"Nacionālais mīts", "daļa no tautas folkloras" un "virsotne latviešu tautas nacionālā rakstura atklāsmē" – šādas un citas ne mazāk iespaidīgas frāzes ir veltītas savulaik par visu laiku labāko latviešu filmu atzītajam "Limuzīnam Jāņu nakts krāsā". 2021. gadā leģendārajai kinofilmai apritēja 40 gadu, lai gan – un tas ir viens no daudzajiem ar filmu saistītajiem paradoksiem – uz kinoekrāniem tā iznāca jau 1981. gada aprīlī, nevis jūnijā. Ko gan jaunu šodien iespējams pateikt par mākslas darbu, kas jau sen iegūlis mūsu kolektīvajā apziņā līdzās Dziesmu svētkiem, Raiņa dzejas rindām un Purvīša ziemas ainavām kā viens no latviskās kultūras ģenētiskā koda posmiem?

Sarunā ar "Delfi" filmas režisors Jānis Streičs stāsta, ka tās bijušas nofilmētas garākas: "Lāsmiņa ierodas ar savu gruzīnu brūtgānu. Ēriks trešo reizi atrod aizmesto krēslu, apsēžas un dzied: "Te ir mana dzimtene...", tiek atrasts testaments, par ko cīnās Ēriks ar Olitu... Kolosāli tas skats bija uzfilmēts. Arī Mirtas bēru ainas bija brīnišķīgas, bet tā visa bija par daudz." Režisors saka, ka viņam patīkot visām savām filmām daudz materiāla safilmēt tieši beigu ainām, taču liela māksla ir lieko atmest: "Pašam jau ir bezgala žēl, jo epizodes jau pašas par sevi ir sanākušas asprātīgas un labas, bet, ja tās izrādītos liekas, tad filma būtu, kā man patīk teikt, čūska ar kājiņām."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Abonē un lasi vairāk:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit