Noslēdzies filmas "Piļsāta pi upis" ("Pilsēta pie upes") īsrecenziju konkurss, ko filmas veidotāji rīkoja sadarbībā ar "Delfi".
Īsrecenzijas par filmu iesūtījuši vairāki desmiti dažāda vecuma autori no dažādām Latvijas vietām; viens no tekstiem rakstīts latgaliešu valodā. Darbus vērtēja kino kritiķe Daira Āboliņa un rakstnieks Jānis Joņevs, lielā vienprātībā izvēloties labākos.
Pirmo vietu, jo: "Tas, kas redzēts uz ekrāna, spējis trāpīt personiskajā telpā, ļaujot caur filmas vēstījumu reflektēt par savas dzimtas drāmu," vērtētāji nolēmuši piešķirt Inesei Grundmanei. Autore balvā saņems mākslinieka Reiņa Pētersona īpaši filmai gleznoto pilsētas ainavu un portāla "Delfi Plus" gada abonementu.
Kā otra labākā recenzija par: "Autentisku skatu un filmas intonācijai atbilstošu notikumu tvērumu" novērtēta autora Ivara Matisova latgaliešu valodā iesūtītā "Eisuo recenzeja par muokslys lenti PPU"; autors balvā saņems parakstītu filmas "Piļsāta pi upis" plakātu.
Trešo vietu žūrija nolēmusi piešķirt Raivim Spalvēnam par: "Aprātīgi un ironiski veidotu kontrarecenziju, kas reaģē uz mediju telpā notikušo diskusiju par vēsturi filmās." Autors balvā saņems izdevniecības Jumava izdoto Gunara Janovska grāmatu "Pilsēta pie upes".
Īpašu atzīnību un pateicību par ļoti sirsnīgām un personiskām pārdomām žūrija velta autoram Gunāram Pētersonam.
Īsrecenzijas
1. vieta
Autore: Inese Grundmane
Kad man jautāja: Ir vērts iet uz šo filmu?- es atbildēju: Nespēju būt objektīva. Filmu skatījos ar aizturētām raudām- no šīs sajūtas likās, ka viss iekšā sāp, likās, ka atvērta atmiņu upe, kas mani nes pa laiku lokiem caur filmu un vecmammas stāstiem- par krievu un vācu zaldātiem, par slēpšanos kūdras bedrēs, par ebrejieti, kura nevarēja paiet, jo maisiņu ar zeltu bija piesējusi pie kājas, par pirkstu ar gredzenu, ko vecmamma atrada vācu virsnieka mēteļa kabatā (mētelis viņai bija iedots iztīrīšanai), par šucmaņiem un par Ulmaņlaikiem, par mācītājiem nodevējiem. Atcerējos bērnību: cik neparasta likās nodriskāta veca brošūra par žīdiem un viņu ļaunajiem darbiem....Filma rezonēja ar manām sajūtām par to laiku. Vide, mūzika, latgaliskā noskaņa un īpašais pasvītrojums, šķībais pasvītrojums - šajā dzīvē nekas nav taisns un viennozīmīgi vērtējams.
Es atbildēju: Nespēju būt objektīva, jo stāsts par mālderi – tas ir stāsts par mani – esmu bijusi tikai mālderis, krāsojusi sienas, skapīšus un krēslus, bet sirdī vienmēr esmu bijusi gleznotāja, fantāzijās gleznoju Maijas Tabakas līmenī ...
Filma ir piepildīta ar jēgu līdz visdziļākajām niansēm. Filma, kas liek apbrīnot Viestura Kairiša režisora talantu.
2. vieta
Autors: Ivars Matisovs
Cīš ilgai gaideju. Nūzaskateju – filma gona loba i atraktiva, uz dziļu īmīdzi navalk i tautai, kai izaver, itys gobols īt pi sirds. Ņivīna popkorna krykšyna i kolys šļuceņis – tys seansa tymsymā prīcej. Latgaliski breineigi cylvāki runoj i daže munu dzymtūs Viļānu izalūksnē, nui. Kruosys i obrozi – kai nu poša Šagala, muzyka – kai nu Bregovica, filma – kai nu operys teatra. Vysvaira patyka tys vacais žyds i obys šmukuos buobys. Muokslinīks gon taids nadatāsts izaver... No simpatisks bez gola. Suokumā dūmovu, ka belarusu zemē tai izaver, a nā – tei tok myusu pošu meiluo Latgola. Viņ Kruoslovys skotā Ludzys dīvnoms – kai Svāto Sofeja pi Dveinys Polockā, krysts juopuormat. Tak aptyka i veikals nu cyta upis krosta – asūt filmāts Subotā. Cīš skaista puorsoka – gona dreiži kai nu dzeivis i nuovis iudiņa pasmalta. Viņ nasaprotu – kū tys smolkais kungs ar gūvi pa ekranu šaļtim vozojās...
3. vieta
Autors: Raivis Spalvēns
Piedodiet, ka atkal jau reflektēju par filmu "Pilsēta pie upes", bet vēlos dot savu artavu diskusijā par redzētajām nejēdzībām, kas arī man filmā laupīja ticamības momentu. Izplatītākais fakts, kas skatītājiem laupījis ticamības momentu, ir tāds, ka no Krāslavas pa upi nevar nokļūt jūrā. Jāpiekrīt, ka tas ir filmas veidotāju epic fail. Tāpat apsveicami ir vēstures zinībās iesvaidīto asredzīgie centieni domāt par mākslas darbu kā vēsturiski precīzu faktu. Tomēr es, skatoties filmu, pamanīju daudz citu nejēdzību, kas, manuprāt, būtiskāk iedragā filmas vērtību.
Proti, būtiskāko vilšanos man sagādāja fakts, ka galvenās lomas ir uzticētas cilvēkiem, kuri nav dzīvojuši tais laikos, par kuriem vēsta filma. Tāpat aizdomīgs šķiet Ziseles tēls. Neticu, ka viņa ir čehiete, ņemot vērā, cik labi viņa pārvalda latgaliešu valodu. Izbrīnīja, ka Uģis Tūters no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" pārtapis par Gundaru Āboliņu, turklāt ar bārdu. Neticu, ka Dāvja gleznotais Gundara Āboliņa portrets ir īsts, jo es tādu neesmu redzējis nevienā muzejā. Visbeidzot - ja Dāvim un Agnesei bija sekss, vai viņi tagad ir pāris? Ja viņi ir pāris, tad kāpēc tas nav fiksēts dzeltenajā presē?
Un kas Tev laupīja ticamības momentu filmā "Pilsēta pie upes"?
Režisora Viestura Kairiša vēsturiskā attiecību drāma "Piļsāta pi upis" ir skatāma Latvijas kinoteātros.
