No 3. līdz 8. septembrim norisināsies Nacionālā kino centra rīkotais 23. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs"). Viena no filmām, kas iekļauta festivāla programmā, ir "Dzimusi Ķīnā" (One Child Nation, ASV), ko veidojušas režisores Naņfu Vana un Dzjalina Džana (Nanfu Wang, Jialing Zhang). Filma atklāj šausminošās "viena bērna politikas" Ķīnā aizkulises, kā arī, iespējams, vienu no rafinētākajiem propagandas režīmiem mūsdienu pasaulē.
Iedzīvotāju skaita pieauguma ierobežošanas plāns Ķīnā tika uzsākts 1979. gadā, un 37 gadus ilgušais aizliegums ģimenēs dzemdēt ne vairāk kā vienu bērnu, pēc Ķīnas valdības datiem, "paglāba" valsti no vismaz 400 miljoniem jaundzimušo. Kopš 2016. gada Ķīnas ģimenēs atļauti divi bērni. Pēc ANO aplēsēm, Ķīnā šobrīd dzīvo 1,4 miljardi cilvēku – teju 19% no visiem pasaules iedzīvotājiem.
Par filmu pēc noskatīšanās raksta Una Rozenbauma, radošā direktore, režisore un četru bērnu māmiņa.
"Mazāk bērnu nozīmē laimīgāku dzīvi." Tāds ir viens no ķīniešu propagandas saukļiem, kurš it kā paskaidro iemeslus, kāpēc visiem būs labāk, ja mums būs mazāk bērnu. Patiesībā iemesli netiek paskaidroti. Ir tikai draudi un piespiedu sterilizācijas. Sievietēm, protams.
Viena no auditorijām, kam šī filma būtu jāredz, ir tie, kas atsaucas uz padomju laiku kā kaut ko sakārtotu un skaistu. Filmā "Dzimusi Ķīnā" ir pilnīgi skaidri redzams, ko šāda sistēma dara ar cilvēku pašapziņu un spēju izvēlēties. Tā pārliecina, ka viņiem nav iespējas izvēlēties. Viņiem nav citu variantu, kā taisīt tūkstošiem abortu un sterilizāciju dienā. "Dažus es izņēmu dzīvus un nogalināju pēc tam," saka vecmāte.
Viņiem ir jāatstāj savas jaundzimušās meitas tirgus laukumā nomirt, jo melnajā tirgū meitenes nepērk. Šie sistēmas cilvēki uzskata, ka viņiem nav dota izvēles iespēja, viņi atkārto: "Mums nebija izvēles, mums nebija izvēles."
Otra auditorija, kam šī filma jāskatās, ir tie, kas uzskata, ka viņiem ir tiesības kontrolēt sievietes ķermeni.
Ķīna, līdzīgi kā Latvija, uzskata, ka tai pieder vara pār sievietes ķermeni. Ka valsts noteiks, kā pret to izturēties. Kad dzemdēt, kad taisīt abortu, kam atdot savas olšūnas. Skatoties filmu, es kādas piecas reizes paguvu nopriecāties, ka piedalījos tā sauktajos olšūnu piketos. Īpaši tajā vietā, kurā sievietes tiek noķertas kā cūkas un nestas nestuvēs uz piespiedu sterilizāciju.
Es priecājos, ka mums ir izvēle, iespēja un vēlme cīnīties. Mums ir pašcieņa un izpratne par savām tiesībām.
Trešā filmas potenciālā auditorija ir tie, kuri uzskata, ka bērnam nav nozīmes sievietes dzīvē.
Ir. Milzīga, paliekoša un būtiska. Tas mūs maina, piepilda un izgaismo no iekšpuses. Par spīti tam, cik dažkārt tas ir grūti un nesaprotami. Par spīti tam, ka tas dažkārt šķiet neiespējami un pārāk grūti.
Sievietēs, kuras ir atstājušas un zaudējušas savus bērnus šajā filmā, ir skumjas un sirds, kas pārvērtusies akmenī. Viņas ir bijušas spiestas atteikties no kāda, ko viņas ļoti mīl. Atteikties valsts mērķa vārdā.
Mani bērni mani ir padarījuši par laimīgu cilvēku. Un, jo vairāk viņu ir, jo viņu mīlestība ir lielāka. Vairāk bērnu nozīmē laimīgāku dzīvi.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 100 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad tas notiek no 3. līdz 8. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.
*Propagandas sauklis Ķīnā
