Taksometrs un tā vadītājs jau kopš tā rašanās brīža ir regulārs "viesis" kino pasaulē, ātri vien iegūstot noteiktu simbolisko slodzi un nozīmi sižeta attīstībā – ne tikai kā transportlīdzeklis, bet arī kā pilntiesīgs tēls.
Jau 1932. gadā Holivudā tapa gangsterfilma "Taxi!" ar Džeimsu Kegniju galvenajā jauna taksista lomā, un kopš tā laika rūtotie auto figurējuši dažāda kalibra lomās gan traģiskās kriminālfilmās, gan trakās komēdijās. Taksometrs var funkcionēt gan kā patvērums un robežšķirtne no pārējās pasaules, gan kā komunikācijas rosinātājs un negaidītu situāciju katalizators. Arī jaunais latviešu režisors Reinis Kalviņš savu debijas filmu "Maiņa" izvēlējās veidot tieši par taksistu vidi, kas iezīmēta ne visai simpātiskos toņos. Tas šķiet lielisks iegansts, lai atskatītos tuvākā un tālākā pagātnē uz citām populārām un mazāk zināmām ārzemju un pašmāju filmām par taksometriem un taksistiem.
Daudzi kinomīļi droši vien zinās Skorsēzes klasisko drāmu ar Robertu de Niro vientulīgi dreifējam cauri negāciju piesātinātajām Ņujorkas ielām, kādam citam varbūt atmiņā atausīs Toma Krūza un Džeimija Foksa divkauja taksometrā Losandželosas ielās, vēl kādam – pagājušā gadsimta 90. gadu franču fantastikas grāvējs ar Brūsu Vilisu lidojošā taksometrā, bet eksotiskāka kino pazinēji norādīs uz irāņa Džafara Panahi eksperimentālo filmu par Teherānas taksometru vai neseno dienvidkorejiešu kases grāvēju. Pašmāju kino cienītāji, bez šaubām, uzreiz nosauks Māra Martinsona vieglprātīgo komēdiju sēriju, taču tās nebūt nav vienīgās latviešu kinofilmas, kurās taksometram atvēlēta būtiska loma.
'Taxi Driver' / 'Taksists' (1976)
Būtu dīvaini sākt šo sarakstu ar kādu citu filmu, nevis Mārtina Skorsēzes pasaules kino kanonā iekļauto šedevru, kas minēta daudzos respektējamos visu laiku labāko filmu sarakstos. "Taksists" savulaik šokēja pasauli ar sava galvenā varoņa – taksista Trevisa Bīkla – pesimistisko un cinisko skatījumu uz pasauli un ārkārtīgi brutālo vardarbību filmas beigu ainā, un abas šīs lietas nav zaudējušas ne aktualitāti, ne iedarbības spēku arī šodien.
Būtu grūti nosaukt kādu no filmas kvalitātēm, kas nav iekļuvusi kino vēsturē – Roberta de Niro fascinējošā iemiesošanās Trevisa tēlā, Hičkoka iecienītā komponista Bernarda Hermana melanholiskais skaņu celiņš (pēdējais darbs viņa mūžā), operatora Maikla Čepmena radītais mūžīgā grēku tvanā ieskautās 70. gadu Ņujorkas portretējums, scenārista Pola Šrādera personīgo pārdzīvojumu un dzīves notikumu piesātinātais scenārijs ("Es esmu Treviss Bīkls," viņš mēdza teikt pēc filmas pirmizrādes) un, protams, Skorsēzes brāzmojošas enerģijas pārpildītā režija, kas atklāj režisora talantu viņa karjeras sākumā.
Pols Šrāders uzrakstīja filmas scenāriju vienas dienas laikā gluži kā personīgo grēksūdzi, jo tolaik jau vairākas nedēļas dzīvoja mašīnā pēc šķiršanās ar savu draudzeni, turklāt viņu mocīja bezmiegs un kuņģa čūla. Pēc sarunas ar slimnīcas medmāsu jaunais autors piepeši vizualizēja taksistu kā absolūtas vientulības metaforu – cilvēku, kas metāla zārkā viens pats kuģo cauri pilsētai. "Taksists" saņēma galveno balvu Kannu kinofestivālā un padarīja tās autorus par uzlecošajām Holivudas zvaigznēm, vienlaikus dāvājot arī slavas un naudas sniegtos ēnas brīžus – Skorsēze uz vairākiem gadiem nokļuva narkotiku atkarībā, Šrāders piedzīvoja smagu nervu sabrukumu savas debijas filmas "Blue Collar" uzņemšanas laikā.
Harizmātiskā psihopāta un Vjetnamas kara veterāna Trevisa Bīkla tēls, kurš vēlas attīrīt savu pilsētu no padibenēm un glābt nepilngadīgo prostitūtu Airisu (spoža Džodijas Fosteres kinodebija, par ko viņa saņēma "Oskara" nomināciju), kļuva par iedvesmas avotu daudziem jauniem amerikāņu vīriešiem, bet viens no viņiem – Džons Hinklijs – 1981. gadā nokļuva visas pasaules uzmanības centrā, mēģinot nogalināt ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, lai izpelnītos Džodijas Fosteres simpātijas. Rezultātā "Taksistu" apvij tikpat skandaloza slava kā Džeroma Deivida Selindžera romānu "Uz kraujas rudzu laukā", kas tikai gadu iepriekš bija iedvesmojis Marku Čepmenu raidīt četras nāvējošas lodes Džona Lenona virzienā.
'Collateral' / 'Līdzzinātājs' (2004)
Gandrīz 30 gadus vēlāk amerikāņu režisoru Maiklu Mannu uzrunāja Stjuarta Bītija scenārijs, kurā atkal uzmanības centrā bija taksists, taču šoreiz pilnīgi pretējs mizantropiskajam Trevisam Bīklam. "Līdzzinātājs" kļuva par filmu, kas starmešu gaismā izcēla Džeimija Foksa talantu (nominācija "Oskara" balvai), kurš attēloja galveno varoni – taksometra vadītāju Maksu, cilvēku, kas kļūst par varoni pret paša gribu, pārvarot spēcīgu iekšējo pretestību. Viņa pretinieku – algoto slepkavu Vinsentu – tikpat pārliecinoši un negaidīti draudīgi iemiesoja kinozvaigzne Toms Krūzs.
Kādu nakti pašās maiņas beigās Maksa taksometrā iesēžas Vinsents un piedāvā vilinošu summu par braucienu visas nakts garumā. Vinsents izrādās algots slepkava, kuram līdz rīta gaismai jānogalina vairāki liecinieki kāda narkotiku barona apsūdzības lietā. Makss ir spiests pārvarēt savas iedzimtās bailes un pazemību, lai aizstāvētu gan sevi, gan kādu sievieti, kas ir Vinsenta upuru sarakstā.
Lai gan "Līdzzinātājam" kino klasikas statuss vēl ir priekšā, tomēr šo spraigo un eksistenciālu motīvu caurvīto trilleri droši var uzskatīt par vērtīgu pienesumu amerikāņu režisora Maikla Manna karjerā. To papildina režisoram ierastais izteiksmīgais vizuālais stils un darbības vietas – Losandželosas – līdz kaulam sajūtamā atmosfēra (ne velti Manns savulaik radīja poētisko Losandželosas kriminālo sāgu "Heat", kurā pirmoreiz uz ekrāna konfrontēja Robertu de Niro un Alu Pačīno), kā arī brīnišķīgs skaņu celiņš, kurā savijas Džeimsa Ņūtona Hovarda filmai rakstītā mūzika ar "Audioslave", "Groove Armada" un Antonio Pinto skaņdarbiem.
'The Fifth Element' / 'Piektais elements' (1997)
Brīdi pirms pasauli pārņēma "Matriksa" kults, savu zvaigžņu stundu piedzīvoja franču režisors Liks Besons, 90. gadu hitu "Nikita" un "Leons" autors, kuram izdevās realizēt savu kopš pusaudža gadiem loloto fantāziju par pasaules glābšanu tālā nākotnē. Šī misija tika uzticēta nevienam citam kā Ņujorkas taksistam un izbijušam jūras kājniekam Korbenam Dalasam, kura lomā iejūtas "cietais rieksts" Brūss Viliss (neizbēgama parafrāze un vienlaikus arī parodija par Skorsēzes un de Niro radīto tēlu). Filmā piedalās vesela tā laika zvaigžņu plejāde – Gerijs Oldmens, Jans Holms, Kriss Takers, bet pašu "piekto elementu" – ar īpašām spējām apveltīto Līlū – atveidoja modele Mila Jovoviča savā kino debijā (vēlāk kļuva par Besona sievu un nospēlēja Žannu d'Arku viņa nākamajā megaprojektā).
"Piektais elements" sevī apvieno ārkārtīgi košu un "kempa" kultūrā balstītu redzējumu par mūsu planētu 23. gadsimtā ar komēdijas, grāvējfilmas un katastrofu filmas elementiem, ko palīdzēja realizēt franču komiksu autori Mēbiuss un Žans Klods Mezjē, slavenais modes dizaineris Žans Pols Gotjē, kā arī iecienītie Besona sadarbības partneri – operators Tjerī Arbogasts un komponists Ēriks Sera. Lai arī Besona "frīkainais" kinodarbs ilgu laiku saglabāja visu laiku ienesīgākās franču filmas titulu, kritiķu domas par to bija atšķirīgas. Kāds apskatnieks pat norādīja, ka "Piektais elements" varbūt arī nav viena no visu laiku sliktākajām filmām, taču tā pavisam noteikti ir viena no trakākajām. Šodien varam nešaubīgi to dēvēt par "kulta klasiku", kas noteikti atradusi siltu vietu daudzu 90. gados augušo VHS paaudzes bērnu sirdīs.
'Taxi' / 'Taksis' (1998)
Vēl viens kinodarbs, kas noteikti palicis atmiņā jau pieminētajai 90. gadu VHS paaudzei – filma, kuras scenāriju Liks Besons uzrakstīja "Piektā elementa" tapšanas procesā. Tā kā viņš pats bija aizņemts, tad nolēma savu scenāriju producēt, un šīs mazbudžeta franču "action" komēdijas negaidītie panākumi kļuva par pirmsākumiem tagad labi pazīstamajai Besona kino ražošanas impērijai, kā arī rosināja vairāku turpinājumu, amerikāņu "rimeika" un pat televīzijas seriāla radīšanu.
Filmas centrā ir Marseļas taksometra šoferis Daniels, kura sapnis ir kļūt par sacīkšu braucēju, tāpēc savu balto "Peugeot 406" taksi viņš aprīkojis ar sporta auto cienīgiem uzlabojumiem, "trenējoties" sacīkstēm Marseļas pārpildītajās ielās. Daniels nejauši iepazīstas ar jauno policijas izmeklētāju Emiljēnu, kurš nekādi netiek galā ar pilsētu apsēdušu vācu banku laupītāju bandu un izlemj iesaistīt Danielu noziedznieku notveršanā.
Lai arī šis tīri komerciāliem nolūkiem radītais produkts noteikti nekad neiekļūs labāko filmu topos, no mūsdienu skatpunkta tas noteikti nav zaudējis savu izklaides vērtību un priecē ar autentiskām, bez datorefektu palīdzības radītām auto pakaļdzīšanās ainām, kā arī iespēju redzēt jauno Marionu Kotijāru Daniela draudzenes lomā vēl pirms Edītes Piafas atveidojuma nestās pasaules slavas.
'Conspiracy Theory' / 'Sazvērestības teorija' (1997)
1997. gads acīmredzami bija nozīmīgs Ņujorkas taksistiem, jo viņu rindās "iestājās" ne tikai Brūss Viliss "Piektajā elementā", bet arī cita Holivudas 80. un 90. gadu ikona – Mels Gibsons. "Nāvējošā ieroča" režisora Ričarda Donnera romantiskajā trillerī Gibsons iejūtas paranojas pārņemtā Džerija Flečera ādā, kurš ir aizrautīgs dažādu sazvērestības teoriju fans, ar kurām izklaidē savus pasažierus un savu iecerēto – Džūlijas Robertsas tēloto tieslietu ierēdni Alisi. Kāda no Džerija teorijām piepeši piesaista ASV specdienestu uzmanību, un viņš kopā ar Alisi cenšas izdibināt patiesību.
"Sazvērestības teorija" sākas kā intriģējoša drāma, kuras centrā ir savdabīgais Džerijs un viņa iedomu pasaule (atkal jau nepārprotama paralēle ar Trevisu Bīklu no Skorsēzes "Taksista"), taču pakāpeniski kļūst par tipisku Holivudas 90. gadu lielbudžeta grāvēju ar vērienīgām pakaļdzīšanās ainām un grūti izsekojamu sižeta loģiku, kas arvien vairāk attālinās no realitātes. Taču, ja vēlaties baudīt kvalitatīvi veidotu izklaidi un turpināt gremdēties 90. gadu nostalģijā, "Sazvērestības teorija" noteikti neliks vilties. Turklāt "Sazvērestības teorija" aizsāka paranojas tēmai veltīto trilleru vilni, ko nākamajā gadā spoži turpināja Tonija Skota "Enemy of the State" ar Vilu Smitu galvenajā lomā.
‘Night on Earth’ / ‘Nakts uz zemes’ (1991)
Par taksistu dzīves humora pilno epizožu attēlošanu savulaik parūpējies ASV neatkarīgā kino vecmeistars Džims Džārmušs, jau tālajā 1991. gadā uzņemot filmu, kurā darbojas nevis viens, bet veseli pieci taksometru vadītāji, turklāt katrs savā pasaules malā – Ņujorkā, Losandželosā, Romā, Parīzē un Helsinkos. Filmā redzamas gan tā laika esošās, gan uzlecošās zvaigznes – Vinona Raidere, Džīna Roulendsa, Roberto Benīni, Džankarlo Espozito, Īzaks de Bankolē, Beatrise Dāla un citi. Daudzi no aktieriem ir piedalījušies arī citās Džārmuša filmās.
Losandželosā jaunā taksiste Korkija ved mājup ietekmīgu Holivudas producenti un saņem negaidītu piedāvājumu, Ņujorkā pavecais imigrants Helmuts no Austrumeiropas cenšas kļūt par profesionālu taksistu un lūdz palīdzību savam pasažierim, tikmēr Roberto Benīni atraktīvais taksists Romā dalās savos seksuālajos piedzīvojumos ar katoļu priesteri. Parīzē melnādainais taksists no Kotdivuāras iemīlas savā aklajā pasažierē, bet Helsinkos taksometra vadītājs Mika saviem iereibušajiem pasažieriem izstāsta skumjāko stāstu pasaulē.
Filmas piecas noveles caurvij Džārmušam raksturīgais vēsais, atturīgais humors un melanholiski motīvi, kas nereti robežojas ar traģēdiju, un, protams, skan Džārmuša iemīļotā mūziķa un aktiera Toma Veitsa dziesmas. Rūdīti režisora fani "Nakts uz zemes" visdrīzāk novērtēs kā vienu no viņa mazāk nozīmīgajiem darbiem, turpretī tiem, kas ar Džārmušu vēl nav pazīstami, šī piemīlīgā un nepretenciozā filma var kļūt par jaunas, brīnišķīgas draudzības sākumpunktu.
'A Taxi Driver' / 'Taksists' (2017)
Šī korejiešu režisora Dženga Hūna vēsturiskā drāma pirms dažiem gadiem kļuva par Dienvidkorejas nacionālo kases grāvēju un izpelnījās kritiķu atzinību visā pasaulē. Tā vēsta par kādu drūmu epizodi Dienvidkorejas jaunāko laiku vēsturē – pilsoņu sacelšanos Gvandžu pilsētā 1980. gadā, protestējot pret tolaik neoficiālā prezidenta Čana Duvana nākšanu pie varas militārā apvērsuma rezultātā. Filmas galvenais varonis ir Seulas taksists Kims, kurš apņemas uz armijas apspiesto Gvandžu nogādāt vācu reportieri Jirgenu – sākumā tīri peļņas nolūkos, taču vēlāk, sastopoties ar armijas brutalitāti, taksists nolemj palīdzēt žurnālistam atklāt pasaulei patiesību par katru cenu.
Korejiešu "Taksists", kam ar Skorsēzes filmu šoreiz kopīgs tikai nosaukums un galvenā varoņa nodarbošanās, ir visai pretrunīga filma, neraugoties uz tās augsto novērtējumu. No vienas puses, "Taksists" neapšaubāmi ir veidots ar augsta līmeņa profesionalitāti, galvenajās lomās pieredzējušais korejiešu aktieris Songs Kanho (viņš arī galvenajā lomā "oskarotajā" drāmā "Parazīts") un populārais Tomass Krečmans, un filmas pamatā ir reāls stāsts par reportiera un taksometra šofera sadarbību uz vēsturiskas traģēdijas fona. Taču, no otras puses, filmas sižetiskā struktūra, atsevišķi režijas paņēmieni un kopējā intonācija atrodas pārāk lielā Holivudas klasisko melodrāmu ietekmē, tāpēc šo kinodarbu nekādi negribas atzīt par līdzvērtīgu svaigākiem un krietni drosmīgākiem korejiešu kino paraugiem. Filmas lielākā vērtība ir tās sniegtā iespēja uzzināt ko vairāk par Dienvidkorejas vēsturi un ceļu uz demokrātiju, kas šajā valstī nebūt nebija pašsaprotama.
‘Taxi Tehran’ / ‘Teherānas taksometrs’ (2015)
Šī ir viena no neparastākajām filmām par taksistiem, jo šoreiz tā lomā iejūtas pats filmas režisors – irāņu režisors Džafars Panahi, kuram valsts jau vairākus gadus ir oficiāli aizliegusi uzņemt kino, jo Panahi negatīvi atspoguļojot Irānas tēlu. Režisors nemitīgi meklē dažādus radošus risinājumus, lai turpinātu savu sirdsdarbu. "Teherānas taksometrs" atspoguļo kārtējo Panahi viltību – viņš pavada dienu pie taksometra stūres, filmējot tajā notiekošo ar mašīnā izvietotām kamerām, līdz ar to filma ir savdabīgs dokumentālā un spēles kino sajaukums, kurā nekad nav īsti skaidrs, cik no ekrānā redzamā ir iestudēts.
"Teherānas taksometrs" ir kinodarbs, kuru var skatīties vairākos līmeņos – gan kā traģikomisku ieskatu Teherānas ikdienā un dažādu cilvēku personībās, gan kā režisora pārdomas par kino būtību un mēģinājumu izveidot pilnvērtīgu filmu no šķietami sadzīviskiem sīkumiem un neveiklām situācijām, kas standarta gadījumā no jebkuras citas filmas droši vien tiktu izmesti laukā. Panahi filma būs kā svaiga gaisa malks tiem, kas kino meklē jaunas pieejas un izaicinājumus, taču nevēlas zaudēt tā sniegto baudījumu.
‘Jaungada taksometrs’ un citas pašmāju filmas
Ja domājam par atraktīviem taksistiem latviešu kino, laikam gan retais nenorādīs uz Laura Reinika atveidoto šoferīti Andreju, kurš uzdarbojas Māra Martinsona komēdiju diptihā "Jaungada taksometrs" kopā ar veselu latviešu izklaides žanra pārstāvju plejādi no Andra Buļa līdz Baibai Sipeniecei. Tomēr šis nebūt nav vienīgais gadījums mūsu kino vēsturē, kurā taksometram atvēlēta būtiska loma.
Latviešu detektīvfilmu cienītāji, iespējams, atminēsies Aloiza Brenča un Rostislava Gorjajeva 1968. gada filmu "24-25 neatgriežas", kas uzņemta pēc pašmāju kriminālžanra lietpratēju Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa scenārija. Uzmanības centrā ir jaunā izmeklētāja Māra (Žanna Bolotova), kuru norīko izmeklēt kāda eksperimentāla medicīnas preparāta zādzību, kas aizved līdz pat cīņai uz dzīvību un nāvi eksotiskajā Baku pilsētā. Atklājas, ka noziegumā būtisku lomu spēlē taksometrs ar numuru "24-25" un tā vadītājs, kuru atveido mūsu kino leģenda Gunārs Cilinskis – šoreiz sliktā puiša lomā. Vēl filmā kā viņa kolēģis piedalās arī Eduards Pāvuls, bet smalkā nozieguma plānotāju tēlo teātra režisors Oļģerts Kroders.
Cita kriminālžanra klasiķa – Andra Kolberga – pirmais romāns "Krimināllieta trim dienām" ir pamatā 1980. gadā uzņemtajai Rolanda Kalniņa divu sēriju detektīvfilmai "Trīs dienas pārdomām". Arī šeit taksometrs iesaistīts kādā noziegumā – šoreiz inkasentu aplaupīšanā (padomju periodā inkasenti bieži pārvietojās ar taksometriem). Dzeltenā rūtotā volga filmā piedzīvo visai bēdīgu likteni – lai slēptu pēdas, noziedznieki to noslīcina ezerā.
"Trīs dienas pārdomām" ir viens no veiksmīgākajiem detektīva paraugiem latviešu kinematogrāfā, kurā izmeklētāju lomās pārliecinoši iejūtas lietuviešu aktieris Vītauts Tomkus (regulāri filmējies mūsu kriminālfilmās) un jauniņais Harijs Spanovskis, bet epizodiskajā dāmu mīluļa Hugo lomā debitēja Guntis Skrastiņš.
