Nenogulēt tumšas naktis. Tallinas 'Black Nights' filmu festivāla apskats
Foto: DELFI.ee

Novembrī portāls "Delfi" sadarbībā ar "Visit Estonia" un "Kinoblogeri.lv" rīkoja kino recenziju konkursu, kura uzvarētājai Līga Požarskai, bija iespēja apmeklēt Tallinas Tumšo nakšu filmu festivālu Igaunijā. Publicējam viņas atskatu uz Tallinā piedzīvoto.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tallinas Melno nakšu (Tallinn Black Nights, POFF) apbalvošanas ceremonijas vadītājs pieminēja viņa virzienā bieži vērsto argumentu, ka kino festivālu repertuārs tik tāds snobisku un nesaprotamu filmu kaleidoskops vien ir. Uz to viņš atbildējis, ka viss nemaz nav jāsaprot. Laikam jau vairāk jāizjūt un jāļaujas.

Tallinas Melnās naktis (PÖFF) nudien piedāvā galvu reibinošu izvēļu dažādību. Skaitliski un tematiski, daudzveidīgi un teju visu pasauli aptveroši. Aizņemot pusi no mēneša, festivāls turpina augt un paplašināties kā programmu un platformu dažādībā, tā piedāvājuma krāšņumā. Jāteic, ka lapošana cauri programmai man iesākās kā aizraujošs ceļojums, bet turpinājās spontāni un situācijas noteikumu diktēti. Izvēles tomēr ne tikai atbrīvo, bet arī savažo, liekot rēķināties ar filmu demonstrācijas laikiem un kinoteātru lokācijām (Tallinā gan vairākkārtīgi dzirdētais un citu atkārtotais "viss ir maksimums 15 minūšu gājiena attālumā" piepildās).

Sakombinēt savu filmu grafiku visnotaļ liela festivāla ietvaros ir izaicinājums, kuram labprāt ļaujos. Tiesa, šī gada februārī apmeklētā Berlināle un ikgadējais pašmāju Riga IFF jau devuši iesācēja pieredzi. Kino festivāli pilnīgi noteikti ir galamērķa vērti.

Par cilvēciskumu

Tallinā, saprotot, ka divās pilnajās festivāla dienās visu (drīzāk "daudz") paspēt nu nekādi nevar, filmu plānošanas stratēģija izstrādājās aptuveni šāda – "viena, kura noteikti jāredz, jo uzrunā un ir pēdējais seanss, tad vēl viena vai divas, no kurām nezināt, kas gaidāms". Festivāla izskaņā daudzi "lielie vārdi" jau ir tikuši izrādīti, bet tas tikai paver improvizācijas iespējas. Palēnām, bet raiti iziešu cauri redzētajam un dzirdētajam, šoreiz mazāk skarot festivālos notiekošo filmu tirgu un industrijas sarunas, lai vairāk uzmanības veltītu svarīgākajam – filmām.

Domājams, ka tas ir vien laika jautājums par meksikāņu režisora Giljermo del Toro jaunākās filmas "Ūdens forma" (The Shape of Water) parādīšanos uz pašmāju lielajiem ekrāniem. Filma ir krāšņi filmēta un dekoratīvi piesātināti izstāstīta pieaugušo pasaka, kur Aukstā kara laikā Amerika un Padomju Savienība dala varas pozīcijas, cita starpā duelējoties arī par zinātnisko sasniegumu ievērību. Lielas laboratorijas apkopēja iemīlas akvārijā saslēgtā un no svešām acīm rūpīgi sargātā jūras briesmonī, kura dzīvība karājas abu lielvaru savstarpējo saasinājumu diegos. Viņš elpo ar žaunām, bet ir visnotaļ cilvēcīgs, kamēr Elaiza ir mēma sapņotāja. Ja divi pilnīgi atšķirīgi radījumi spēj rast kopīgu saikni, tad kā tas nākas, ka cilvēki savā starpā to vien dara kā konkurē vai šķiras. Par šo filmu, domājams, vēl dzirdēsim.

Žūrijas apbalvotā un oficiālā konkursa programmā iekļautā Kirgizstānas filma "Nakts negadījums" (Night Accident) patiesi saskan ar žūrijas atzinumu, kurā pausts, ka tā ir vienkārša, sirsnīga un humāna.

Kāds pensionēts un vientuļš ezera krastā dzīvojošs vīrs naktī dodas pie kāda alkatīga augļotāja, lai atriebtu savai ģimenei un īpašumam nesto postu. Pa ceļam viņš notriec jaunu meiteni, kuru atved pie sevis, lai aprūpētu. Iztiekot ar reti paustiem vārdiem un gandrīz bez dialogiem, filma pauž vienpašu un klusētāju visai skaļās ilgas. Jā, filma kādam var šķist lēna, bet tā hipnotiski satver sajūtu jutekļus. Savainotās meitenes augošā uzticība pret savu savainotāju un apkopēju demonstrējas līdzās būšanā un gatavībā ar bisi aizstāvēt pavecā vīra māju no tās atsavinātājiem. Turpretim nekārtīgais kungs pēkšņi sācis uzkopt savu putekļiem klāto māju un pūstošo augļu piepildītos plauktus.

... un par sarežģītību

Krietni mazāk liriska ir no Ķīnas atceļojusī filma "Ash", kas ir kaut kas pa vidu trillerim, atriebes vadītam slaktiņam un drāmai. Pat tādos rāmjos roka neceļas ielikt, jo stāsts ir komplicēts, savukārt estētika – noslīpēta. Atriebība un mīlestība vieno visus trīs iesaistītos vīriešus un vienu sievieti.

Pagaidām teikšu vien to, ka pēc šādas filmas noskatīšanās filmas autoru viesošanās ir ļoti lietderīga. Šoreiz režisora, moderatora un scenārija autores klātbūtne viesa skaidrību sižeta līkločos un varoņu motivācijās tā vietā, lai pastāstītu to, ko retās izdevībās ierasts dzirdēt no radošās komandas pēc filmas. Nepārprotiet! Festivālā ierastie stāstījumi par idejas dzimšanu un filmēšanas aizkadriem ir ļoti interesanti, bet šajā reizē bija ļoti trāpīgs komandas tiešais un auditorijai vērstais aicinājums jautāt visu neskaidro par filmu. Lūk, vēl viens pluss festivālu intensitātei. Viesi ir jauks papildinājums. Tādi, kuri netielējoties uzreiz pretīmnākoši tuvojas skatītājam, ir izcili noderīgi. Īpaši, ja gadās sēdēt pirmajā rindā, kurā attēls un stāsts jo īpaši spilgti konfrontē skatītāju. Tas gan man parasti ļoti patīk.

Panorāmas programmā iekļautā Vācijas un Polijas kopražojuma filma "Beyond Words" intīmi un individualizēti stāsta par jauna vīrieša šķietamo attālināšanos no savas valsts un iekļaušanos citā, tajā pašā laikā cenšoties saglabāt savas identitātes saknes. Mihēls ir polis – tagad talantīgs un godprātīgs jurists Berlīnē. Starp bohēmu un kristāla (vai alus glāžu) šķindoņu, iestīvinātu apkaklīti un askētiskā elegancē iekārtotu dzīvokli viņš it kā bēg, bet arī negrib izbēgt no savas izcelsmes. Neparko negribot būt imigrants, viņš tomēr apzinās, ka ir svešinieks Vācijā. Un tam visam pa vidu negaidīti uzrodas vīrieša atsvešinātais tēvs.

"Beyond Words" izgaismo jautājumus par emigrāciju, pašapzināšanos un sadursmi, kura rodas, kad imigrants cenšas iekļauties vietējā vidē un noteikumos. Festivāli jau arī parāda kultūras atšķirības un dažādības. Bet šajā filmā identitāti sašūpo ne vien nacionālā piederība, bet arīdzan pamestas cilvēciskās saites. Kas tad ir brīvs cilvēks? Filma, šķiet, jautā.

Vēl viena oficiālās programmas filma pieredzēja starptautisku pirmizrādi. Vācu režisora RP Kahl filmas "A Thought of Ecstasy" pieteikums solīja provokācijas, pašdestruktīvus varoņus un laikam jau arī kiču. Šoka nebija, bet neteiksim, ka tas ir pašmērķīgs spriedums režisora virzienā. Gluži vienkārši kaut kas nesaslēdzās. Jo, solot izaicinošu filmu, es kā skatītājs gluži tupi arī gribu tikt izaicināta.

Prostitūcijas un tuksneša nolemtības portretējums bija visai skaists – estētika manāmi skrupulozi nostrādāta. Arī filmas pēcvārdos pats režisors atzina, ka nekas nav bijis improvizācija. Katrā ziņā filma skar vizuālos un dzirdes jutekļus (paķerošs skaņu celiņš, pārsvarā demonstrējot režisora elektroniskās mūzikas aizrautību). Tomēr es personīgi jutu kaut kāda veida mākslīgi konstruētu pompozumu. Lai gan filma iespaidos paliekoša.

Nupat jau pieskaroties filmas skaņu celiņam, tādā garā arī turpināšu, īsi atsaucot atmiņā festivāla industrijas panelī iekļauto filmu mūzikas sadaļu. Konferencē atraktīvi prezentējot vietējos igauņu, dāņu un poļu filmu mūzikas komponistus, pavērās skats uz šī nozares aspekta iekšējo specifiku. Telpā starp producentiem un komponistiem biju arī es. Liela daļa no māksliniekiem, kuri uzstājās, ir ar bieziem, aizsvītrotiem, rezervētiem kalendāriem. Un ilgi uz priekšu piedevām. Bet viņu atdošanās tieši filmu mūzikas radīšanā ir azartiska.

Turot roku uz repertuāru pulsa

Pēcvārdā cerīgi jāsaka, ka sagaidīsim dažas no PÖFF izrādītajām filmām arī Rīgā. Un ne vien augstākminētās. Mihaela Hānekes "Laimīgas beigas" jau var skatīties, kamēr tādas apbalvotas vai neapbalvotas filmas kā "Riga (take one)", "Dominion", "Bingo", "The Marriage", "The Faithful Son" un patiešām kaudzīti citu atliek vienīgi cerīgi gaidīt. Arī festivāla atklāšanas filmu "Racer and the Jailbird" (Le Fidèle) ar Latvijas auditorijai jau pazīstamo Adeli Eksarhopulu un beļģu aktieri Matiasu Šoenertsu, kurš tēloja līdzās Marionai Kotiljārai filmā "Rūsa līdz kauliem" (Rust and Bones).

PÖFF bijis īpaši vērīgs pret seriāliem, "TV Beats" programmā demonstrējot vienu par Čehovu, otru par Černobiļu (it kā un tomēr ne gluži) un trešo par 20. gadu Berlīnes labākas dzīves solījumiem. Arī dažu festivāla programmā īpaši iekļauto Somijas kulta filmu programmas retrospekciju, ja labi grib, var paša spēkiem noorganizēt.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form