā tu domā, tā bija cūcene, ka Askolds ar Janci ienāca tavā izstādē?
Droši vien, tikai es domāju, ka jebkura cūcene ir likumsakarīga. Un tagad tās Kannas ir no tās pašas sērijas.
Bija jau tolaik arī cilvēki ar scenogrāfa izglītību, bet par tiem kinocilvēki vienmēr ir sūkstījušies - akadēmijā viņiem iemāca uztaisīt to maketu vai bildītes, un viss, mākslinieks jūtas savu darbu padarījis, teātrī atdod savus zīmējumus dekorāciju ceham. Bet mēs esam gatavi uzreiz taisīt gatavu vidi filmēšanai, turklāt tajā laikā jau nebija vairs naudas lielām dekorācijām, pamatā bija jāstrādā gatavos interjeros. Pirmajās filmās, vēl neko nesaprazdami no kino, bijām ļoti paklausīgi operatoriem, bet tagad jau sparīgi burkšķam pretī. Kā tur bija tas slavenais teiciens - ģeniāla filma iznāk tad, ja režisors ir traks, operators akls un mākslinieks daltoniķis...
Nezinu, vai tu esi daltoniķis, bet nu drosmīgs un ambiciozs gan - ap to pašu laiku, knapi pusotru spēlfilmu uztaisījis, tu jau meties starptautiskos projektos pie Vernera Hercoga un Mikas Kaurismeki...
Es jau nekur nemetos, man piedāvāja! Tajā laikā es ar Arvīdu Krievu Jaunajā Rīgas teātrī taisīju izrādi "Sarkanvīns", un turpat blakus grozījās jaunais, daudzsološais Jānis Vingris; viņš kļuva par Latvijas puses producentu šiem projektiem. Pie Hercoga mēs ar Jāni Kalniņu bijām tikai laukuma mākslinieki (set designers), toties dabūjām kārtīgu skolu, jo filmas mākslinieks Ulrihs Bergfelders bija ārkārtīgi pozitīvs džeks, mēs vēl tagad sarakstāmies un sazvanāmies. Viņš redzēja, ka mēs esam baigi aktīvie jaunie gurķi, un viņam tas patika, viņš stāstīja un rādīja visu. Teica - Eiropa jau sen pūst no viena gala, tur kinomāksliniekiem ir nenormāli šaura specializācija katram, tieši tāpēc viņš bija pārsteigts, ka te divi trakie nēsājas pa Kuldīgu un ir gatavi izdarīt jebko. Piemēram, Kalniņš atnāk ar bļodu, ieber cementu, ar rokām samaisa un uztaisa ūdenspumpim paliktni - septiņās minūtēs! Vācijā tādam darba būtu sasaukta vesela komanda, katrs ar saviem pienākumiem...
Nu, tā ir, man tos darbus vienkārši piedāvā, un es tad izvēlos - darīt vai nedarīt.
Vai tev ir izdevīgi būt gandrīz vai vienīgajam, vismaz aktīvākajam un pieprasītākajam spēlfilmu māksliniekam? Vari uzsist cenu?
Mūsu pakalpojumu cenas stāv uz vietas un netiek celtas, vienīgi mēs, neskatoties uz krīzi, neesam tās arī nolaiduši, jo piedāvājam tiešām labu kvalitāti.
Savulaik tu publiski pacēli jautājumu par mākslinieku brigādes atalgojumu un pakalpojumu izmaksām, gribēji ieviest vienotus tarifus un nenolaist cenu visas tā sauktās industrijas mērogā, jo citādi tavus darbiniekus pārpērkot būvniecības nozare. Kā tas viss beidzās? Nu jau labu laiku par to neko nedzird, būvnieki droši vien vairs nevienu nepārpērk...
Bet pirms dažiem gadiem patiešām tā bija, turklāt vēl braļukas lietuvieši nāca ar fantastisku dempingu, bet rezultāts bija galīgi mēsli. Piemēram, viņu taisītās akmens lauvas bija no plastmasas, galīgi spīdīgas nolakotas, kā tādas ķīniešu rotaļlietas. Un tad tev vairs nav izvēles, jo tūlīt jāfilmē...
Tagad mēs esam sarunājuši ar kolēģiem, ka vismaz savā starpā nedempingojam un cits citam kājā nekožam. Un tā runāšana, ka mēs esam baigi dārgie, arī ir pārspīlēta - reklāmās džeki par dažu dienu darbu prasa daudz vairāk; tas, kas pie mums maksā 100 latus, pie viņiem 150 vai 180.
Bet pamazām tu arī Mākslas departamentā esi izaudzinājis sev, varētu teikt, konkurentus - jaunie puiši, kas agrāk bija tavi palīgi laukumā, nu jau paši bija nominēti "Lielā Kristapa" balvai par filmas mākslinieka darbu.
Tā tas arī bija iecerēts! Jo Latvijas problēma ir tā, ka vecumā no 20 līdz 30 gadiem mākslinieku profesijā ir tukšums, neviena nav! Un neizskatās arī, ka kāds jaudīgs varētu parādīties - tāds, kurš redz dziļumu un kadru, zina kompozīciju un mākslas vēsturi, jūt stilistiku... Akadēmijā taču to pamatu varētu paņemt, bet tālāk - ar praksi. Es nezinu, kāpēc pārējie Latvijas Kultūras akadēmijas studenti deldē solus un ir tikai daži, kas, piemēram, nāk palīgā gaismoņiem, par kameras asistentiem, strādā un iemācās visu uz laukuma.
Mākslas departamenta izveidošana, manuprāt, bija ļoti tālredzīgs gājiens - jebkuram producentam ir izdevīgi, ja mākslinieks uz filmu nāk ar savu pārbaudītu komandu, darbnīcu un materiālo bāzi.
Jā, un producenti man arī ieteica šo Mākslas departamentu nodibināt kā SIA vai akciju sabiedrību, jo treknajos gados viņiem bija slinkums krāmēties ar mūsu čekiem un materiāliem - ja mums vajag pirkt finieri, darba cimdus vai skrūves, loģiski, ka tāds producents uzvalkā neko no tā nesaprot. Tagad gan, bada laikos, viņi sākuši tās skrūves skaitīt...
Tagad viņiem vairs nav izdevīgi apmaksāt arī departamenta grāmatvedību un citus uzturēšanas izdevumus.
Jā, mums ir arī busa līzings un vēl šis tas; departaments izmaksā kādus divdesmit tūkstošus gadā - pāris štukas mēnesī aiziet kā taksometra skaitītājā...
Vai nav jāsāk kaut ko pārdomāt?
Nē, mēs jau divreiz esam bijuši zem ūdens, krietnos mīnusos, bet atkal iznākuši ārā, tā ka viss ir labi.
Kā jūs izkļūstat no mīnusiem? Parādās darbs pie atkal jaunas filmas?
Jā, un ne tikai Latvijas filmas. Mēs jau 2008. gada ziemā proponējām, ka esam gatavi savus pakalpojumus sniegt arī uz ārpusi. Tagad, piemēram, strādājam ar japāņiem, bija arī vācieši...
Bet tam ir vajadzīgs producents, kas jums tos japāņus vai vāciešus sameklē un atved!
Jā, bet producenti jau arī saprot, ka tas ir pareizais ceļš, atrod ārzemju grupas un nāk pie mums, jo kur tad viņi citur ies...
Labi būt monopolistam?
Es jau to monopolsituāciju neesmu radījis, tāda tā vienkārši ir.
Bet šogad Nacionālā Kino centra konkursā ir atbalstītas trīs spēlfilmas un tu nevienā no tām neesi mākslinieks, tātad šovasar Latvijas kinoražošanā tev darba nav...
Nav, un es beidzot gribu atpūsties - kopš 2008. gada decembra esmu strādājis bez brīvdienām.
Un ja nu atpūta ievelkas vai parādās vēl sliktāki scenāriji visas nozares mērogā? Vai tu prastu darīt vēl kaut ko? Man, godīgi sakot, tā kādreizējā runāšana par aiziešanu uz būvniecības nozari izklausījās mazliet pēc blefa, jo zinu pēc savas pieredzes, kā izbijusi krāsotāja kinostudijas dekorāciju cehā, - mēs lieliski protam uztaisīt butaforijas, kas noturas precīzi trīs dienas, kamēr to vajag filmēšanai, bet uzcelt māju vai salīmēt tapetes, kas turas nezin cik gadus, ir mazliet cits uzdevums.
Nu, tik traki jau nav - skaties, Milbreta un Matīsa būvētā Rīgas sargu pilsēta stāv joprojām, lai gan man tur arī puiši ir rādījuši vājās vietas. Un mēs taču strādājam ar normāliem materiāliem - koku, finieri, reģipsi...
Nuja, mājas jau tagad arī no finiera ceļ.
Kā tad! Bet tolaik patiešām mūsējie gāja uz būvniecību - kāda jēga ņemties visu dienu ar vienu rekvizītu, ja var flīzēt baseinu un pelnīt par kvadrātmetriem!
Un kur tagad ir tie, kas aizgāja? Atnāca atpakaļ?
Viena daļa atnāca, dažs aizbrauca no Latvijas un tagad zvana - puiši, tikko jums ir kāda filmēšana, dodiet man ziņu, es lidošu momentā, tā Īrija ir noriebusies!
Noilgojušies pēc kino bohēmas?
Pēc normālām cilvēciskām attiecībām! Tā bohēma mums jau ir pagātnē, tagad pienācis tāds vecums, kad lielākais kaifs ir uztaisīt labu kadru. Un, ja mēs nostrādājam līdz vieniem naktī, kāda tur vairs bohēma - džeki iedzer pusi aliņa un jau ir atlūzuši.
Tu gan pats vairs neskraidi ar urbi pa laukumu, vairāk staigā un komandē?
Kā vajag! Ja komanda gatavo jau citu objektu, bet es pagados uz laukuma un tur vajag skrūvi ieskrūvēt - easy!
Bet vislabāk man patīk tas pēdējais posms - kad viss jau uztaisīts, tad iedvest dekorācijai dzīvību. Nokvēpināt gāzes lampas, nosmulēt durvju rokturus...
Tas, ko kinošņiku valodā sauc par vecošanu.
Jā, paskaties, piemēram, "Medības"! Tur jau arī ir baigās nianses, kurām tikai ar laiku var piešauties - jo biežāk skaties kamerā, atceries, kādas krāsas lietoji, un pēc tam redzi to uz ekrāna, jo vieglāk nākamreiz izdarīt vēl precīzāk. Ir jau arī būtiska atšķirība, vai tādu vecošanu taisa 35 mm filmai vai video, jo kamera visu fiksē atšķirīgi - viģikam vajag krietni pārspīlēt, tā, ka dabā izskatās pavisam traki, bet kadrā būs labi.
Tu minēji "Medības" - pašam patīk, ko tur esi izdarījis?
Jā, man patīk! Un es esmu dzirdējis, ka par šo filmu burkšķ tie, kas ir mūsu vecumā un uz augšu, bet jauniem cilvēkiem ļoti patīk.
Kāpēc? Vai tad tur ir kāda paaudžu problēma?
Nu, varbūt tāpēc, ka tas kino jau nav nekāds lineārais stāsts. Man gan mazliet žēl, ka šajā filmā izpaudās parastā Latvijas problēma - nu nevar vienmēr izdarīt visu līdz galam tik perfekti, kā gribētos. Piemēram, ar "Norīt krupi" bija citādāk, tur ir daudz vairāk manis paša ieguldījuma, lai gan noteikti jāmin arī Mārtiņš Veļa - filmas datorgrafiķis un operators. Mēs abi, kad finansējums jau bija beidzies, vēl gandrīz trīs mēnešus nostrādājām, lai uztaisītu visu precīzi tā, kā mums vajag. Ja mēdz teikt, ka režisors parasti dabū realizēt kādus 80% no tā, kādu bija savu filmu iedomājies, tad es šajā filmā dabūju vairāk. Bet tas ir tikai tāpēc, ka mēs to varējām izdarīt divatā; ja būtu vajadzīga liela filmēšanas grupa, dabiski, ka producents pateiktu - viss, nauda beigusies, montē no tā, kas ir! Un pārsvarā tā arī Latvijā notiek, es pats sēžu Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijā un man mati ceļas stāvus no tā, ko redzu, - nu jau vairs tāmes nav uzpūstas, bet pat to nieka naudu mēs nevaram iedot!
Es jau gan esmu iemācījies ar producentu kontaktēt, neesmu tāds mākslinieks, kas par naudu neko nezina un negrib zināt. Es varu mierīgi paprasīt - cik mums tās luftes vēl ir, cik ilgi var strādāt? Man pasaka - nu, kādam mēnesim vēl pietiks, un es ar to rēķinos.
Pašam savu studiju dibināt nav nācis prātā?
Nē, es esmu pietiekami slinks, man vajag, lai kāds mani pabiksta un padzen uz priekšu. Turklāt režija un producēšana, man šķiet, ir divas ļoti atšķirīgas lietas, un tā arī ir Latvijas nelaime - man gadījies strādāt ar daudziem režisoriem, kas paši ir arī producenti, ieskaitot visādus Kaurismeki, un diemžēl laikam tikai Laila Pakalniņa ir tas ekstraordinārais gadījums, kas spēj šī profesijas lieliski apvienot. Pārējie vai nu tiktāl aizraujas ar producēšanu, ka nepaspēj būt režisori, vai arī otrādi.
Tavā filmogrāfijā visvairāk ierakstu saistīti tieši ar Pakalniņu, tu esi strādājis pēc kārtas piecās viņas filmās. Vai tas ir kompliments tev kā māksliniekam, ka Laila izvēlas tieši tevi?
Protams, man patīk Lailas filmas, tikai jāņem vērā, ka tās tomēr ir Pakalniņas un Bērziņa filmas. Es radu vidi, kurā viņiem abiem pēc tam plosīties. Un, gods kam gods, viņi man ļauj šo vidi radīt, kā es gribu, pēc tam atnāk un priecājas par visu, ko es tur esmu salicis, un domā, kā to visu izmantot. Protams, ir kaut kādas atslēgas lietas, kam jābūt - piemēram, ja stiklam jāizkrīt no muzeja durvīm, tad tam ir jāizkrīt. Paši savām rociņām stiklu pacēlām, nometām - un uzfilmēts ar pirmo dubli, lai gan man bija sagatavotas vēl trīs vitrāžas.
Un, ja tev pašam ir iespēja izvēlēties režisoru, kādu tu izvēlies?
No Vernera Hercoga laikiem esmu iemācīts, ka režisors pēc definīcijas jebkurā filmā ir cilvēks numur viens...
Nevis producents?
Nē, noteikti nē.
Tas tāds autorkino piegājiens...
Es jau tikai ar autorkino režisoriem esmu strādājis... Latvijā gan gadās arī tā, ka tieši tad, kad sākas filmēšanas periods, producents aizbrauc uz kalniem slēpot. Un ne vienreiz vien, un ne viens un tas pats producents!
Nu, lūk, pie Hercoga tas bija absolūts likums - ar režisoru drīkstēja runāt laikam tikai operators un varbūt reizēm mākslinieks Ulrihs. Režisors ir meistars, un mēs, pārējie, - tikai viņa otas, krāsas, audekls. Viņš strādā.
Nu, pagaidi, ne jau viņš vienīgais filmēšanas laukumā strādā. Nav tomēr pazemojoša tāda attieksme?
Nē, tas ir ļoti labi, jo vienmēr dod labāku rezultātu. To es zinu pēc sevis - ja es kaut ko daru, un kāds, kaut vai labu gribēdams, sāk jaukties pa vidu ar jautājumiem, tas mani izsit no idejas un ir ļoti grūti pēc tam tikt atpakaļ.
To mēs arī savā komandā mēģinām darīt - katrs runā tikai uz augšu, ar savu tiešo priekšniecību, režisoram virsū nebāžamies. Lai gan savā starpā laižam ļoti viegli, no malas varbūt izskatās, ka vispār bumbierus dauzām - to skunsti jau neredz.
Man, piemēram, ļoti patika strādāt ar Unu Celmu - viņa ir kārtīgs vecis, varbūt tāpēc, ka Maskavas kinoinstitūtā bijusi vienīgā Baltijas meitene starp desmit krievu puišiem. Tikai ļoti žēl, ka Una pēdējā laikā izvēlas spēlfilmās strādāt vispār bez mākslinieka.
Jā, titros mēdz ierakstīt, ka mākslinieks bijis operators Jānis Eglītis, bet pārāk ticami tas neizklausās...
Es tik un tā pastāvu uz to, ka Celmas "Sauja ložu" ir viena no labākajām filmām, kurās esmu piedalījies - man patika, ko tur darīja Jānis Mūrnieks, man patika Nevarauska, un galvenais - kā Una to visu būvēja. Ar Unu ir viegli strādāt, viņa prot izskaidrot kadra jēgu; līdzīgi ir strādāt arī ar Virdžīniju Lejiņu, lai gan televīzijas seriāli ir mazliet cita lieta.
Ar Lailu vispār nav nekādu problēmu, jo viņa filmu vispirms nosapņo un pēc tam no ideālās pasaules ar Bērziņa palīdzību ieliek reālajā.
Savukārt Paškēviča "Golfa straumē zem leduskalna" tu kā mākslinieks esi piedzīvojis līdz šim vērienīgākās iespējas - kuģu kaujas Maltā, kustīgas dekorācijas, kurās gāžas ūdens, smiltīs ierakts Nacionālais teātris...
Es vispār nesaprotu kino bez naudas. Tad jau - okei, taisām ar mobilajiem, bet tas jau vairs nebūs kino. Re, "Zentropa" iesāka savu "Dogmu", bet pēc trešās tādas filmas neviens jau vairs to negrib redzēt! Pašam Trīram jau pēdējās filmās vairs nav ne vēsts no "Dogmas"; tās ir lietas, ko var darīt vienreiz, divreiz, bet ne vairāk - skatītājs to panes kā joku vai ekspromtu, bet ne meinstrīmu.
Tomēr Maltā viss tas, ko mēs tur darījām, patiešām izmaksāja daudz lētāk, nekā būtu vajadzējis, ja mēs gribētu būvēt un filmēt Latvijā. Turklāt, pat ja uzceltu tādu baseinu, būtu problēmas ar zemūdens filmēšanu, jo mums nav tik dzidrs ūdens - vajadzētu iegāzt nezin cik naudas ūdens destilēšanā... Un viļņu sitamās mašīnas, kas strādā kā milzīgs pāļdzinis; un kuģu maketi, kas jau gatavi; un daivinga veči, kas zem ūdens seko trošu sistēmai, ar kuru pārvieto kuģus...
Māksliniekam droši vien ir milzīgs kaifs diriģēt tādu simfonisko orķestri...
Nu protams! Bet es atļaušos apgalvot, ka mēs tagad esam gatavi desmitreiz lielākam vērienam - ja Mākslas departaments apvieno spēkus ar Milbretu un Matīsu, tad mēs mierīgi varam aizbūvēt visus kinostudijas paviljonus, "Cinevillage" un arī Ādažu poligonu. Japāņu projekts bija pirmais mēģinājums, un tagad man ir pārliecība.
Jā, bet tās ir atšķirīgas vēriena kategorijas - es runāju nevis par hektāriem, ko jūs varat apbūvēt, bet par to, ka acīmredzot esat arī iemācījušies tikt galā ar vissarežģītākajām uzbūvēm un tehnoloģijām.
Bet tas jau arī mums nebija nekas jauns - ir taisīta gan sniegaina ziema vasaras vidū, gan 360 grādu leņķis kadram, gan visādi citi smalkumi. Piemēram, pie Lailas "Ķīlniekā" Arko Okka filmētie kameras braucieni pāri galdam un logā caur zirnekļtīklu, vai cauri velosipēda ritenim, ko Kvāla noliekusies pumpē.
"Ķīlnieks" vispār ir apbrīnojama filma tieši no šīs vairākplānu darbības un kadra organizācijas viedokļa - es biju pilnīgā sajūsmā par to, cik precīzi, teiksim, vienā kadrā priekšplānā aizlēkšo govs, otrajā plānā pretējā virzienā aizmaršē kareivju kolonna, virs meža tajā pašā brīdī parādās helikopters un finālā vēl muša precīzi šķērso kadru pa diagonāli...
Jā, un suns aizskrien uz vienu pusi, kaķis uz otru, bet pele pa priekšplānu... Tas arī ir mākslinieka darbs - palīdzēt taisīt kadra kompozīciju, un aiz katra tāda kaķa vai suņa stāv cilvēks, tas viss ir rūpīgi sagatavots. Šos darbus mēs saucam par vienkāršajiem specefektiem - piemēram, ielaist sunīti kadrā. Tā nav nekāda pirotehnika vai cita kāda ķīmija, bet šis kadrs tik un tā ir jāgatavo un jāizmēģina, tāpat kā citi specefekti. Nevar atvest zirgu tieši uz filmēšanu un cerēt, ka viss būs kārtībā, ja kustonis knapi paspējis ar kameru aprast, kad viņam pirms kadra priekšā izlec vēl skaņu džeks ar savu spalvaino suni...
Tad tu domā, ka tas ir objektīvi, ja tavs pagaidām vienīgais "Lielais Kristaps" kā spēlfilmu māksliniekam ir par "Ķīlnieku"?
Man gan pašam šķiet, ka es biju pelnījis Kristapu arī par "Sauju ložu", bet varbūt tas tā šķiet tikai man vienīgajam. Tāpat, es domāju, arī par "Medībām" biju pelnījis.
Tur nu droši vien zvaigžņu stāvoklis vainīgs - ja filmas mākslinieka darbs sagadās vienā konkurencē ar "Rīgas sargiem", tad neko daudz cerēt nevar...
Nuja, c'est la vie... Jo es arī ļoti priecājos, ka Kristapu dabūja Milbrets ar Matīsu, viņi patiešām bija pelnījuši.
Tas bija ļoti sirsnīgi, kā tu, Kristapu par "Ķīlnieku" saņemot, izsauci uz skatuves visus savus Mākslas departamenta palīgus, un es joprojām nevaru saprast - tu patiešām tur pie mikrofona apraudājies?
Jā, kaut kā tā uznāca, laikam acis slapjā vietā. Un ne jau par to, ka es to figūru dabūju, tāds pārdzīvojums man jau bija bijis, bet par to, ka visi mani džeki patiešām tovakar atnāca un bija klāt. Galu galā - desmit gadus bija kopā strādāts, tad nu beidzot dabūjām to satisfaction, un viņiem tas bija varbūt pat vēl svarīgāk. Jo ir taču dažādās kino komandās puikas, kas varbūt tā arī nekad mūžā uz tās skatuves neuzkāps...
Nuja, tas ir tas mākslinieka liktenis, par ko sākumā runājām. Bet tev jau Kannu smokings top?
Jā, pašlaik tiek šūts, man pat kāzās tāda nebija, bet tagad būs.
Atgriežoties pie tavas animācijas - desmit vai piecpadsmit minūtes gara filma, kādas ir tavējās, ir formāts, kam ļoti grūti nonākt pie skatītāja - kinoteātros nerāda, televīzijā var iejukt reklāmas pauzē... Tevi tas neuztrauc?
Mani pilnīgi apmierina variants, kas notika ar "Melno kasti" - to Kalnaellis ielika studijas "Rija" animācijas izlasē "Tiem, kam pāri sešpadsmit" DVD formātā, var domāt arī par nākamajām izlasēm, pēc citiem principiem būvētām - piemēram, sarunāt ar Ļeščovu un Baumani, un patiešām izdot tādu Baltic New Wave disku. Vai, ja "Forum Cinemas" ir kādā īsāka filma, varbūt manējo var piemest sākumā - piemēram, Krupi Amoliņš pirms Oskaru ceremonijas parādīja!
Tas tevi nemulsina, ka šādos salikumos tavai filmai vienmēr būs kādas piekabes, vai arī tā pati kļūs par pielikumu kaut kam citam, nevis strādās kā atsevišķs mākslas darbs?
Nu, pēc gadiem piecdesmit varbūt varēšu izdot pats savu animācijas filmu izlasi... Un īsais formāts patiešām nav nekāda nelaime, to man vēlreiz apliecināja arī Anesī piedzīvojums, kur mēs bijām, starp citu, vēl krutākā kompānijā - tur viena žūrijas dāma parasti taisa filmu skati ar nosaukumu "Rejected", saliekot tajā filmas, kurām, viņasprāt, noteikti bija jābūt konkursā, bet nezin kāpēc nav. Viņa atsūtīja ziņu, ka principā šajā skatē laika limits esot no trim līdz astoņām minūtēm, bet nu "Melnās kastes" 15 arī esot okei... Tā ka - nav ko uztraukties, laba manta sev vietu atradīs, lai cik īsa vai gara.
Bet, runājot par Kannām, Ivo Briedis nesen ļoti labi noformulēja tādu lietu. Mēs visu laiku dzīvojam, domādami, ka tā īstā, lielā dzīve, tas lielais kino ir kaut kur tur, projām, Holivudā vai kur; ka tas uz mums nekādi neattiecas, jo mēs esam šeit un aktīvi tajā visā nepiedalāmies. Bet tagad izrādās - kaut kāds kanāls tomēr ir, pa kuru arī mēs tajā lielajā dzīvē varam vismaz aci iemest...
Nu, piedod par atklātību, bet viena vai divas īsfilmas Kannu skatē jau arī to Latviju uz lielās pasaules kino kartes pārlieku spilgti neiezīmēs...
Nekas, gan mēs izdomāsim arī kaut ko tādu, kas iezīmēs! Man ļoti patika, kā Joseliani teica toreiz, kad viņš bija Rīgā uz "Arsenālu" laikam ar "Pirmdienas rītu". Viņš teica - tā ir tāda dīvaina sajūta, es mierīgi taisu savas filmas, it kā tikai pats zinu, ko tur ielieku, bet pēkšņi no kāda otra pasaules gala atnāk ziņa, ka vēl kāds ir to sapratis!
1 2009. gadā Kannu starptautiskā kinofestivāla īsfilmu konkursā tika iekļauta Lailas Pakalniņas spēles īsfilma "Klusums", operators - Gints Bērziņš, mākslinieks - Jurģis Krāsons
Jurģis Krāsons
Dzimis 1970. gada 14. februārī Rojā. Mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1980-87), Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā (1988-1994, diplomdarba vadītājs - Indulis Zariņš), mākslas maģistrs (1996). Saņēmis Lielā Kristapa balvu kā labākais animācijas mākslinieks (2000, 2001), kā labākais spēlfilmu mākslinieks (2007).
Filmogrāfija:
Spēlfilmas:
1999 - Tristans un Izolde (īsfilma ciklā Trīs stāsti par..., rež. Askolds Saulītis)
1999 - Seko man! (rež. Una Celma, 87')
2000 - Mīlestība, nāve un televīzija (rež. Arta Biseniece, 20')
2001 - Neuzvaramais / Invincible (rež. Verners Hercogs, Anglija / Vācija / Īrija / ASV, 133')
2001 - Slikta vieta (rež. Jānis Vingris, 11')
2002 - Sauja ložu (rež. Una Celma, 89')
2003 - Saldumiņš / Honey Baby (rež. Mika Kaurismeki, Somija / Vācija / Latvija / Krievija)
2004 - Baltais zvērs (rež. Jānis Vingris, 20')
2006 - Ķīlnieks (rež. Laila Pakalniņa, 74')
2006 - Ūdens (rež. Laila Pakalniņa, 12')
2007 - Želejkūka (studentu filma, rež Elīna Lihačeva, 6'20'')
2007 - Uguns (rež. Laila Pakalniņa, 12')
2008 - Akmeņi (rež. Laila Pakalniņa, 20')
2009 - Klusums (rež. Laila Pakalniņa, 14')
Ražošanā:
Gaismas zīmes (spēles īsfilma, rež. Ilze Kunga)
Golfa straume zem leduskalna (p/m spēlfilma, rež. Jevgeņijs Paškēvičs)
Animācija:
1999 - Clara un Rubinšteins (rež. Askolds Saulītis, 11'35'')
2001 - Vai Rīga jau gatava? (rež. Rūta Mežavilka, 13')
2006 - Melnā kaste (rež. un mākslinieks Jurģis Krāsons, 16')
2010 - Norīt krupi (rež., māksl. un montāžas rež. Jurģis Krāsons, 9')
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
