Pēdējos gadus katra Rolanda Kalniņa dzimšanas diena tiek svinēta kā jubileja – ar intervijām, viedokļrakstiem un filmu retrospekcijām. Tāpēc, kad esam sagaidījuši mūsu režijas vecmeistara 100. gadadienu, nav viegli atrast vēl nenodeldētus vārdus Kalniņa godināšanai. Citus režijas klasiķus varētu aizskart Rolanda Kalniņa nosaukšana par mūsu izcilāko vai populārāko kino veidotāju, tāpēc atļaujiet viņu nodēvēt par latviešu kino stila ikonu. Ne velti filmu "Četri balti krekli" pirms dažiem gadiem demonstrēja Kannu festivālā kā latviešu versiju par franču "jauno vilni", bet nepabeigtais "Piejūras klimats" varēja kļūt par mūsu, iespējams, visu laiku vizuāli ekstravagantāko kinodarbu.Pats režisors uzskata, ka par savu dzīvi un darbu kino visu jau ir pateicis, tāpēc no jaunu interviju sniegšanas labprāt atsakās. Taču no esošajām publikācijām iespējams secināt, ka Kalniņš allaž bijis godprātīgi paškritisks un nekad nav noliedzis savas radošās neveiksmes vai filmas, kas tapušas kā "maizes darbs". Un tas – pat neraugoties uz to, ka līdzās stila ikonai viņu droši varētu nosaukt arī par visvairāk cenzēto režisoru latviešu kino vēsturē. Taču tā nav pašcenzūra – no tās Kalniņš centies izvairīties, labāk ļaujot cenzoriem filmu nolikt "plauktā" vai pat apturēt tās ražošanu, nevis izejot uz mākslinieciskiem vai ideoloģiskiem kompromisiem.
Kalniņa režisora karjera patiesībā ir viens liels paradokss jebšu nejaušību virkne, kuras rezultātā ģimnāzijas audzēknis, kas uz Rīgu pārcēlās no Zilupes, no avīžu zēna kļuva par sporta ziņu reportieri, bet pēc tam – no teātra inspektora par asistentu uzņemšanas laukumā (tam visam pa vidu arī karš un bēguļošana no iesaukšanas leģionā).
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Seko "Delfi" arī
Instagram vai
YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
