Krimas (?) zelts. Mākslas zinātniece Līna Birzaka par filmu 'Krimas dārgumi'

2014. gadā Amsterdamā tika atklāta Krimas arheoloģisko dārgumu izstāde. Kad Vladimira Putina valdība pasludināja Krimas pievienošanu Krievijai, Nīderlandes muzeja profesionāļiem bija jārod atbilde uz jautājumu, kam atdot izstādes eksponātus – okupētās Krimas muzejiem vai Ukrainas Vēstures muzejam Kijivā?

Pēc filmas seansa 6. septembrī pulksten 18 kinoteatrī "K Suns" būs diskusija par kultūras mantojuma nozari krīzes apstākļos. Tajā piedalīsies Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, Kultūras Ministrijas Valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors Kaspars Vanags. Diskusiju vadīs žurnāliste, rakstniece un kino režisore, filmas "Mērijas ceļojums" autore Kristīne Želve. Otrreiz filmu "Krimas dārgumi" demonstrēs 11. septembrī pulksten 15.

Jau ziņots, ka Ukrainas Kultūras ministrija šobrīd apkopo pret valsts kultūras mantojumu izdarītos noziegumus. Interneta vietnē var iepazīties ar informāciju par Krievijas radītajiem zaudējumiem muzeju, bibliotēku, arhitektūras un citās nozarēs. Pēc UNESCO datiem, pēdējos sešos mēnešos Krievijas armija Ukrainā izpostījusi vairāk nekā 170 kultūrvietu, tostarp 13 muzejus, astoņas bibliotēkas un 74 baznīcas.

Par filmu pēc noskatīšanās raksta mākslas zinātniece, LNMM kuratore Līna Birzaka-Priekule.

Ar ukraiņu mākslinieci Darju Kalašņikovu es pirmo reizi iepazinos mākslas festivālā "Starptelpa", kurā izdzīvoju viņas sirdi plosošo performanci "Cik ilgi tas vēl turpināsies?"¹, kas tā arī nav palaidusi vaļā - tā "skaita" brutālā Krievijas iebrukuma Ukrainā dienas. Satikāmies, un viņa pastāstīja, ka 24. februāra rītā esot jutusies mierīga, jo viņai karš bija sācies jau 2014. gadā Luhanskā. Kopš tā laika viņa nav bijusi mājās. Darjas stāsts manī sasaucas ar filmu, par kuru rakstu arī šo tekstu. Tās "galvenais varonis", skitu zelts no izstādes "Krima - zelts un noslēpumi Melnajā jūrā", arī nav bijis mājās kopš Krimas aneksijas tajā pašā gadā. Un tagad par šo tik būtisko Ukrainas kultūras mantojuma daļu arī uzņemta dokumentālā filma "Krimas dārgumi".

Sākotnēji salīdzinājums ar Darjas stāstu un kultūras mantojumu šķiet nepiemērots, jo stingri turos pie pārliecības, ka neviens vēsturisks priekšmets nav būtiskāks par ikviena cilvēka dzīvi, tomēr kultūras mantojums ir cieši savīts ar kolektīvo atmiņu un piederības sajūtu konkrētai kultūrtelpai un kopienai, tas ļauj izprast iepriekšējās paaudzes un vēsturi, tas liecina par civilizācijas un sabiedrības attīstības gaitu, un galu galā par katru no mums kā kopīgas vēstures daļu. Tik būtiska Ukrainai ir arī seno cilšu - skitu vēsture, kas no 7. gs. p.m.ē. līdz pat 3. gs. m.ē. dzīvoja Melnās jūras ziemeļu piekrastē.

Arheoloģiskos izrakumos atrastās unikālās skitu kapeņu senlietas no četriem Krimas un viena Kijevas muzeja 2014. gadā ceļoja uz izstādi Alarda Pīrsona (Allard Pierson) muzejā Amsterdamā, kopumā 500 objekti. Izstādes norises laikā Krievijas Federācija anektēja Krimu, radās pretrunas ar iepriekš noslēgtā deponējuma līguma nosacījumiem. Alarda Pīrsona muzejs bija dilemmas priekšā, kam atdot priekšmetus - Ukrainas valstij, kas akceptēja deponējumu, vai Krimas muzejiem, kurus nu jau pārvaldīja Krievijas Federācija? Sākās garš tiesvedības process, kas nu jau kļuvis gan par dokumentālās filmas, gan dažādu juridisku un kultūrvēsturisku pētījumu objektu² un sarežģītajos tiesvedības procesos vēl nav sasniedzis gala verdiktu.

Par ķīlnieku šajā sarežģītajā situācija nokļuvis pats mantojums, kas nu jau astoņus gadus ir ieslēgts Alarda Pīrsona muzeja krātuvēs. Filmas režisore Ūke Hogendeika vienlīdz empātiski uzklausa visas trīs iesaistītās puses, kuras pārstāv Kijevas Vēstures muzeja direktore Ludmila Strokova, Krimas puses kuratore, kura pārliecināja kolēģus aizdot priekšmetus Alarda Pīrsona muzejam, Valentīna Mordvinceva un Alarda Pīrsona muzeja bijušais direktors Vims Huperecs. To varētu nosaukt arī par šīs filmas lielāko veiksmi - ļaut skatītājam pašam nonākt pie sava sprieduma, jo līdzi just var gan Krimas arheologiem, kas veltījuši darba gadus priekšmetu iegūšanai, restaurācijai un aprakstīšanai, gan Ukrainas muzejiem, kurus kārtējo reizi cenšas aplaupīt Krievijas Federācija.

Nenoliedzami, filmas stāsts par kultūras mantojuma piederību ir politisks un šobrīd tik ļoti emocionāls, kā arī muzeju jomā kļūst arvien aktuālāks. Man kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbiniecei tas liek domāt par to, cik lielu ietekmi politisko un vēsturisko netaisnību krustpunkti atstāj uz pašu kultūras mantojumu, jo tā iznīcināšana vai piesavināšanās cieši saistīta ar kopīgās identitātes jautājumiem. To skaudri apzinājos brīdī, kad mūsu mantojuma institūcijas šī gada sākumā sāka pārskatīt un radīt rīcības plānus kultūras mantojuma glābšanai krīzes situācijās.

Mēs varam no sirds šodien pateikties un ar cieņu noliekt galvu muzejnieces Mērijas Grīnbergas (1909-1975) priekšā, kura Otrā pasaules kara laikā un pēc tā nosargāja un atgrieza nacistiskās Vācijas aizvestos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Latvijas Valsts vēstures arhīva priekšmetus. Bet ja viņas nebūtu? Arī mākslinieka Vilhelma Purvīša izstāde, kas patlaban skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, stāsta ne tikai par tiem darbiem, kas eksponēti pie sienām, bet arī par tiem tik daudziem, kurus Purvītis zaudēja Otrā pasaules kara laikā. Ja tā nebūtu? Mēs vēl nezinām, bet varam tikai nojaust, kāds postījums Ukrainas kultūras mantojumam tiek nodarīts šobrīd. UNESCO uz šo brīdi ir konstatējis zaudējums 177 kultūrvēsturiskām vietām: 76 reliģiskiem objektiem, 13 muzejiem, 34 vēsturiskām ēkām, 29 kultūras centriem, 17 pieminekļiem un astoņām bibliotēkām.³

Tādējādi jāturpina nerimstoši izstrādāt mehānismi, lai uzlabotu dokumentāciju, nostiprinātu likumus un spējas atbilstoši reaģēt uz ārkārtas situācijām, kas, atskatoties laikā un arī tagad, atkārtojas atkal un atkal. Būtiski, lai cīņa par kultūras mantojumu nekļūtu par strīdu, ko atrisināt politiskās sacensības ceļā, un lai Hāgas tiesa spēj pieņemt godīgu un taisnīgu lēmumu par artefaktu galīgo atrašanās vietu Ukrainas teritorijā, kuru neatgriežami ietekmē netaisnības un zaudējuma sāpes.

Tikmēr māksliniece Darja Kalašņikova turpinās skaitīt kara dienas.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.

1 Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=HoHwzey4-RQ

2 Piemēram šeit: https://scholarlypublications.universiteitleiden.nl/access/item%3A2944712/view

3 https://www.unesco.org/en/articles/damaged-cultural-sites-ukraine-verified-unesco?hub=66116