Neviltots humānisms un režisora pieticība. Ivars Seleckis un viņa jaunākā filma 'Turpinājums'
Foto: DELFI

Ko gan vēl lai pasaka par Ivaru Selecki, kas jau nebūtu simtiem reižu pateikts? Tā ir labi zināma problēma ar izcilām personībām, un Seleckis noteikti ir viens no mūsu labākajiem kino veidotājiem un latviešu dzīves iemūžinātājiem – ne tikai de jure, bet arī de facto. Pārkāpis pāri respektējamam dzīves devītās desmitgades slieksnim, vecmeistars nemaz nedomā par došanos pensijā un gremdēšanos siltās atmiņās, bet, gluži pretēji, pieteicis sevi Latvijas simtgades filmu programmā ar pirmo darbu, kas vērsts tieši uz tautas nākotnes izredzēm, – dokumentālo filmu "Turpinājums".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šķiet, ka divi lielākie vaļi, uz kuru mugurām turas Selecka radītais kinematogrāfiskais universs, ir dziļš, neviltots humānisms un režisora pieticība (nevaru atrast labāku vārdu), ko raksturo autora spēja atvirzīt savu personību otrajā vai pat trešajā plānā, pilnvērtīgi atdodot balsi filmētajiem personāžiem un ļaujot brīvi plūst viņu stāstiem. Iespējams, tam pamatā ir Selecka radošā biogrāfija, jo savu darbu kino viņš sāka kā operators, ar režisoru un domubiedru Aivaru Freimani kļūstot par vienu no tā dēvētā poētiskā Rīgas stila pamatlicējiem latviešu dokumentālajā kino (līdzās Ivaram Kraulītim, Hercam Frankam, Uldim Braunam). Kopā ar Freimani viņi izkopa vērošanas un iepazīšanas stratēģiju, pacietīgi gaidot, līdz filmas personāži aizmirst par kameras klātbūtni un ekrānā parādās "īstā dzīve". Šādi tapa nepilnas divdesmit minūtes ilgā filma "Krasts" (1963), kurā Freimanis ar Selecki savam laikam neraksturīgi patiesi, nesamāksloti attēloja dzīves ritējumu mazā Latvijas piejūras miestā – Jūrmalciemā.

Šāda pieeja, protams, nepalika nepamanīta padomju konjunktūras allaž modrajām acīm, un jau par nākamo filmu "Ceļamaize" (1963) abiem autoriem nācās doties uz Maskavu taisnoties, kas brīnumainā kārtā vainagojās panākumiem – filmu pieņēma un atļāva izrādīt. Patiesību sakot, par cenzūras žņaugiem režisors nekad nav īpaši sūkstījies, vēl nesen publicētajā intervijā žurnālā "Ir" viņš atzīst: "Par radošās brīvības trūkumu Rīgas Kinostudijā nevaru sūdzēties. Bija skandāli, bet tie nebija nāvējoši. Kad atrada ideoloģiskās kļūdas, parasti atlaida kādu priekšnieku. (..) Dokumentālistiem nebija tādu kļūdu, kuru dēļ kāda filma būtu jāaizliedz." (Jāpiebilst gan, ka Freimaņa filmu "Tēvs" tomēr nolika plauktā.) Kā vienu no interesantākajiem abu tandēma kopdarbiem kinozinātniece Inga Pērkone atzīst filmu "Lomi" (1969), kas kļuva par Rīgas stila māksliniecisko paņēmienu kulmināciju, un starp citām kvalitātēm zinātniece izceļ arī Ivara Selecka operatora darbu: "(..) viņam vienmēr paticis veidot ap centru horizontāli izvērstus, plašus, kolorītiem tipāžiem un detaļām piesātinātus plānus, kuriem piemīt gleznieciska pašvērtība."

Turpmākā Selecka karjera izvērtusies fenomenāli ražīga gan kā operatoram, gan kā režisoram. Nepārvērtējama loma Selecka panākumu sasniegšanā bijusi arī viņa uzticamajai komandai. Īpaši jāatzīmē montāžas režisore un dzīvesbiedre Maija Selecka, kas kopā ar režisoru saņēma "Lielo Kristapu" par mūža ieguldījumu, un scenārists Tālivaldis Margēvičs, ar kuru kopā tapusi diloģija par pretrunīgo sievietes un vīrieša sociālo lomu sadalījumu padomju sabiedrībā "Sieviete, kuru gaida?" (1978) / "Meklēju vīrieti" (1983) un Selecka magnum opus "Šķērsielas" triloģija (1988–2013). Vēl starp Selecka nozīmīgākajiem darbiem noteikti jāmin arī zemniekiem un lauku dzīvei veltītā triloģija, ko veido filmas "Apcirkņi" (1973) / "Nāc lejā, bālais mēness!" (1994) / "Zem ozola kuplajiem zariem" (2007).

Atšķirībā no Freimaņa eksperimentiem ar dokumentālā un spēles kino sapludināšanu Selecki, šķiet, vairāk interesē saturs, nevis forma, tāpēc viņš pievēršas sociālām tēmām, dažādu sabiedrības slāņu un modeļu padziļinātai novērošanai, meistarīgi apvienojot izkoptās prasmes vizuālo metaforu radīšanā ar iejūtīgu, pat sirsnīgu, taču neuzbāzīgu komunikāciju. Selecka filmas top ar pacietīgas vērošanas taktiku – filmēšanas grupa ir vienmēr klātesoša, taču nekad neriskē šķērsot tās robežas, kas nodala viņu dzīvi no tām dzīvēm, kuras viņi iemūžina caur kameras aci. Šo abu pušu starpā it kā pastāv nerakstīta vienošanās, un tas ļauj radīt vienlīdz spēcīgu uzticēšanās sajūtu abpus ekrānam – mēs redzam, cik lielu uzticību no savu personāžu puses ir ieguvuši dokumentālisti, tāpēc nav pamata viņu filmētajam materiālam neatbildēt ar to pašu.

Tāpēc, lai arī Selecka filmas, bez šaubām, ir interesanti skatīties un analizēt no formālā skatpunkta, priekšplānā allaž izvirzās cilvēciskais faktors un lakoniska, pat varētu teikt – pieticīga, tomēr dziļi izjūtama empātija pret katru sīkāko detaļu, katru ikdienas norisi. Aivars Madris

"Šķērsielas" mikropasaulē viss ir vienlīdz svarīgs, vai tas būtu cilvēks, kaķis vai skurstenis, – tāds savdabīgs kinematogrāfisks panteisms. Selecka kamera nekad nešķiro, neizvēlas, nenosoda, neslavē, tā uzmanīgi vēro un uzklausa.

Vēl viena Selecka kino raksturīga īpašība ir cikliskais laiks, kas, lai arī šķietami plūst uz priekšu, tomēr allaž tiecas atgriezties izejas punktā, gluži vai mūžīgais riņķojums. To vislabāk iezīmē "Šķērsielas" filmas ar tikpat kā nemainīgo vidi (piemēram, allaž uz sliedēm novietotajiem vilciena vagoniem), personāžiem, kuru dzīves gadu gaitā šķiet kā sastingušas, un ikdienas rituāliem, kas atkārtojas gadu no gada neatkarīgi no globālajām pārmaiņām. Citreiz laiks mēdz izspēlēt paradoksu, kā tas notiek filmās "Apcirkņi" un "Nāc lejā, bālais mēness!". Pirmajā zemnieki cīnās par viensētu saglabāšanu kolhozu laikā, tikmēr otrajā situācija kļuvusi apvērsta – zeme nu ir brīvi pieejama, bet cilvēki nezina, kā to apstrādāt. Seleckim patīk atgriezties pie savām tēmām un varoņiem, viņš strādā lielos plānos (lai parādītu ciklisku laika ritējumu, citādi nemaz nav iespējams), un arī "Turpinājums" nav izņēmums, tikai plāni šoreiz vēl grandiozāki, iecerot, ka Selecka iesākto turpinās citi. Jāatminas gan, ka latviešu dokumentālā kino vēsturē jau ir līdzīgs projekts – triloģija "Vai viegli...", kuras pirmo daļu uzņēma Juris Podnieks, bet turpinājumus radīja Antra Cilinska.

"Turpinājums", kā jau tas daudz izskanējis, ir unikāla filma režisora biogrāfijā – ar pievēršanos tieši bērniem (pavisam taisnība tā gan nav, jo vismaz "Šķērsielas" triloģijā pa kādam pusaudzim tomēr pavīd), konkrēti – agrīnajam skolas vecumam, pirmklasniekiem. Lai arī bērnu pasaule, bez šaubām, paver pavisam citus apvāršņus un skatu leņķus, tomēr "Turpinājuma" pamatā ir jau izkoptā Selecka mikrokosma radīšana, kas šoreiz nav ierobežots tik daudz ģeogrāfiski (ja Latviju uzskatām par gana plašu) kā mentāli, jo visiem filmas varoņiem ir septiņi gadi – un mums ir brīnišķīga iespēja pārliecināties par to, cik atšķirīgas personības šis vecums spēj atklāt. Mēdz teikt, ka bērni ir ģimenes spogulis, un arī Selecka kamera ļauj mums gluži kā detektīviem pakāpeniski iepazīt visu piecu varoņu – Anastasijas, Zanes, Anetes, Kārļa un Gļeba – rakstura šķautnes un izsekot to saiknei ar viņu vecākiem.

Piemēram, Kārļa dzīvespriecīgā rosīšanās perfekti saspēlējas ar viņa enerģisko mammu, kas kopā ar puikām spēlē hokeju, tikmēr Gļeba spurainums kļūst saprotamāks, atklājot, cik uzcītīgi tēvs no viņa vēlas izveidot uzvarētāju un teicamnieku, bet Anastasijas fantāzijas nešaubīgi sakņojas vecāku mākslinieciskajās personībās. Filma atklāj dažādas mūsdienu Latvijā dzīvojošo bērnu/ģimeņu pieredzes, un te gods un slava arī Dacei Dzenovskai un Antrai Gailei, kuru darbam pateicoties filmā ienāk ne tikai pašsaprotamie pilsētas (Rīga)/lauku un dzīves līmeņa kontrasti, bet arī citas tautības Latvijas iedzīvotāji – kā mazā rīdzinieka Gļeba ģimene.

Varam vērot, ko bērnam nozīmē mūsdienu Latvijas sociālā realitāte, kādu ietekmi atstāj skola un kā vispār funkcionē skolu sistēma, kādi audzināšanas modeļi pastāv ģimenēs, kāda loma bērna dzīvē ir neizbēgamajām modernajām tehnoloģijām utt. Aivars Madris

Jāatzīst gan, ka vēl pilnvērtīgākai panorāmai man pietrūka kāda ziķera, kas dzīvotu, teiksim, pie viendzimuma vecākiem vai kādā ne īpaši labvēlīgā ģimenē (lieliski apzinoties, ka šādas ģimenes Latvijā ir), – tā būtu bijusi laba iespēja atgādināt arī par tiem mūsu līdzcilvēkiem, kuru vajadzības un eksistenci daļa sabiedrības bieži izvēlas izslēgt no savas uztveres zonas.

Vairākās recenzijās "Turpinājums" un Selecka daiļrade tiek saistīta ar patiesības atklāšanu, un šeit, bez šaubām, jūtama tā pati tiekšanās uz transcendenci un visaptverošu humānismu, kas raksturīga arī citiem meistara labākajiem darbiem. Tā ir nemainīgā vērstība uz nākotni, ne tikai Latvijas simtgades kontekstā, bet arī daudz plašāk, mēģinot saprast, kas tad būs tie cilvēki, kas veidos, uzturēs un kops latvietības kodolu, un kāds būs pats šis kodols, kas būs latvietība un latvietis. Taču izejas punkts ir pagātne – filmas sākumā režisors vēršas pie skatītājiem ar pārdomām par savu skolas sākumu, kas iekrita tieši liktenīgajā 1940. gada rudenī, un šī vēlme izpētīt mūsdienu bērnu pieredzi viņam kalpo arī kā ceļojums fantāzijas laika mašīnā, ļaujot caur šo piecu bērnu dzīvēm iztēloties, kāda būtu varējusi būt viņa paša pirmā klase brīvajā Latvijā...

Par "Turpinājuma" simbolu izvēlēts pūķis, ko Kārlis laiž gaisā vasaras brīvlaika sākumā, un grūti iedomāties vēl ietilpīgāku un skaidrāku tēlu, kas apzīmē visu filmā iekodēto mūžīgo ritējumu un nemitīgo tieksmi uz izaugsmi un pilnveidošanos. Taču, lai cik daudzi metaforu slāņi arī nebūtu nolasāmi, cilvēciskās emocijas un atklātības mirkļi joprojām ir Selecka galvenie trumpji, kas izraisa neviltotas aizkustinājuma asaras. Gaidīsim solīto turpinājumu!

Tags

filma Turpinājums Ivars Seleckis Latvijai 100 Latvijas filmas Latvijas simtgadei Latvijas simtgade recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form