Madara Dišlere: Esam kļuvuši par izteiktu patērētājsabiedrību
Foto: LETA

Šodien, 22. februārī, pirmizrādi piedzīvos režisores Madaras Dišleres pirmā pilnmetrāžas filma "Paradīze 89", kas vēsta par četru meiteņu iepazīšanos ar pieaugušo pasauli, kamēr Latvija ir ceļā uz neatkarības atgūšanu. Ko brīvība nozīmēja toreiz, un ko mēs ar to saprotam mūsdienās – tie ir jautājumi, par kuriem režisore mudina domāt, no bērna skatupunkta stāstot par 1989. gada augusta notikumiem.

Filmas ideja radusies pirms četriem gadiem pēc tikšanās ar māsu un māsīcām, kopīgi gremdējoties atmiņās par bērnību, par vasarām, kas bez vecākiem pavadītas Cēsīs, dzīvojoties savā nodabā. Toreiz Madara nodomājusi, ka no šīm atmiņām varētu uztaisīt labu stāstu īsfilmai, taču producente Aija Bērziņa Kultūras Akadēmiju tikko beigušo Madaru mudinājusi taisīt pilnmetrāžas filmu. "Iesākumā par to es nebiju pārāk priecīga, man tas šķita pārāk strauji, taču es paklausīju un sāku rakstīt scenāriju," stāsta režisore.

Vaicāta par filmas veidošanas mērķi, viņa atklāj, ka vēlējusies raisīt diskusiju par dzīvi toreiz un tagad, jo daudzas lietas mūsdienu bērni pat nevar iedomāties: "Es vēlos, lai pēc filmas noskatīšanās rastos saruna ar vecākiem un vecvecākiem par to, kā bija tad, un kā ir tagad. Lai uzzina, kā mēs nonācām līdz brīvībai, kas vispār ir brīvība personīgā aspektā, un kāda ir šī brīvības cena mūsdienās, ko mums kā pieaugušajiem varbūt ir jāiemāca viņiem."

Arī galveno lomu atveidotājas – Magdu Loti Auziņu, Martu Ģertrūdi Auzāni, Evelīnu Ozolu un Līvu Ločmeli – pirms filmēšanas izgāja radošo "vēstures apmācības kursu", lai iejustos 1989. gada atmosfērā. Pirms vēl tika uzsākta filmēšana meiteņu vecākiem bija jāpastāsta par savu bērnību, dzīves apstākļiem un brīvā laika pavadīšanu.

"Pēc tam es lūdzu, lai viņas noskatās visas padomju laiku bērnu filmas. Tās, ko mēs skatījāmies, piemēram, "Saulessveci", "Ja nebūtu šī skuķa" vai "Enriko pulksteni", arī multiplikācijas filmas. Klausījāmies tā laika mūziku, kas mums bija aktuāla kā bērniem. Piemēram, Liepājas brāļu "Tikai tā", kas meitenēm arī iepatikās. Klausījāmies dziesmu no krievu laiku filmas "D'Artanjans un trīs musketieri"," atklāj Madara.

Trīs dienas pirms filmēšanas sākuma visas meitenes dzīvojušas kopā dzīvoklī, kur pēcāk notika pati filmēšana. "Viņām bija jānēsā kleitas, ar kurām redzamas filmā, jāsataisa mati, jāsaprot telpas, jāiet uz veikalu un jāgatavo pašām ēst. Vajadzēja būt patstāvīgām it visā. Dienu vajadzēja, protams, pavadīt bez mobilā telefona vai datora."

Tieši jaunās tehnoloģijas, proti, to pārlieko klātesamību it visos ikdienas procesos režisore uzskata par iemeslu krasajai atšķirībai starp tā laika un mūsdienu bērniem: "Pasaule ir ļoti mainījusies, arī bērnu ikdiena ir mainījusies. Mēs esam kļuvuši nu jau par tādu izteiktu patērētājsabiedrību, kas savu brīvo laiku un vispār daudz laika pavada šajās jaunajās ierīcēs, virtuālajā vidē, kur pazūd iespēja tīri cilvēciskai komunikācijai, kāda bija mūsu bērnībā. Mūsdienu bērni vairs neiet ārā, nemāk spēlēt lomu spēles, kuras mums bija vismīļākās nodarbes. Piemēram, spēlēties veikalos, mājās vai kariņos. Mēs varējām radoši pieiet gan savam brīvajam laikam, gan vispār dzīvei. Bieži esmu dzirdējusi, ka bērni saka, ka viņiem nav, ko darīt. Ja nav, ko darīt, tad iedod telefonu, viņš spēlējas un uz kādu brīdi gūst piepildījumu. Tas ir skumji."

Tāpēc šādi darbi, kas caur vēstures prizmu liek mums paskatīties arī pašiem uz sevi un aizdomāties par to, kas ikdienā, iespējams, mūsu prātus pārāk nenodarbina, ir veids, kādā aktualizēt visai sabiedrībai nozīmīgus jautājumus. "Man caur šo filmu gribas, lai bērni paskatās, ka viņu vecāki dzīvoja citādi, un uzzina, kā mēs esam nonākuši tur, kur mēs šobrīd esam. Ka mēs dzīvojam neatkarīgā valstī, ka mums ir visas šīs daudzās iespējas. Jautājums – vai mēs tās pareizi izmantojam?"

Tags

Madara Dišlere Paradīze 89

Comment Form