Šogad no 1 līdz 6. septembrim norisināsies Nacionālā kino centra rīkotais 24. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs"). Šogad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem lielākā daļa festivāla filmu seansu būs skatāma portālā "filmas.lv" bez maksas, kā arī būs atsevišķi klātienes seansi. Viena no filmām, kas iekļauta festivāla programmā, ir režisoru Katjas Hogsetes, Margrētes Ulīnes, Espena Vallina "Pašportrets" ("The Self Portrait", 2020).
Filmas galvenā varone ir talantīgā norvēģu fotogrāfe Lēne Marīe Fosene (Lene Marie Fossen), kura kopš bērnības ilgstoši un smagi slimojusi ar anoreksiju. Fotogrāfija bija viņas pašizpausmes veids, un viņas radītie suģestējošie pašportreti iemieso arī slimības radītos iekšējos konfliktus. Pēc filmas seansiem skatītāji varēs noskatīties psihoterapeita Nila Konstantinova vadītu diskusiju par ēšanas traucējumiem un iespējām palīdzēt cilvēkiem, kas ar to saskārušies.
Īpaši "Delfi" par filmu pēc noskatīšanās raksta fotogrāfe Iveta Gabaliņa.
Vairāku gadu garumā veidotais darbs vienlaikus kalpo kā jaunas sievietes un viņas slimības portretējums dažādās plaknēs. Viens portrets atspoguļo filmas veidotāju radīto Lēnes Marīes Fosenes tēlu – sievieti, kura filmas garumā atklāj savas attiecības ar anoreksiju. Otrs – viņas pašas rūpīgi veidoto refleksiju fotogrāfijā.
Lielā mērā filma ir par kontroli, par spēju mums pašiem pieņemt sevi tādus, kādi esam. Ne vienmēr tas izdodas – līdzīgi kā kinokameras priekšā redzamais stāsts, ko Lēne pati līdz galam kontrolēt nevar. Lai cik pārdomātas un dziļas frāzes viņa lietotu, kaut kur starp klusuma mirkļiem un vienkāršu lūkošanos objektīvā pavīd nekur neatbildētais jautājums – kāpēc Lēne pārstāja ēst? Vai tā bija vienīgā lieta, kas, viņasprāt, padevās kontrolei un tādējādi sniedza mierinājumu, vai varbūt tās bija bailes pieaugt? Domāju, ja Lēne zinātu atbildi, tas būtu bijis pirmais solis uz izveseļošanos.
Pieļauju, ka filmas sākotnējā iecere bija attēlot mākslas terapeitisko spēku šīs jaunās sievietes cīņā ar slimību, jo diez vai autori cerēja uz tik skumju, bet, manuprāt, likumsakarīgu iznākumu, kāds tas filmā ir. Mākslas terapeitiskā loma jau sen vairs nav noslēpums, ik gadu saskaros ar šo parādību arī savu studentu lokā. Pašportrets šajā ziņā ir viena no iedarbīgākajām metodēm. Turklāt, jo introvertāka personība ir fotogrāfs, jo lielāku psiholoģisko traumu cilvēks pārdzīvojis, jo lielāka varbūtība, ka tieši pašportets būs tas žanrs, kas izrādīsies terapijai visveiksmīgākais.
Arī fotogrāfijas vēsturē ir daudz piemēru – pavisam jauniņā Frančeska Vudmena, kas savu dzīvi beidza pašnāvībā (starp citu, filmas varones stilistika ļoti līdzinās tieši šīs mākslinieces darbiem), vai visiem tik zināmā Diāna Arbusa, kura paralēli dažādu marginālu grupu portretēšanai bildēja arī pati sevi. Sievietes tēla reprezentācijas tematika, humoristiski izmantojot savu ķermeni, somu mākslinieces Īu Susirajas darbos redzama kaut vai tepat Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādē Fotomuzejā. Fotogrāfijas vēsture un arī mūsdienas patiesībā mudž no dažādu autoru pašportretiem, un visbiežāk šie fotogrāfi nemaz nelīdzinās Antonioni radītajam fotogrāfa tēlam Hemingsa atveidojumā filmā "Blow-up". Egocentrisks dendijs baltās biksēs ar milzīgu stroķi starp kājām, kas pārvērš pašu fotografēšanas procesu dzimumaktā, ir absolūts pretstats, piemēram, somu ikonai Arno Rafaelam Minkinenam, kurš eleganti saplūst ar dabas radītām formām melnbaltajā ainavā.
Bet kas slēpjas aiz vēlmes sevi ieraudzīt fotoattēlā? No vienas puses, pašportrets ir samērā ērts izteiksmes līdzeklis, jo nav jāķēpājas ar citiem cilvēkiem. Pats sev tu vienmēr būsi pieejams, turklāt uz neierobežotu laiku, nav arī kauna stāties samērā intīmās attiecībās ar portretējamo. No otras puses, attēlojot savas sāpes vizuāli, mēs varam par tām nerunāt, jo sadzīvot ar sāpēm un turēt tās ieslēgtas dziļi sevī var izrādīties mokoši.
Filmas varone Lēne, atklājot fotogrāfiju, atklāj sevī arī alkas pēc dzīves. Fotogrāfija kļūst par pasauli, kurā Lēne beidzot var kontrolēt iznākumu. Slēdža ātrums, diafragma, kadrējums, modeļa novietojums telpā. Ar skrupulozu precizitāti Lēne veido savu skumji skaisto pasauli, un šī vizuālā pašrefleksija kļūst par dziedinošu rīku viņas slimības izzināšanā un saprašanā.
Tomēr brīdī, kad Lēnes fotogrāfiju sāk atzinīgi novērtēt citi šīs jomas profesionāļi un fotogrāfijas cienītāji, fotogrāfijas dziedinošais spēks kļūst par ilūziju. Viņas jau tā baiļu un trauksmes pārņemtais prāts iegūst vēl kādas bailes – zaudēt šo atpazīstamību. Vienā no filmas pēdējiem kadriem Lēne pauž bažas, ka izveseļošanās varētu kaitēt viņas fotogrāfijai. To izdzirdot, mani pārņēma auksti drebuļi – neviena fotogrāfija vai mākslas darbs nav tā vērts, lai mēs pakārtotu tam savu dzīvi.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 1. līdz 6. septembrim. Plašāk par seansiem un filmām – Nacionālā kino centra mājaslapā.
