Latvisks spiegu trilleris uz vēstures fona. Seriāla 'Sarkanais mežs' apskats
Foto: Evija Džonsone

Nupat Latvijas Televīzijā noslēdzās pēdējais ar simtgadi saistītais kinoprojekts – daudzsēriju filma "Sarkanais mežs", kas kļuva par LTV simtgades seriāla projektu konkursa laureāti. Par "Sarkano mežu" jau rakstīts samērā plaši, tāpēc šķita interesantāk sagaidīt seriāla noslēgumu (visas sērijas brīvi skatāmas vietnē "Replay.lsm.lv") un mēģināt piedāvāt ko līdzīgu kopsavilkumam. Brīdinu, ka rakstā tiks atklātas atsevišķas sižeta peripetijas, tomēr centīšos atturēties no detalizētiem pārstāstiem.

Iesākumā par "Sarkano mežu" mūsdienu seriālu mežonīgās konkurences apstākļos. Kopš "Sarkanā meža" demonstrācijas uzsākšanas martā seriāls saņēmis lielākoties pozitīvas atsauksmes – gan no kritiķiem, gan publikas, kas novērtēja "Sarkanā meža" veidotāju izvēlēto tēmu un tās atspoguļojumu, gan aktierdarbu, gan seriāla tehniskās kvalitātes, kopumā to atzīstot par ne tikai "simtgades seriāla" cienīgu produktu, bet arī vienu no labākajiem pašmāju televīzijas seriāliem, kas pozitīvi izceļas uz kopējās produkcijas fona. Bez šaubām, seriāla producente Arta Ģiga un tā veidotāji – režisori Normunds Pucis un Armands Zvirbulis, scenāristi Matīss Gricmanis un Ivo Briedis, operators Uldis Jancis, komponists Zigmars Liepiņš – ir pieredzējuši profesionāļi, kas jau iepriekš strādājuši pie dažādiem televīzijas un kino projektiem, tiesa, to kvalitāte gan bijusi visai atšķirīga. Tomēr seriālam piešķirtais budžets – ap 700 000 eiro –, lai gan uzskatāms par pieticīgu uz pasaules fona (piemēram, "Troņu spēļu" 8. sezonā vienas sērijas budžets jau pārsniedz 10 miljonus dolāru), ir, teiksim tā, pieklājīgs Latvijas seriālu mērogam. Zemā pašmāju seriālu kvalitāte jau ilgāku laiku ir bijis viens no televīzijas skatītāju karstākajiem pārmetumiem vietējai televīzijai, un viens no "Sarkanā meža" mērķiem, šķiet, ir bijis mainīt priekšstatu par latviešu seriālu kā kaut ko morāli un vizuāli bezcerīgi novecojušu, ar vājas "ziepenes" līmeņa sižetu un dialogiem, stīvu aktierspēli un lētu interjeru. Pēdējais patiesi veiksmīgais un skatītāju vidū iemīļotais varētu būt vērienīgais LTV projekts "Likteņa līdumnieki", kura pēdējā sezona tapusi pirms desmit gadiem.

Šajā ziņā mežabrāļu spiegu drāma patiesi izceļas – jūtama uzmanīga attieksme pret darbības vides rekonstrukciju un apģērbiem, iedziļināšanās vēsturiskajās detaļās, kopumā veiksmīgi piemeklētas darbības vietas un rekvizīti, gaumīgs operatora un komponista darbs (kritiku gan saņēmusi Ginta Grāveļa iedziedātā tituldziesma). Atzinību pelnījuši arī scenāristi, kuri centušies 12 sērijās sapludināt starptautisku spiegu afēru ar vēsturisko situāciju Latvijā 1949. gadā un, izmantojot reālus notikumus, nav baidījušies ļaut fantāzijai vaļu, domājot par spriedzes kāpināšanu un "klifhangeriem" jeb intrigas uzturētājiem katras sērijas noslēgumā. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, vai varam uzskatīt "Sarkano mežu" par konkurētspējīgu uz pasaules fona? Saprotams, tā ir tikai teorētiska konkurence, jo nesalīdzināmie budžeti uzliek skaidrus ierobežojumus tam, ko iespējams radīt kadrā, kaut vai dārgo datorefektu un eksterjeru ziņā. Tiesa, budžets neierobežo domas atvēzienu, un pārdomāts scenārijs vienmēr ir vērtīgāks par vislabākajiem specefektiem. Jūtams, ka "Sarkanā meža" scenāristi ir centušies sekot aktuālajām tendencēm, lai radītu pretrunīgus personāžus un pamatīgi savērpta sižeta līkločus, attīstot darbību paralēli vairākās līnijās, iepinot nodevības un dubultnodevības un nebaidoties aizsūtīt uz viņsauli skatītājiem simpatizējošus varoņus, tikmēr atstājot pie labas veselības un labklājības tos, kas no sirds būtu pelnījuši turp doties.

Tomēr seriāla notikumu attīstība nav viendabīga – brīžiem darbības gaita šķiet tāda kā iestigusi, brīžiem tā pārlec uz priekšu pārāk strauji, atstājot skatītāju neizpratnē (īpaši to, manuprāt, var attiecināt uz Jurija Djakonova attēlotā Rubeņa brīnumaino pazušanu un tikpat brīnumaino atgriešanos – vai man vienīgajam šķiet, ka seriāla veidotājiem būtu bijis vērtīgi sekot šī harismātiskā varoņa dēkām, nevis atstāt tās ārpus ekrāna?). Personāži, protams, būtu atsevišķa raksta vērti, tomēr, ja runājam virspusēji, tad "Sarkanais mežs" mazliet sirgst ar problēmu, ko varētu apzīmēt kā "pelēcīgie pozitīvie varoņi pret interesantajiem sliktajiem puišiem". Labi zināms, ka saistošus antagonistus radīt ir daudz vieglāk, nekā lauzīt galvu, kā izvest pozitīvos tēlus ārpus baltās zonas. Tomēr autori ir pelnījuši uzslavas, jo atturējušies no striktas tēlu dalīšanas melnbaltās kategorijās, respektīvi, mežabrāļu idealizēšanas un čekistu demonizēšanas – tie ir cīnītāji katrs savā frontes pusē, ar savu rīcības motivāciju un pārliecību, taču seriāls nemēģina skatītājiem par varītēm uztiept, kura pusē ir taisnība, kurš šajā situācijā ir labais un kurš – sliktais.

Jēkaba Reiņa atveidotais Vitolds ir samērā klasisks "pelēcīgais pozitīvais varonis", kaut scenāristi viņu laimīgā kārtā ir apveltījuši ar dažām vājībām, kas pamato gan viņa motivāciju doties bīstamajā misijā (ne jau tikai plika ideālisma vai naudas dēļ), gan kļūst par iemeslu viņa iekrišanai čekas rokās. Taču Vitolds kļūst patiešām interesants tikai pašās seriāla beigās, it īpaši noslēguma sērijā viņa personība beidzot tiek apveltīta ar to duālismu un noslēpumainību, ko mēs cerējām sagaidīt jau pašā sākumā. Varbūt atstājot iespēju potenciālam turpinājumam? Jāuzteic Jēkaba Reiņa aktierspēle, kas, lai gan mazliet kokaina, tomēr šķiet atbilstoša Vitolda personībai, kā arī aktiera teicamie fiziskie dotumi, kas jau pēc pirmajām sērijām liek uz viņa varoni raudzīties kā īstenu latviešu Džeimsu Bondu. Tikmēr viņa mīļotā Velta, ko pārliecinoši iemieso Agnese Cīrule, ir apveltīta ar ne mazāk spēcīgu raksturu, taču viņai – un tas ir saprotams seriāla vēsturiskajā kontekstā – ir ļoti niecīgas iespējas ietekmēt notikumu gaitu, drīzāk viņas uzdevums ir palīdzēt skatītājam iepazīt Latvijas vēstniecības sadzīvi Londonā un mazliet pavērt priekškaru uz latviešu un britu slepeno dienestu plāniem. Aktīvāk darbībā Velta atgriežas tikai seriāla noslēgumā, līdz tam viņa vienkārši "šeit ir", un jūtams, ka scenāristi ir centušies izdomāt, ko viņai seriālā īsti iesākt.

Latvisks spiegu trilleris uz vēstures fona. Seriāla 'Sarkanais mežs' apskats
Foto: Emīls Desjatnikovs. Skats no seriāla "Sarkanais mežs" filmēšanas laukuma

"Sarkanais mežs" patiesi ir "veču filma", kā to raksturojuši paši veidotāji, un problēma nav interesantu sieviešu tēlu trūkumā (te ir gan Velta, gan Elīnas Vaskas mežameita Ligita, gan Maijas Doveikas Valija), bet tajā, ka viņām seriāla notikumu virzībā atvēlēta otršķirīga loma. No otrā plāna personāžiem interesantākie, manuprāt, ir jau pieminētais Jurija Djakonova aģents Rubenis un Daiņa Grūbes partizānu grupas līderis Leons. Rubenis ir slīpēts, asprātīgs, pašpārliecināts un situācijas analīzē vienmēr šķiet vairākus soļus priekšā mazliet lētticīgajam Vitoldam. Djakonovs viņu nospēlē pārliecinoši un viegli. Tikmēr Grūbem tikusi, iespējams, pati sarežģītākā loma visā seriālā, jo Leons izrādās nevis vienkārši nodevējs, bet pat dubultnodevējs, kurš apved ap stūri ne tikai Vitoldu un latviešu partizānus, bet arī krievus un britus. Grūbe šo antivaroni attēlo kā cilvēku, kuram ir ļoti svarīgi kontrolēt situāciju un saglabāt līdera lomu, taču vienlaikus viņu caurauž nemitīga spriedze un pāri visam – centieni vienmēr atrast sev labvēlīgāko risinājumu, pat ja tāpēc jākāpj pāri līķiem.

Dažas kritiskas piezīmes diemžēl jāvērš uz Lielbritānijas atveidojumu. Ar Latviju šeit viss ir kārtībā – filmēts, cik var noprast, autentiskās vietās, tostarp arī bijušajā Stūra mājā, un tas notikumiem šajā okeāna pusē piešķir papildu ticamības efektu. Taču Londonas epizodes un mazpilsēta, kurā seriāla sākumā dzīvo Vitolds un Velta, protams, ir mākslinieka un rekvizitoru darba rezultāts, kas papildināts ar arhīva kinokadriem. Lai arī kopumā ir paveikts pieklājīgs darbs, tomēr te interjers rada tādu kā falšuma efektu, kas atgādina par to ārzemju vides rekonstrukciju, ko varam vērot padomju periodā tapušajās latviešu filmās, piemēram, "Ilgais ceļš kāpās" vai "Mirāža". Vislielākie pārmetumi par samākslotību attiecas uz britu izlūkdienesta MI6 vidi, ko paspilgtina arī britu lomām izvēlēto latviešu aktieru centieni runāt angļu valodā (labi vismaz, ka latviešu tulkojums pārrunāts pāri, nevis redzams tikai subtitros) un izlikties par smalkiem britu džentlmeņiem. Tikmēr čekistus un armijniekus spēlē krievu izcelsmes aktieri, ar kuru krievu valodas izrunu un tautības auru, ja tā var izteikties, viss ir kārtībā. No vienas puses, priecē, ka seriāla veidotāji arī valodas jautājumā tiekušies uz absolūtu autentiskumu, no otras – attiecīgi prasītos britu aktierus šajās mazajās lomās, lai sasniegtu pilnību. Citādi sanāk ne šis, ne tas.

Tas noved mūs pie, iespējams, lielākā "Sarkanā meža" trūkuma, ja salīdzinām to ar pasaules līmeņa seriāliem. Proti, kamēr augstvērtīgākie seriāli arvien vairāk tiecas atkāpties no seriāla stilistikas un izmantot kino raksturīgās filmēšanas metodes un stilu, "Sarkanais mežs" šajā ziņā atrodas kaut kur pa vidu. Jā, te ir gana daudz autentisku lietu, ko veidotāji ir īstenojuši, pateicoties Latvijas salīdzinoši plašajām un izmaksu ziņā pieejamajām iespējām (teiksim, filmēt īstajās vēsturisko notikumu vietās, kas Rietumeiropā un ASV nebūtu iespējams vai izmaksātu astronomiskas summas), taču kinematogrāfiski "Sarkanais mežs" šķiet iestrēdzis pagātnē, kurā nav, piemēram, kustīgas kameras vai spraigas montāžas, kas atdzīvinātu stīvās dialogu un "action" ainas, stilizētu apgaismojuma risinājumu vai satriecošu skaņas efektu. Jā, lieliski saprotu, ka uz šiem pārmetumiem iespējams atbildēt ar pāris vārdiem – tam visam vajadzīga nauda. Taisnība, tomēr pasaules kino veidotāju pieredze ļoti bieži ir apliecinājusi, ka ar gribasspēku un radošu pieeju arī iespējams paveikt brīnumus. Tā nu "Sarkanajā mežā" man visvairāk pietrūka kinematogrāfiskā smalkuma un režisora individuālā rokraksta, pietrūka sajūtas, ka skatos ko vairāk par pieklājīgi uzfilmētu televīzijas seriālu.

Latvisks spiegu trilleris uz vēstures fona. Seriāla 'Sarkanais mežs' apskats
Foto: Evija Džonsone

Noslēgumā mazliet par "Sarkanā meža" saikni ar citiem spiegu tēmas aplūkojumiem latviešu kultūrā. Kā jau noprotat, gan literatūrā, gan kino šī tēma kļuva aktuāla tieši padomju periodā, dodot iespēju pasniegt tautai aizraujošus dēku stāstus pareizā ideoloģiskā mērcē. Te ir vai nu varonīgi padomju izlūki, kas drosmīgi iznīcina neliešus degradētajos Rietumos, vai nu tikpat varonīgi čekisti, kas atmasko Rietumu iesūtītos iznireļus. "Sarkanā meža" veidotāji sava stāsta pamatā ir izmantojuši vēsturiskus notikumus, kas norisinājās 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē. Runa, protams, ir par slaveno Riharda Zandes un Ērika Tomsona lietu, kas atspoguļota gan Arvīda Griguļa 1965. gada romānā "Kad lietus un vēji sitas logā" un tāda paša nosaukuma 1967. gada Aloiza Brenča filmā, gan pavisam nesen, 2014. gadā, tapušajā Pētera Krilova dokumentālajā filmā "Uz spēles Latvija". Zināmā mērā "Sarkanais mežs" ir mēģinājums atkāpties no Griguļa un Brenča notikumu traktējuma padomju ideoloģijas garā un radīt savu, no šīs ideoloģijas attīrītu, versiju. Tiesa, Brenča filma joprojām ir baudāma savas izteiksmīgās vizualitātes un noskaņas dēļ, turklāt Harijs Liepiņš, kurš atveido filmas antivaroni Leinasaru (Zandes prototipu), spēj iedvest savā personāžā cilvēcību un pat panākt līdzjūtību no skatītāja puses (vismaz šodienas acīm raugoties). Turklāt, kas neparasti, filmā tikpat kā neredzam čekistus – viņi, protams, fonā visu kontrolē, taču viņu loma reducēta līdz minimumam, vēršot visu uzmanību tieši uz iesūtīto Leinasaru un Eduarda Pāvula Karnīša vadīto mežabrāļu grupu, kuri gan attēloti visnotaļ negatīvi.

Otrs acīmredzams "Sarkanā meža" iedvesmas avots ir Anšlava Eglīša 1961. gadā izdotais romāns "Vai te var dabūt alu?" (uz to atsauce arī 3. sērijas nosaukumā "Vai šeit var dabūt alu") par latviešu leģionāru Orestu, kuru britu izlūkdienests savervē slepenai misijai padomju okupētajā Latvijā. Tomēr nedomājiet, ka "Sarkanais mežs" ir šī romāna ekranizācija – lai gan pieteikums skan tikpat kā identiski, Eglīša varoņi un sižets atšķiras (ja neskaita identisku Oresta iemaldīšanos pie "nepareizajiem" pagrīdniekiem), kā arī romāna darbība norisinās jau 50. gadu vidū. Eglītim, kurš tobrīd dzīvoja ASV, jūtami pietrūka informācijas par dzīvi Padomju Savienībā, tāpēc romānā sarakstītas arī klajas muļķības, turklāt Eglītis savam spiegam liek pamest Latviju, nolaupot reaktīvo pasažieru lidmašīnu un piespiežot to šķērsot Baltijas jūru, kas, visticamāk, lasītājiem šķita nonsenss jau romāna iznākšanas laikā.

Kāds tad būtu rezumējums – vai varam būt lepni par savu simtgades seriālu, vai tomēr labāk aiztaupīt sev kaunu un neskatīties? Skaidrs, ka tas katram skatītājam jālemj pašam, vadoties pēc savas gaumes izjūtas un gaidām. Es ļāvos intrigai un nebeidzu priecāties par faktu, ka kopā ar ģimeni nepacietīgi gaidu sestdienas vakaru un kārtējo sēriju, taču nevis "Troņu spēlēm" vai "Stranger Things", bet pašmāju ražojumam, kurā pretsāpju tablešu un telpu uzkopšanas robotu vietā ekrānā beidzot vērojamas normālas cilvēciskas būtnes, kurām gribas dzīvot un just līdzi.

Source

Tags

Jēkabs Reinis Agnese Cīrule Gints Grāvelis Latvijas Televīzija recenzija seriāls Sarkanais mežs Zigmars Liepiņš
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form