Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Kad rakstu animācijas filmu režisorei Rozei Stiebrai, lai aicinātu uz sarunu par "multfilmām un dzīvi", man atbild viņas dzīvesbiedrs un arī kolēģis Ansis Bērziņš – Roze šobrīd esot ārzemēs, lai rakstot atkal pēc 10 dienām, viņa noteikti atsaukšoties. Tā arī notiek. Tieši pēc 10 dienām bez tielēšanās vai cimperlēšanās vienojamies par tikšanos Rīgas Kinostudijā. Kad ierodos norunātajā laikā, viņa paziņo, ka būs tomēr drusku jāuzgaida, jo jāpabeidz darbi, bet es lai tikmēr jūtos kā mājās un kaut kur piesēžu.

Tā arī daru. Sēžu un blisinos uz visapkārt sazīmētajiem multfilmu tēliem. No blakus telpas tikmēr dzirdu, ka Roze kolēģei stāsta, kā putniņiem būtu jāuzvedas. "Dikti neiespringsti, ļauj viņiem lidot pašiem!" viņa saka. Pie sevis nodomāju, ka tas nu gan ir sasodīti jauki, jo ikdienā mēs parasti tomēr neļaujam procesiem un cilvēkiem "lidot pašiem", bet gribam iegrozīt pēc savas vēlmes un saprašanas. Tajā brīdī sāku saprast, kāpēc Juris Kaukulis, kurš radījis mūziku Latvijas simtgadei veltītā filmu projekta ietvaros topošajai Rozes Stiebras multfilmai "Saule brauca debesīs", kādā intervijā par viņu izteicies: "Viņa ir tik visāda, tāda kā dzīve."

"Saule brauca debesīs" ir arī viens no iemesliem, kāpēc vēlējos ar Rozi runāt. Otrs – un patiesībā galvenais – ir nacionālā kinofestivāla "Lielais Kristaps" balva par mūža ieguldījumu kinomākslā, ko viņa un Ansis Bērziņš saņems 9. novembrī. Tiesa, pirms ķeramies pie multfilmām, es tomēr uzjautāju, kādās ārzemēs un kāpēc viņa sabija. Austrijā. Retrītā. Izrādās, ka nu jau vairāk nekā 20 gadu Roze nodarbojas ar garīgām praksēm, divas līdz trīs reizes gadā met laicīgo pasauli pie malas un dodas tikties ar savu skolotāju – Lamu Oļegu, lai klusumā nodotos intensīvai meditācijai un mācībām.

"Dzīvi jau nevar nodzīvot tikai ārējā, redzamajā plāksnē. Ja tu nesajūti saknes, visa sākumu un cēloņus, tad, manuprāt, dzīve ir ļoti plakana, pliekana, bez elementārām baudām neko citu nepazīsti. Un baudas vienmēr ir par maz, vienmēr gribas kaut ko vairāk. Jaunāku auto, lielāku dzīvokli, visu ko. Tam nekad nav gala. Vēlmēm nekad nav gala, un tās nekad tev nenesīs īstu gandarījumu," iemeslu, kāpēc praktizē budismu, skaidro Roze.

Un nevar nepiekrist. Šādā garīgā tvērumā tad arī aizrit mūsu saruna, pēc kuras vēl ilgi paliek laba pēcgarša.

Kā garīgā prakse sadzīvo ar radošo darbību? Pieļauju, ka nāk tikai un vienīgi par labu.

Ļoti labi iet kopā! Šīs jomas viena no otras barojas. Pilnīgi noteikti varu teikt – ja man nebūtu bijis šīs garīgās pasaules, nevienu filmu nevarētu uzņemt. Es būtu pilnīgi cits cilvēks. Man nebūtu ne enerģijas, ne prieka. Uz visu skatītos daudz īgnāk – arī uz jums. Domātu pie sevis: "Ko viņa te nāk, ko lien virsū?" (smejas) Tā ir mācība, kas atver plašumu, palīdz apzināties. Un, jo vairāk mēs apzināmies, jo vairāk paveram plašumu lidojumam – kā ar tiem putniņiem.

Vai Latvijas simtgade bija iemesls, kāpēc nolēmāt savu lidojumu tomēr atkal turpināt?

Jā. Man Latvija vienmēr ir bijis ļoti svarīgs vārds – garīgā nozīmē, ne teritorijas. Kā dzimtene, kā māte, kas nes sevī iekšā vērtību, īpašu sajūtu. Kad parādījās iespēja pieteikt filmu, es gan ilgi šaubījos, taču domas nerimās. Prasīju arī savam skolotājam, vai man vajadzētu to darīt. Viņš man vienmēr ir teicis, ka man ir kaut kas jādara, jo citādi es nomiršot. (smejas) Viņš pateica tikai vienu vārdu: "Noteikti!"

Un, ja viņš būtu teicis "nē", tad jūs filmu netaisītu?

Jā. Viņš man noteikti izskaidrotu, tam visam būtu kāds pamatojums. Apkārtējiem cilvēkiem uz mums ir lielāka ietekme, nekā domājam. Mēs visi esam cits ar citu saistīti un bieži vien par to aizmirstam, izturamies cits pret citu par daudz vieglprātīgi. Taču mēs esam atbildīgi par visiem cilvēkiem, ar kuriem kontaktējamies. Viņi savukārt ir atbildīgi par mums.

Šādu stāstu stāstīšana pasaulei, kā to darāt jūs, arī ir liela atbildība. Jūs caur saviem darbiem vienmēr nesat ļoti konkrētu vēstījumu, kuru tad tālāk skatās tie mazie un nenobriedušie prāti.

Jā, noteikti, tāpēc es rūpīgi pārdomāju katru lietu.

Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vai mākslinieciskais perfekcionisms arvien vēl gruzd iekšā?

Jā, taču robežas ir paplašinājušās. Ja agrāk es ļoti kritiski skatījos uz katru sīkumu vai neprecizitāti, tad tagad tas mani tik ļoti vairs nesatrauc. Mani satrauc lietas plašākā mērogā. Piemēram, ka stāsts "neaiziet". Domu vienmēr var izteikt labāk, dziļāk, plašāk, labvēlīgāk un sirsnīgāk. Tas, protams, paliek, bet tieši tāpēc, ka es zinu, ka vienmēr varēs pastāstīt labāk, nav nozīmes satraukties.

Es stāstu vislabākajā veidā, kādā to varu izdarīt šajā brīdī. Notikumi ir jāskata no visām pusēm. Būtu veltīgi plēst matus un censties par varītēm iztaisīt to, ko iztaisīt attiecīgajā momentā nav iespējams. Ņem to, ko tev dzīve piedāvā, un salāgo ar sevi! Tādā veidā dzīve ir skaista un viegla.

Oho, šādus vārdus nu gan bieži ikdienā nedzirdēsi!

Jā, tāpēc, ka cilvēki neskatās. Ja viņi vairāk skatītos sevī iekšā... Jo šaurāks skatiena stars, jo dzīve šķiet smagāka. Tas pats attiecas uz lidošanu – vai nu tu lido istabā, vai tu lido ārā, vai lido kosmosā.

Bet vai jūs vienmēr jūtat, ka jūsu plašo lidojumu uztver? Vai saņemat atgriezenisko saiti? Ir ne tikai mainījušās tehnoloģijas, ar kādām tiek radītas multfilmas, bet informācijas apjoms, dzīves ātrums un līdz ar to arīdzan cilvēku vērtības. Nesen, piemēram, portālā bija ziņa, ka pusaudze dzīvoklī sarīkojusi histēriju, jo vecāki atsacījās nopirkt viņai kāroto "iPhone". Troksnis bijis tik liels, ka kaimiņi izsaukuši policiju. Vai desa, kas gribēja iet pasaulē, vai pasaciņa, kas bez apstājas jāj sirmā kumeliņā, iet kopā ar "iPhone" paaudzi?

Jūtu, jā. Atsaucību es esmu saņēmusi vienmēr, arī tagad. Esmu saņēmusi milzīgu mīlestību no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Tik lielu mīlestību, ka man pat ir neērti un drusku kauns, ka nevaru dot atpakaļ. Turklāt nevajag jau daudz – galvenais ir sajust, ka pasaulē ir cilvēki, kuri atsaucas tavām vibrācijām, kuri dzīvo tajā pašā līmenī, jo mēs neesam atsevišķi, mēs esam saistīti.

Ansim Bērziņam, piemēram, ik pa laikam uznāk pārdomas, ka dzīve iet uz galu, bet te pēkšņi meitenes no Mākslas akadēmijas, kas pie manis strādā, saka: "Ooo, "Fantadroms", jā! Mēs dažreiz ar draugiem viņu kopā paskatāmies!" Aizeju mājās un saku viņam: "Zini, meitenes skatās tavu "Fantadromu"." Un viņš man pretī priecīgs nopūšas: "Nu, tā ir medusmaize." Ir atgriezeniskā saite, ir!

Meitenes un "iPhone" stāsta gadījumā jau atkal ir runa par vēlmēm. Par nepiepildītu vēlmju sekām vispār varētu veikt veselu pētījumu – ko tik cilvēki nav darījuši, kad nav dabūjuši to, ko grib. Tas nav nekas jauns. Šoreiz tas ir "iPhone". Es bērnībā plēsu matus un sitos pret sienu, kad mamma gavēņa laikā nelaida mani uz teātri. (smejas)

Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Tagad ne par ko vairs nav jāplēš mati un jāsitas pret sienu?

Ir, ir! Bet es vienmēr paskatos, ar ko tas varētu beigties. Ar gadiem nākušas klāt zināšanas, tāpēc neiestrēgstu. Vēlmes parādās, bet tu redzi mehānismu, kādā veidā vēlme ienāk tevī un kā tu viņu vari atlaist. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Kad vienā dienā saproti, ka esi sevi uzvarējis, tu jūties kā Dievs! Pirms minūtes tu vēl biji savas vēlmes vergs, bet tagad esi brīvs. Ja jūs nestrādājat ar sevi, ja uzskatāt, ka ir tikai šī materiālā pasaule, tad tā ir ļoti primitīva esamības izpratne un dzīvošana.

Bet tā jau dzīvo lielākā daļa sabiedrības. No rokas mutē, tikai šai vienai dienai, visu tūliņ un tagad.

Jā, bet lai viņi dzīvo. Viņi jau cieš! Viņi dzīvo ciešanās, jo vēlmes ne pie kā cita nenoved kā tikai pie ciešanām. Un realizēta vēlme rada atkal jaunu vēlmi. Tas ir apburtais loks.

Līdzīgi kā jūs kādā no senākām intervijām runājāt par izaugšanu lielam, proti, ka visiem bērniem gribas izaugt lieliem, jo šķiet, ka tad nu gan beidzot sāksies tā īstā dzīve. Vai jūsu gadījumā ir notikusi šī pieaugšana? Varbūt, ka jūsu profesijā visu mūžu ir jāpaliek nedaudz bērna prātā, lai varētu radīt?

Nē. Jo skaidrāka apziņa, jo labāk. Kamēr esi atkarīgs no apstākļiem, tu neesi vēl pieaudzis.

Pieaugšana nozīmē skaidras apziņas iegūšanu?

Jā, noteikti. Kad tas notiek – to es nevaru pateikt, jo viņa nezvana tajā brīdī un sevi nepiesaka. (smejas) Taču kādā brīdī tu jūti, ka lietas, kas tevi agrāk satrauca, vairs nesatrauc.

Parādās redzīgums un izpratne. Situāciju izpratne un pieņemšana, jo tu vari pieņemt situāciju tikai tad, kad to izproti. Ar cilvēkiem ir tas pats. Ja jūs mīlēsiet cilvēkus, viņi arī jūs mīlēs.

Nu, ne vienmēr...

Vienmēr! Ja gadījumā viņš tevi nemīl, tad paskaties, kā nepareizi tu viņu esi mīlējis.

Es atkal pati pie visa esmu vainīga?!

Jā, protams, ka jūs! (smejas) Un tas ir labi, jo sevi izmainīt jūs varat, bet otru cilvēku – ne. Un, ja viņš tomēr nemīl, tad paskatieties kārtīgi, vai jums viņš vispār ir jāmīl. Bieži vien mēs iestrēgstam. Blakus stāv īstais, bet īsto jūs neredzat. Nevajag iestrēgt, vajag ļoti plaši dzīvot.

Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Runājot par plašumu – jūs abi ar Ansi tūdaļ saņemsiet balvu par mūža ieguldījumu. Jūs vispār atceraties, cik daudz esat sastrādājuši?

Es cenšos visu aizmirst, negribu vilkt smagumus līdzi, bet Ansis visu ir saskaitījis un salicis kopā.

Bet vai jums pašai ir savu sirdsdarbu saraksts? Vācelīte, ko ņemtu līdzi, piemēram, nākamajā dzīvē?

Nē, es neņemtu līdzi neko.

Bet tur taču jūsu sirds ir iekšā!

Jā, bet sirds vienalga man ir un būs līdzi, viņa jau neizpaužas kādās konkrētās lietās. Cilvēks aizejot zaudē savu individualitāti un atmiņu. Laimīgā kārtā – jo nākamajā dzīvē viņam šīs lietas varētu traucēt. Tāpēc arī to vācelīti nevajag. Vācelīte ir tā, kas ir izkausējusies, kas eksistē netveramā, rokās nepaņemamā veidā. Tas, cik tu esi izpratis mīlestību.

Jūs katrā multfilmiņā ieliekat savu mīlestību uz palaižat prom, lai viņa iet pasaulē un dzīvo savu dzīvi? Neturaties kā pie sava bērna nemaz?

Neturos, nē. Ko tur daudz turēties?

Radoši ļaudis reizēm mēdz diezgan krampjaini turēties pie saviem veikumiem tieši tā iemesla dēļ, ka ieguldījuši tajos visu savu būtību. Saliek sekcijā visus savus apbalvojumus, vimpeļus un priecājas.

Nē, nē, es visu laižu prom un aizmirstu. Kad pārtraucām šeit strādāt, visu atdevām muzejiem, mums pašiem nekā nepalika. Bet arī pie tā, ka tev nekas nepieder, var pieķerties, arī par to var rasties lepnums. Lepnumu nevajag.

Bet jums pašai lepnuma par padarīto nav nemaz?

Lepnuma nē. Es neesmu darījusi neko vairāk par to, ko esmu varējusi darīt. Man ir zināms gandarījums, ka mans darbs kādam ir bijis vajadzīgs. Es gribu, lai manas filmas patīk.

Varbūt, ka to parasti slēpju un nesaku, bet es gribu, lai filma patiktu maksimāli daudziem cilvēkiem. Lai viņi skatītos, lai viņiem būtu labi, lai viņi būtu priecīgi, lai viņi kļūtu laimīgāki. Ja viņi kļūst laimīgāki, arī es kļūstu laimīgāka. Tas ir saistīts. Un šī laimes sajūta ir tā, ko tu paņemsi līdzi nākamajā dzīvē.
Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Kam ir jābūt multfilmas vēstījumā, lai tā cilvēkiem patiktu, lai viņi kļūtu laimīgāki?

Ir jāizgaismo kāds ceļš. Jāparāda, ka cilvēks ir labs, ka pasaule ir laba. Vārdos mēs varam arī saputroties, bet pasaulē visas esamības pamatā tomēr ir un paliek mīlestība, kas ir nezūdoša. Mēs to aizmirstam. Mēs neielaižam šo mīlestību sevī, bet gan kopjam nelaimes sajūtu, ka esam slikti, ka pasaule ir slikta. Kur ir mācība, kas koptu apziņu, ka tu esi laimīgs?

Nu, latviešiem, man liekas, ka nav vis...

Nav gan. Bet mums nav nekāda iemesla nebūt laimīgiem. Tiesa, tas ir pamatstāvoklis, nevis mērķis. Mums ir jāiemācās justies laimīgiem tāpat vien.

Bet jūs būtu laimīga, ja nevarētu taisīt savas multfilmas?

Jā, es jau biju laimīga!

Nemaz nepietrūka?

Nē, nepietrūka, tur jau tā lieta! Pats gan no sevis šāds stāvoklis nerodas, pie tā ir jāpiestrādā.

Kas tad ir tā filma? Tā pati pieķeršanās vien ir! Filmu uzņemšana arī ir tikai līdzeklis, lai atrastu esamības būtību, lai tai pietuvotos. Filma palīdz to atrast, jā, bet, ja jāliek visa banka uz "es un filma", tad ir cauri. Tad man nākamgad 18. novembrī ir jākaras augšā! (smejas)

Dzīve jau nesastāv tikai no pirmajiem un pēdējiem veikumiem. Dzīve ir bezgalīga.

Režisore, scenāriste un producente Roze Stiebra savas radošās karjeras laikā uzņēmusi 32 animācijas filmas, animācijas filmu ciklu "Pasaciņas" (26 multfilmas), animācijas filmu ciklu "Pasaules pasakas" (četras multfilmas) un četras muzikālās filmas. Par savu darbu saņēmusi vairākus "Lielā Kristapa" apbalvojumus, 1995. gadā – Latvijas Kultūras Fonda Spīdolas balvu "Par profesionālā animācijas kino izveidi Latvijā, cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veidošanu bērnu apziņā", bet 2003. gadā – Triju zvaigžņu ordeni. Šobrīd norit darbs pie animācijas filmas "Saule brauca debesīs", kuras pirmizrāde paredzēta 2018. gada 18. novembrī.

Režisors, operators, scenārists un producents Ansis Bērziņš uzņēmis 13 dokumentālās filmas, četras muzikālās filmas un 33 animācijas filmas. Saņēmis vairākus "Lielā Kristapa" apbalvojumus, 1995. gadā – Latvijas Kultūras Fonda Spīdolas balvu "Par profesionālā animācijas kino izveidi Latvijā, cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veidošanu bērnu apziņā", bet 2010. gadā – Triju zvaigžņu ordeni.

Abu mākslinieku filmas rādītas ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Ēģiptē, Somijā, Lietuvā, Francijā, Dānijā, Zviedrijā, Ungārijā, Krievijā un citviet.

Tags

Animācijas filmas Lasāmgabali Latvijas filmas Latvijas simtgadei Latvijas simtgade Lielais Kristaps Rīgas Kinostudija

Comment Form